Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Par auto nolikšanu sīvi konkurē pat vienā izglītības iestādē strādājošie, jo stāvvietu trūkst, un domes Transporta infrastruktūras komisiju (TIK) burtiski apber ar lūgumiem un ierosinājumiem.
“Kurzemes Vārds” uz diskusiju aicināja pašvaldības izpilddirektora vietnieku Didzi Jēriņu, Liepājas pašvaldības policijas (LPP) Transporta kontroles nodaļas priekšnieku Mārtiņu Kadiķi un Izglītības pārvaldes Attīstības un projektu nodaļas vadītāju Līvu Vilciņu.
– Kāpēc tik ļoti samilzusi automašīnu novietošanas problēma?
D. Jēriņš: Beidzamajā laikā TIK ir diezgan daudz iesniegumu gan no vecākiem, gan no bērnudārzu vadības. Situācijas atšķiras.
Piemēram, “Saulītei”, kas ir ļoti liels bērnudārzs, apkārt ir trīs ielas, nav blakus daudzdzīvokļu māju un ir vieta, kur novietot automašīnas. Bet Bāriņu iela ir ļoti šaura. Pie “Pasaciņas” tagad sūdzību nav, arī E. Rimbenieka ielā pie “Brīnumzemes”.
Ir trīs iedzīvotāju grupas, ar kurām jāatrod kompromiss. Pirmā ir vecāki, kam jāpieved bērni, otrā grupa ir bērnudārzu darbinieki; cik zinu, ir cilvēki, kas brauc strādāt uz Liepāju no Dienvidkurzemes novada. Trešā grupa ir apkārtējo māju iedzīvotāji.
Tad nu ar ceļazīmēm, apstāšanās laikiem, novietošanas īslaicīgumu mēģinām atrast kompromisu.
Bērnu skaits samazinās, bet statistika par automašīnām ir pretēja.
Nākotnē straujš automobilizācijas sarukums nav paredzams. Diez vai tik strauji pārsēdīsimies uz sabiedrisko transportu vai mainīsim ikdienas paradumus.
L. Vilciņa: Tas, ko saņem TIK, tiek paralēli adresēts arī mums. Pirmsskolas iestādes visbiežāk atrodas māju pagalmos – ar domu, ka tuvāk mājām. Taču vecāki var prioritizēt izvēles.
Ir brīvais tirgus, nevis tiek iedota adrese, kur jāiet, tāpēc arī notiek transporta kustība. Tie, kuri izvēlas tuvāk dzīvesvietai, parasti iet kājām.
Arī apkārtējo māju iedzīvotājiem ir transportlīdzekļu skaita pieaugums, un tiek meklēta katra brīva vieta, kur novietot automašīnu.
– Vai bērnudārzu profilēšana varētu vēl palielināt šo kustību?
L. Vilciņa: Drīzāk saglabāsies šībrīža tendences. Viens ir iestāžu profilēšana, bet otrs – demogrāfijas līknes pazemināšanās. Nav paredzams pēkšņs pieplūdums kādā iestādē, bet citur ne.
– Vai iedzīvotāji, kuriem traucē intensīvā plūsma un automašīnu novietošana, vēršas LPP?
M. Kadiķis: Ziņojumus saņemam regulāri katru dienu, izbraucam visur. Veicam arī akcijas, bet tā ir liela cīņa.
Vecāki atstāj savus transportlīdzekļus pie dārziņiem, jo ātri vajag, bet mēs paliekam tie sliktie.
Cilvēkiem aizrādām, ka nedrīkst. Bet ir vietas, kur nekādi nevar citādu lēmumu pieņemt, kā tikai piemērot naudas sodu.
– No kā tas atkarīgs?
M. Kadiķis: Pirmkārt, no tā, vai vadītājs ir uz vietas. Ja esam atbraukuši un tur nav neviena, mums likums nosaka, ka varam rīkoties tikai vienā veidā – pieņemt lēmumu bez vadītāja, un tad ir paredzēts tikai naudas sods.
