Politiski represētie atcerēsies to dienu notikumus, kavēsies atmiņās par izsūtījumā pārdzīvoto un piedzīvoto un dalīsies savās atmiņās.

Pulksten 13 no Liepājas muzeja ar autobusu represētie dosies uz Tores staciju, lai pulksten 14 vietā, no kuras liepājniekiem sākās sāpju un moku ceļš, godinātu represiju upurus.

Kā atceras viena to laiku deportācijas upuriem Velta Blauzde, tad viņas ģimene 1949. gadā dzīvoja mierīgu dzīvi savās lauku mājās, un ģimenei ne prātā neienāca, ka naktī pie viņiem var ierasties bruņoti vīri. Velta gan atzīst, ka viņas tēvs, runājot šodienas valodā, bija lecīgs, viņš nepiekrita jaunajiem noteikumiem un neskaitāmajiem nodokļiem un nodevām tā saucamajai jaunajai padomju valstij.

Atceroties to dienu šausmīgos notikumus, V. Blauzde stāsta: ”Ienāca mūsu mājās bruņoti vīri. Viens nostājās pie durvīm, citi sagāja istabā. Man, nepieredzējušai lauku meitenei, sajūta bija – tūlīt vedīs uz mežu un nošaus.”

Jautājot – ko tu šodien teiktu cilvēkiem brīvajā Latvijā, Velta ir nelokāma: ”Nemeklēsim laimi tik ātri izzūdošajās mantiskajās vērtībās svešās zemēs. Mēs, represētie, kaut nepieņemti, kaut nospiesti uz ceļiem, bijām tik laimīgi atgriezties savā Latvijā. Sargāsim un aizstāvēsim savu tēvu zemi un augstu vērtēsim atgūto brīvību un neatkarību.”

Līdzīgi kā 1941. gada 14. jūnija, tā arī 1949. gada 25. marta deportācijas ir iecirtušas dziļu brūci Latvijas un latviešu tautas 20. gadsimta vēsturē.

Vairāk nekā 10 000 ģimeņu (42 149 cilvēki) agrā marta rītā pēkšņi tika izrautas no mājām, aizvestas tūkstošiem kilometru tālu, lai pēc izsūtīšanas organizētāju ieceres nekad vairs neredzētu dzimteni. Tāds liktenis bija lemts arī 2651 Liepājas un apkārtnes iedzīvotājam.