Solīda darbā iekārtošanas firma un dāsnas atlīdzības solījumi ir tikai aizsegs tam, lai no Latvijas uz Angliju sūtītu darba meklētājus, kuri pēc tam spiesti nelegāli, bez jebkādiem īres līgumiem un darba tiesiskām attiecībām smagi strādāt, lai, dzīvojot pusbadā, kaut ko atlicinātu sev. Jo prāvāko ienākumu daļa pievāc cilvēks, kas šo darbu organizē. Kā noskaidrojām, tad šis cilvēks ir bijušais liepājnieks Juris Štāls.

Šī labi izplānotā shēma nāca gaismā, kad pavasarī divi liepājnieki meklēja iespēju vairāk nopelnīt. Ivetas un viņas vīra ģimenē aug divi pusaudži, kuru vajadzības kļūst aizvien lielākas. Taču te uz vietas viņi nekādi nespēja atrast nodarbi, lai varētu stabili nodrošināt materiālās vajadzības. Kā jau daudzi tautieši, viņi lūkojušies Anglijas virzienā. Lai nerastos nevajadzīgas problēmas, viņi vēlējās iet oficiālu ceļu, izvēloties licencētu darbā iekārtošanas firmu “Aventus Latvia”.

Tā par 300 latiem abiem solījusi pakošanas darbu uzņēmumā “Kerry Foods Limited”. Solīta 40 stundu darba nedēļa, saņemot 6,08 mārciņas stundā.  Iveta un viņas vīrs nokārtojuši visas formalitātes, sēdušies lidmašīnā un devušies prom.

Kad nokļuvuši Spaldingā, zvanījuši pa “Aventus Latvia” norādīto tālruni puisim vārdā Oļegs, kurš, kā norunāts, ieradies pēc viņiem ar mikroautobusu un aizvedis uz solīto dzīvesvietu.

Vispirms jau neviens pat neieminējies kaut ko par darba līguma vai īres līguma slēgšanu. Viņi dzīvoja abi vienā no trim mājiņas istabām, kur katrā bija sabāzti pa diviem vergiem. Katrs no tiem maksāja nedēļā 65 mārciņas plus vēl 10 par komunālajiem pakalpojumiem. Nedēļā viņi pa sešiem tātad maksāja 450 mārciņu, lai gan visa šī trīsistabu mitekļa īres tirgus cena ir tikai ap 120 mārciņām. Peļņa tikusi kādai galvenajai personai vārdā Juris, kas tur visu rīkojot.

Solītā darbavietas “Kerry Foods Limited” vietā cilvēki katrreiz vesti uz savu vietu – te mizot kartupeļus, te stādīt puķes.

Ivetai algu maksāja aploksnē, vīram – kaut kādos mistiskos čekos, ko varēja atprečot naudā.

Reiz Imantam darbā pat čeks nav iedots, tad mērs bijis pilns, un Iveta Oļegam veltījusi skarbākus vārdus, pavēstījusi, ka grasās sūdzēties par šo sistēmu. Un tad viņu tālrunī atskanējis zvans, un runātājs bijis neviens cits kā pats Juris. “Ko jūs te iedomājieties kaut kādas pravas kačāt!” viņš bļaustījies. Kad Iveta teikusi, ka viņš ir parādā naudu, Juris pavēlējis vīram, lai aizverot muti savai sievai, kamēr vīri runā.

“Nebiju gaidījusi, ka kaut kas tāds iespējams 21. gadsimtā, turklāt tādā labklājības valstī. Mēs vairs negribējām atbalstīt šādu biznesu, tādēļ devāmies prom. Loģiski, ka iedzīvojāmies zaudējumos, tāpēc prasīsim naudu no firmas atpakaļ,” piebilda Iveta. 

Kad redakcija sazinājās ar firmas pārstāvi Aleksandrinu, viņa radīja izbrīnītas personas iespaidu. “Ivetai ar vīru noteiktajā laikā vajadzēja ierasties “Kerry Food”, taču viņi to neizdarīja, tādēļ pārkāpa līguma noteikumus. Viņi izvēlējās strādāt citā aģentūrā un par to mums paziņoja tikai tad, kad atbrauca atpakaļ,” savu notikušā skaidrojumu klāstīja Aleksandrina. Bet Jura Štāla vārds viņai zināms, jo ar šo personu sadarbošanās notiekot tikai par dzīvesvietām.

“Salti meli!” – šādi apgalvojumi sanikno Ivetu. “Es firmai aizrakstīju par šīm problēmām, un man ne vārda nepārmeta, ka neesam ieradušies “Kerry Food”. Tikai tēloja, ka ir izbrīnīti, un vaicāja, kas mums tur neesot paticis?”

Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 18. maija numurā.

 #kvards-20120518-08#