Svētku atklāšanas programmu ”Staro, mana skola!” lielā mērā bija veidojuši Skolēnu līdzpārvaldes aktīvisti, piedāvājot līdzdarboties dažādās meistardarbnīcās.

Tovakar izglītības iestādes durvis vēra gan šā brīža skolai piederīgie, gan arī tie, kas to par savu saukuši pirms pieciem, desmit un vairāk gadiem. Kustība, enerģija, azarts, radošums, mūzika, kopābūšana, atmiņas ieskandināja jubilejas gadu.

”Jā, iniciatori ir mūsu jaunie līderi, mēs, skolotāji, viņus vienkārši atbalstām,” sacīja direktora vietniece mācību darbā Viola Narbuta, ”darbnīcās ir viņu idejas, kuras viņi gribēja, lai mēs rādām arī tiem, kas šovakar šeit ir atnākuši. Darbnīcas ir ļoti dažādas – citas ļoti vienkāršas, sirsnīgas, kurās cits citam var rakstīt apsveikumus, vēlējumus, citās atkal tiek izmantotas tehnoloģijas – jaunās un arī senās, var skatīt, kā skolā darbojamies patlaban, kā bijis kādreiz, līdz ar to vēsture savijas kopā ar visu jauno.”

Rosība bija visos skolas stāvos, tai skaitā darbojās tirdziņš, kur skolēni andelē bija izlikuši gan pašceptus našķus, gan rotas, Adventes vainagus, atslēgu piekariņus u.c. lietas. Vakars noslēdzās ar svētku kūku.

Uz skolas ēkas izgaismotais skaitlis ”100” vēstīja, kādēļ visi sapulcējušies.

”Kopā esam daļa no mirdzošā gadsimta,” pasākuma atklāšanas uzrunā sacīja šā brīža direktors Kārlis Strautiņš, nedaudz ieskicējot arī skolas vēsturi.

Ja 1922. gada 24. novembrī toreizējā Liepājas 11. latviešu pamatskolā sapulcējās 340 skolēni un 7 skolotāji, tad tagad skola izaugusi līdz 846 skolēniem un 90 darbiniekiem. ”Esam kļuvuši par lielu un stipru skolu,” viņš atzīmēja.

”O, 100 gadi! Kam vispār ir iespēja piedzīvot skolas simtgadi? Tieši piedalīties tās veidošanā?” notikuma unikalitāti apzinās 11. klases skolnieces Amanda Šneidere un Sonora Ludane. ”Tāds lepnums!”

Amanda šeit mācās no 5. klases, savukārt Sonora atnākusi no citas skolas. ”Man bija grūtības ar klasesbiedriem, tāpēc 7. klasē nomainīju skolu. Šeit bija mācījies mans brālis, viņš teica, ka te ir forši, un es izdomāju pamēģināt,” viņa atceras un priecājas par savu izvēli.

Lai joprojām ir jaudīgi, lai vienmēr atšķiramies un lai turpinām pārsteigt, nekad nekļūstam garlaicīgi – to jaunietes vēl savai skolai svētkos.

”Šī ir mana vienīgā darbavieta,” saka V. Narbuta,

”šajā skolā strādāju visu mūžu, no 1987. gada. Tā ir mana skola, mana sirds, mana mīlestība. Tā ir mana dzīve.

Jo patiešām – tas viss savijas, un, savu darbu darot ar prieku, tas ir kaut kas vairāk nekā darbs.” Tā kā jūtas piederīga, arī skolas svētkus uztver kā pašas svētkus. ”Šeit vienmēr centrā ir bijis cilvēks, un tas ir attiecībā gan pret darbiniekiem, gan pret bērniem.”

Pirms 40 gadiem 6. vidusskolā darba gaitas uzsāka arī sporta pedagoģe Daiga Zakovica. Kas ir mainījies pa šiem gadiem? ”Mainījies nav nekas, galvenais ir gribēt strādāt ar jauniešiem, un tad var sajust savu jaunības garu. Skolēni ir mācīties griboši, zinātkāri, vajag tikai viņus ieinteresēt, pabīdīt, uzmundrināt.”

Sev un skolas skartajiem pedagoģe novēl optimismu. ”Tikai un vienīgi!” viņa smaidot teic.

Arī turpmāk gaidāmi ar skolas zīmīgo jubileju saistīti pasākumi, uz savu kādreizējo skolu tiks aicināti absolventi.

Pirmās tikšanās jau esot notikušas. ”Mēs patiešām gribam šeit redzēt tos absolventus, kuri paši jūtas skolai piederīgi, kuri skolas laikā bijuši aktīvi, darbojušies un kuriem šis laiks palicis atmiņā,” pastāsta V. Narbuta.

Tās absolventi ir, piemēram, Uldis Sesks, Valdis Skujiņš, Mārtiņš Kazāks, Roberts Vītols, Ritvars Embrekts, par savu skolu uz neilgu laiku to saukuši Zigmars Liepiņš, Jānis Peters. ”Visdažādāko amatu un profesiju pārstāvjiem 6. vidusskola ir bijusi atspēriena punkts tālākajā dzīvē,” apliecina direktora vietniece mācību darbā.