– Kurās ielās un pie kurām iestādēm situācija visvairāk saasinājusies?
D. Jēriņš: Manuprāt, aktuālākā ir Bāriņu iela, kur ir divas pirmsskolas iestādes un vēl interjera muzejs. Domājam pavasarī varbūt samazināt ietves daļu, nedaudz palielinot iespēju automašīnu stāvēšanai.
Vēl Kristīgais bērnudārzs un “Saulespuķe”, tur risinājums visdrīzāk būs nākotnē – Celmu ielas pārbūve. Nākamgad budžeta finansējumu neredzu, Eiropas Savienības fondu projektus tam nevar piesaistīt.
L. Vilciņa: Lielākā intensitāte ir tur, kur vairākas iestādes blakus. Kristīgais, arī “Prātnieks”, “Saulespuķe” – tur ir trīs iestādes apvienotas, un arī iedzīvotāji izvēlas novietot automašīnas.
Tur, kur ieviesti stāvēšanas laiki, situācija ir mazliet labāka.
– Minējāt vietas, kur problēma atrisināta. Kā nonācāt līdz lēmumiem, kas līdzēja?
D. Jēriņš: E. Rimbenieka ielā, sevišķi vasarā, atpūtnieki atstāja mašīnas. Uzlikām zīmi ar pusstundas ierobežojumu no pulksten 7–19, lai tajā laikā var apstāties bērnu vecāki. Tā ir arī pie “Brīmunzemes”.
Vienojāmies, ka pusstunda ir optimāla pie pirmsskolas iestādēm.
Savukārt no vakara līdz rītam iedzīvotāji var atstāt mašīnas.
Ierobežots skaits vietu ir bērnudārzu darbiniekiem. Tā ka ir ļoti daudz plāksnīšu… Esam konsultējušies CSDD, kā tas strādā, un Ceļu satiksmes noteikumos ir dažādi traktējumi.
– Ko tas nozīmē?
D. Jēriņš: Runa ir par secību vienā plāksnītē, jo tā attiecas uz ceļazīmi kopumā. Ja ir atsevišķas, tad ir citādi.
– Tad jau interpretāciju pārzinātāji var pārsūdzēt LPP lēmumus?
M. Kadiķis: Visus lēmumus var pārsūdzēt. Iepazīstamies ar tiesu praksi, pēc tās veidojam savu. Dažādas interpretācijas viena veida pārkāpumiem mums nemaz nevar būt, visi ir vienādi.
Ar ceļa zīmēm, kas tagad saliktas, ir vieglāk konfliktus risināt.
– Kādas ir iespējas vairot stāvvietu skaitu? Iedzīvotāji apšauba, vai jābūt tik garām nepārtrauktajām līnijām.
D. Jēriņš: TIK lēmumos mēģinām maksimāli saglabāt stāvvietu skaitu, bet ir ceļu satiksmes noteikumi, pret kuriem komisija nevar lemt.
Piemēram, [stāvēšanas aizliegums] pieci metri no krustojuma. Iespējams, mainīsim līnijas krāsojumu Apšu ielā pie “Rūķīša”.
Jau vairākkārt esmu runājis par “park&go” principu – pilsētas centra tuvumā ir bezmaksas stāvvietas. Protams, ar mazu bērnu sliktā laikā tas īsti nepalīdzēs.
Varbūt kādreiz nākotnē varētu izveidot daudzstāvu autostāvvietas,
bet tās būtu ļoti lielas investīcijas.
L. Vilciņa: Svarīga ir sabiedrības izpratne, īpaši, ja runājam par skolām. Vai vecāks vēlas pavadīt savu bērnu, ieejot līdzi, vai tomēr izlaiž pie skolas.
