Ivans Ustimento ir ukraiņu jaunietis no Lisičanskas. Tā ir Liepājas izmēra pilsēta Luhanskas apgabalā, Ukrainā. Trīs nedēļas šovasar viņš pavadīja liepājnieku ģimenē mūsu pilsētā.

Kā zināms, 2014.gadā Lisičanskas pilsētā un citās Donbasa pilsētās risinājās asiņaina karadarbība. Lai arī Ukrainas armijai un brīvprātīgo spēkiem Lisičansku izdevās atbrīvot no tā sauktās “jaunkrievijas” spēkiem, dzīvošana šajā Luhanskas pusē joprojām ir visai sūra, atzīst 17 gadus vecais jaunietis. 

Pilsētā, kura arī līdz karadarbībai bija depresīva reģiona daļa, joprojām daudz postījumu. Vairums lielāko uzņēmumu pēc karadarbības beigām vairs nestrādā. Daudzi iedzīvotāji pilsētu pametuši.

Nav noslēpums, ka starp vietējiem iedzīvotājiem netrūka to, kuri lūkojas Krievijas virzienā un ieročiem rokās bija gatavi karot pret Ukrainas vienotību. Daļa šo karotāju kopā ar atbalstītājiem Lisičansku pameta, bet daļa dzīvo turpat.

Redzot kā pārvērties Donbass, daudzos radikālisms varbūt arī noplacis, taču mīlestība pret Ukrainu šajos cilvēkos arī nav pieaugusi. Pilsētā dzīvo arī Ukrainas patrioti. Tieši šiem iedzīvotājiem kara mēnešos klājies vissmagāk.

Arī Ivana ģimene – jaunietis ar māti un tēvu – ir vieni no tiem, kas sevi dēvē par Ukrainas patriotiem. Lai arī ģimenē, tāpat kā vairums pilsētnieku, runā krievu valodā, šie cilvēki augstu godā savas valsts un tautas pagātni, kultūru.

Jaunietim pat smagi atcerēties, kā 2014.gada vasarā Ivana māmiņai tika iemests ar akmeni tikai par to, ka viņa uz ielas ukraiņu valodā runājusi pa telefonu.

Neskatoties uz to, ka kopš kara pilsētā patrulē Ukrainas armija, bailēs, ka mašīnai var izsist stiklus, cilvēki joprojām vairās izmantot Ukrainas simboliku. Tieši šī netaisnības sajūta tikai vairojusi Ivana ģimenes un citu ģimeņu pārliecību, ka Donbasā nav vietas naidam. Tāpēc Ivana vecāki aktīvi iesaistījās brīvprātīgo kustībā, lai palīdzētu karavīriem frontē.

Lai ukraiņu bērni un jaunieši iepazītu citas valstis, šā gada jūlijā programmas ietvaros Ivans kopā ar citiem kara skarto reģionu bērniem ieradās Latvijā.

Ivans šo mēnesi pavadīja Liepājā. Gādību par viesi no Ukrainas uzņēmās liepājnieku ģimene – Liene un Aigars Prūši.

”Zinājām, ka kara skartajās vietās Donbasā cilvēkiem klājas smagi. Absolūts vairākums no viņiem nekad nav bijuši ārpus sava dzimtā reģiona Ukrainā, nemaz nerunājot, ka vien retais redzējis kādu citu valsti,” tā Aigars.

”Pateicībā, ka dzīvojam skaistā zemē, baudām mieru un labklājību, kas citiem kara dēļ atņemta, gribējās dāvāt kādu cerības staru vismaz vienai ģimenei. Mums tika pastāstīts par Ivana ģimeni. Brīnišķīgiem un gaišiem cilvēkiem, kas saglabājuši ticību savai valstij pat tad, kad apkārt valdīja pilnīga bezcerība.”

Liene un Aigars bija gatavi uzņemt jaunieti, kurš par mūsu pilsētā un valstī redzēto pastāstītu arī citiem: ”Nolēmām, ka šogad atteiksimies no liekiem pirkumiem un apmaksājām izdevumus, lai Ivans varētu atbraukt uz Liepāju.”

”Pateicoties arī mūsu tuvinieku, draugu un kolēģu atbalstam, varējām Ivanam piedāvāt daudz vairāk,” piebilst viņa ģimene: ”Trīs nedēļu garumā centāmies katru dienu sagādāt ko interesantu.”

Kaut Ivans, visticamāk savas līdzšinējās dzīves pieredzes dēļ, nav no atvērtākajiem un runīgākajiem jauniešiem, runājot par Liepājā piedzīvoto viņa acīs mirdz bērnišķīgs prieks. Apmeklēts kino, gūtas neaizmirstamas emocijas Tarzāna parkā, iemēģināti ziemas prieki ledus hallē, izbaudīts tropiskais karstums Olimpiskā centra SPA,  dzirdēts koncerts “Lielajā dzintarā”, uzzināta Liepājas vēsture muzejā.

Jā, redzēta un izjusta ne tikai Liepāja, bet arī Kurzeme un kaimiņzeme Lietuva. Pārbrista Ventas rumba Kuldīgā, kas ir platākais ūdenskritums Eiropā, pabūts Klaipēdā un Palangā.

Lietas un notikumi, kas katram no mums jau sen šķiet ikdiena, Ivanam bija vesels pārdzīvojums un piedzīvojums. Jūras svētki, burgeru ēstuve un picērija, brauciens ar tramvaju, frizieris. Izbaudīts ugunīgais saulriets Liepājas pludmalē, ar velosipēdu izbraukāti Liepājas veloceliņa kilometru desmiti, ar katamarānu uzputoti kanāla ūdeņi. 

Puisim pat vārdu trūkst, runājot par to, ka viņam izdevies redzēt augsta līmeņa futbolu īstā stadionā, kas bijis viens no viņa lielākajiem sapņiem. Tam visam bonusā tapusi kopīga fotogrāfija ar puiša dzimtajā Ukrainā labi pazīstamo Māri Verpakovski.

Un par piemiņu no šiem īpašajiem mirkļiem Ivans uz mājām līdzi aizveda īstu futbola bumbu, ko puisis, pirmo reizi paņemot rokās uzlūkoja ar tādu sajūsmu un satvēra tik saudzīgi, it kā bumba būtu kristāla lode…

”Paši liepājnieki bieži vien aizmirst, cik skaistā, sakārtotā un drošā pilsētā dzīvojam. Ikdienas steigā nemaz nepamanām, ka dzīvojam valstī, kas daudziem šķiet kā nesasniedzams piepildījums. Katru dienu pērkam produktus un izmantojam pakalpojumus, ko citur augstu novērtē un pat apbrīno,” pēc ar Ivanu kopā aizvadītajām nedēļām teic Aigars.

Un piebilst, ka šīs nedēļas arī viņam likušas uz mūsu valsti un pilsētu paskatīties it kā no malas un labāk novērtēt to, kas ikdienā lielākoties liekas pašsaprotams. Un atzīst: ”Palīdzēt citiem nav grūti. Tieši otrādi.”