Īslaicīgie sastrēgumi veidojas pie Draudzīgā aicinājuma vidusskolas, kur vienvirziena iela tomēr ir tam risinājums, pie Centra sākumskolas, bet trakākais posms ir K. Valdemāra iela pie Jāņa Čakstes vidusskolas.
Tai pašā laikā – kad dežurē pašvaldības policija, problēmu nav!
Tur vecāki nevēlas nolikt auto tālāk un iziet cauri parkam, viņi vēlas nolikt auto uz sliedēm un ieiet līdzi. Turklāt, ja 1905. gada ielā no rīta brauc tikai vecāki, tad K. Valdemāra ielā brauc arī cits transports.
D. Jēriņš. Tur pašlaik ir pasūtīts CSDD audits, jo risinājumu nevarējām izdomāt. Vienīgais, kas nāk prātā, ir vēl viens ātrumvalnis, kas padarītu ceļu neērtu, un kustība samazinātos.
– To klausoties, domāju, vai tur, arī Bāriņu ielā bērnu vešanas laikā varētu atļaut braukt tikai vecākiem, bet citiem būtu jāapbrauc?
D. Jēriņš: Tur jau brauc tikai vecāki, varbūt atsevišķu māju iedzīvotāji. Redzot, ka tur jau pilns, pārējie izvēlas citu ceļu.
L. Vilciņa: Ja es iebraucu tajā ielā, tad apzinos, ka tur tāda situācija varētu būt. Vēlreiz atgriezīšos pie tā, ka
svarīga savstarpēja cieņa, izpratne, tolerance, kā sabiedrībai kopumā vēl ļoti pietrūkst.
Nav vērtēta arī citu valstu pieredze, kā pie viņiem bērnus aizved uz skolu.
Vēl skolās pietrūkst velonovietņu, jo budžets ir tik liels, cik ir. Iespējams, liela daļa izvēlētos velosipēdu.
Kaut kur vecāki grib ieiet aprunāties ar skolotāju, bet ir skolas ar turniketu sistēmu, kur vecāki ikdienā neiet iekšā, tur satiksme noteikti ir plūstošāka.
– Tad varbūt šis nosacījums būtu vispārināms? Vecāki taču var individuāli sazināties par tikšanos ar pedagogu.
L. Vilciņa: Taču ir vecāks, kas grib ieiet pārbaudīt skapīti… Katram ir sava aprūpes izpratne, un ir labi, ka vecāks interesējas par bērnu.
Cits stāsts, cik tajā brīdī domā par sevi un cik par pārējiem.
Visām skolām vienādu sistēmu neveidojam. Varam par to diskutēt, ja skola arī to saredz kā problēmu vai vajadzību, bet aizliegt vecākiem iet skolā nevaram, jo – par kādu mijiedarbību tad varam runāt?!
– Pietiekami lielas un drošas velonovietnes būtu labs risinājums. Vai par tām runāts ar deputātiem budžeta veidošanā?
L. Vilciņa: Skolas individuāli raksta budžeta pieprasījumā, mūsu tehniskā nodaļa veic apkopojumus, bet, vērtējot prioritātes pilsētā kopumā, stāsts par velonovietnēm ne vienmēr ir pašā augšgalā.
– Liepājai ir izstrādāts mobilitātes plāns ar virzību uz sabiedrisko transportu un mikromobilitāti, bet tad sanāk, ka stratēģija nesaslēdzas ar realitāti?
D. Jēriņš: Iespējas pieslēgt velosipēdus ir daudzviet, jau pirms daudziem gadiem izstrādāja stāvvietu vienoto dizainu. To arī liek pie skolām, bet, protams, līdz ideālam vienmēr būs tālu.
L. Vilciņa: Vēl jau ir sabiedriskais transports. Tā atkal ir vecāku izvēle. Ja viņi brauc uz darbu un bērniem skola nav pie mājām, protams, viņi visi kopā brauc.
Vai vecāki ir gatavi pārsēsties sabiedriskajā transportā? Domāju, ka ne.
– Ideja par skolēnu pārvadājumiem pilsētā vispār tiek izslēgta?
L. Vilciņa: Ir speciālie skolēnu maršruti mācību gada laikā, kas pielāgoti, lai būtu pie skolām. Skolēnu autobusi kā Dienvidkurzemē būtu ļoti sarežģīti.
Bērni no centra brauc uz Ziemeļu priekšpilsētu, no Karostas brauc uz centru un tamlīdzīgi, tas zirnekļa tīkls ir ļoti sarežģīts, tāpēc speciālie transporti būtu ļoti dārgi.
D. Jēriņš: Un absolūti dublētu sabiedrisko transportu. Pieturvietas ir pietiekami bieži izvietotas.
– Par sabiedrības attieksmes maiņu jūs noteikti sarunājaties ar iedzīvotājiem. Ko cenšaties ieteikt?
L. Vilciņa: Drīzāk iestādes pašas mēģina uzrunāt vecākus, to padomes meklē risinājumus. Ne vienmēr tas nostrādā. Ja iela ir šaura, tā ir problēma visiem, bet cik vecāki paši ir gatavi iesaistīties?
M. Kadiķis: Manā skatījumā problēma risinātos, ja sabiedrība uzskatītu, ka ceļu satiksmes noteikumi nav tikai veids, kā piemērot sodu. Ja censtos tos ievērot, sarežģījumu būtu mazāk.
– Bērnu vecākiem ir argumenti – tad, lūdzu, sakārtojiet piebraukšanu un stāvēšanu tā, lai man nekas nav jāpārkāpj!
L. Vilciņa: Šie paši vecāki nav gatavi nolikt auto blakus kvartālā, kur ir vieta, un piecas minūtes paiet kājām, ieplānot savu rītu agrāk.
D. Jēriņš: Runa ir arī par infrastruktūru, kur nevar uztaisīt vairāk stāvvietu, kā jau ir.
– Ja cilvēki nemaina savu rīcību, tai skaitā atkārto pārkāpumus, vai iespējams viņus pārliecināt?
M. Kadiķis: Viens dusmojas, bet saprot, par ko ir sods, kamēr cits gaida, ka visu viņa vietā izdarīs pašvaldība – uzbūvēs viņam lielu laukumu, neskatoties uz sabiedrības interesēm, ka tas nav iespējams.
Runājam ar vecākiem, ar pārkāpējiem.
Zinu gadījumus, kad cilvēki vairs neliek tur mašīnu, paiet tālāk.
L. Vilciņa: Vēl ir problēma ar darbinieku transportu. Kurš pirmais atbraucis, tas noliek, jo katram, kas izvēlējies ierasties ar privāto mašīnu, stāvvietu nodrošināt nevaram.
D. Jēriņš: Var novietot blakus ielās, un tā notiek aprite, jo tie, kas tur dzīvo, aizbrauc prom, un vietas atbrīvojas.
Stāvvietās ar atļaujām darbiniekiem vietu skaits ir limitēts, lai nebūtu tā, ka vecākiem vispār nepaliek.
L. Vilciņa: “Kriksītī”, kuru atjaunojam, palielināsies bērnu skaits, un laika limits stāvēšanai būs viens no risinājumiem. Arī būs stāsts par to, ka vajadzēs paieties.
– Vai varat teikt, ka no infrastruktūras izveides un izglītības darba organizācijas aspektiem viss iespējamais ir izdarīts?
L. Vilciņa: Noteikti nav.
Ir grūti atrast labāko risinājumu, ja kaste ir tik liela, cik ir, un nestiepjas.
Noteikti jādomā, ka radīt sabiedrībā atbildības izjūtu, bet lai tas nebūtu sods, lai cilvēks vēlētos sadzirdēt un izprast.
D. Jēriņš: Dzīves ritms nosaka to, ka lietojam mašīnas, gribam katru minūti ieekonomēt. Pateikt, lai kāds nesteidzas, ir ļoti grūti.
– Vai satiksmes regulēšana pie sāpīgajiem punktiem būtu glābiņš?
M. Kadiķis: Mūsu nekad nebūs tik daudz, cik ir iestāžu, pie kurām jābūt vienlaikus. Stāvēt klāt – tas neatrisinās problēmu, ja nu tikai uz brīdi.
Cilvēkiem jāpadomā laikus, kur nolikt transportlīdzekli, nepārkāpjot noteikumus.
Uzziņai
Autostāvvietu regulējuma izmaiņas – uzstādītas ceļa zīmes
2024. gadā:
- PII “Liedags” Saulrietu ielā;
- PII “Gulbītis” E. Rimbenieka ielā;
- PII “Prātnieks” Lapu ielā.
2025. gadā:
- PII “Pūcīte”, PII “Liepiņa” Bāriņu ielā;
- Liepājas Kristīgā pirmsskolas izglītības iestāde Celmu ielā;
- PII “Rūķītis” Apšu ielā (plānots uzstādīt līdz 20.12.).
Avots: Liepājas Komunālā pārvalde
Es domāju tā: Kā nogādājat bērnus vai mazbērnus uz skolu?
Aleksandra, māsa poliklīnikā:
– Kad auga mana meita, viņa mācījās 12. skolā. Mēs pirmo gadu viņu vedām ar autobusu, pēc tam pati brauca. Tolaik viss bija kārtībā un mierīgi.
Ja mani mazbērni dzīvotu šeit, nevis Zviedrijā, es gribētu, lai kursē skolas autobuss, kura šoferis zina, kur bērns iekāpj, izkāpj.
Es redzu, cik reisa autobusā ir grūti, visi spiežas virsū. Ja bērns apsēdies, viņam pārmet, kāpēc viņš sēž.
Andris, strādā centrā:
– Esmu pakārtojis savu darbu bērnam, un bērns pakārtojis skolu man. Braucam ar auto no Grobiņas – es uz darbu, viņš uz Valsts ģimnāziju. Pie šīs skolas nav problēmu piebraukt un apstāties.
Agrāk brauca ar autobusu, bet ir problēmas – nevar uzticēties. Neviens nepasaka, ka autobusa nebūs. Ja bērns stāv pieturā un gaida divas stundas…
Tā kā viņš spēlē hokeju, vakarā pēc treniņa atkal kopā braucam mājās.
Jekaterina, bērna ar īpašām vajadzībām māmiņa:
– Mēs abas braucam no Tosmares ar autobusu, ar vieninieku pulksten 7.45. Meitai ir invaliditāte, es viņu pavadu. Tas nav ērti, jo atpakaļ no skolas mums jābrauc ar diviem autobusiem.
Viņai nepatīk, ka tālu jābrauc, meita ir nervoza. Automašīnas mums nav. Būtu ļoti labi, ja skolas autobuss pēc viņas atbrauktu.
Ludmila, seniore:
– Bērni jau lieli, bet mazbērns ir maziņš, iet pirmajā klasē Rīgā. Viņu vecāki ved uz skolu, lai gan tur nav tālu, varētu arī kājām aiziet.
Liepājā uzauga mana vecākā meita, mēs uz bērnudārzu un vēlāk uz skolu gājām kājām, jo bija tuvu. Kamēr bija maza, pavadīju bērnu un gāju pretī pēc stundām.
Zigrīda, politiski represētā:
– Mazdēls un mazmeita jau lieli, viņi Anglijā dzīvo. Kad bērni bija maziņi – kāda man mašīna?! Es biju uz Sibīriju izsūtīta un pārbraucu mājās. Tepat Liepājā bērni uz skolu gāja kājām.
Vai šodien tā būtu droši, nezinu, man ar to nav nekādu darīšanu. Visi ir ir izlaidušies un tik grib braukt ar mašīnām!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.
