liepajniekiem.lv
Jo no 1. līdz 6. klasei tos izmantot vairs nevar, izņemot, ja tas nepieciešams mācību procesā un skolotājs atļauj telefonu izņemt no somas vai paņemt no kastītes – atkarībā no tā, kā katrā mācību iestādē ir atrunāts, kur viedierīce glabājas, kad skolēns atnāk uz skolu.
“To jau sen vajadzēja!” ar pilnīgu, simtprocentīgu pārliecību man sacīja viena no skolotājām, kad runājām par ieviesto pārmaiņu.
Kāpēc pati skola agrāk tā nerīkojās, bet gaidīja valstisku lēmumu? Atbilde nepārsteidz – vecāki iebilduši.
Kā es sazināšos ar savu bērnu? Kā pateikšu, ka mainījies treniņu laiks vai vizīte pie ārsta atlikta? Kā es zināšu, kur mans bērns ir, jo ierīce sasaistīta ar izsekošanas lietotni? Un vēl, un vēl…
Viesojoties Draudzīgā aicinājuma vidusskolā, manuprāt, viņi ir spējuši rast un ieviest pārliecību, ka spēj atbildēt uz daudziem no vecāku “pret” un jautājumiem.
Lai sazinātos ar vecākiem, skolēns var doties uz padsmit metrus garu zonu, kur mobilo telefonu lietot ir atļauts, –
tieši tam, lai “nočekotu”, vai nav atnākusi kāda jauna ziņa, vai mamma vai tētis nav meklējis, vai viss ir kārtībā, un tad miers – diena var ritēt savu gaitu.
Skats, kad, sabāzuši degunus ierīcēs, sakumpušu muguru un nereaģējot uz apkārtējo pasauli, skolēni sēdēja gaiteņos, bijis pabaiss, atzīst pedagogi.
Un skolu gaiteņi pat pieklusuši –
skolēni izklājušies uz grīdas, spēlē spēlītes telefonā, skatās populāro ritināšanas platformu “TikTok” vai ko citu.
Daudziem tveršana pēc telefona ir ieradums, nevis atkarība: ir brīva minūtīte – palūkosies telefonā, lai gan varētu darīt ko citu.
Un tas “cits” nu brīnišķīgi atrodas, jo telefonu izmantot par laika kavēkli nevar. Dažādu veidu galda spēles, basketbols un volejbols, arī savstarpēja pačalošana, sarunas – tas viss ir atgriezies.
Skolēni paši ievērojuši, ka starpbrīži kļuvuši skaļāki un, ja tā var teikt, nemierīgāki – bērni padauzās, paskraida, izliek enerģiju, kas patiesībā ir ļoti svarīgi, lai skolotājs pēc tam veiksmīgāk strādātu stundā.
Aktīvs un brīvs laiks ārpus klases telpas bērniem ir nepieciešams.
Manā bērnībā, protams, viedierīču nebija. Mācījos lauku skoliņā, un ko starpbrīdī darījām mēs? Ja laikapstākļi bija labi, daudz devāmies ārā. Pie skolas bija basketbola laukums, bet visbiežāk tur saimniekoja zēni un meitenes īpaši savās komandās negribēja ņemt.
Ko mēs? Pirmais, kas nāk prātā, – lecām “gumijas”! Kā noskanēja zvans no stundas, tā trīs līdz četras meitenes sapulcējāmies un laidām vaļā.
Tie, kas šo spēli zina, atceras – no sākuma gumija bija ap potītēm, tad ap ceļgaliem, zem dibena, tad vidukļa augstumā utt. Jo tālāk, jo grūtāk un augstāk bija figūras jāizlec. Tas, ka lēkt ar kurpēm ar sprādzēm, – to zināja ikviens šīs spēles fans.
Bet tā bija mana bērnība, un fiškas, košļeņu papīriņi, superatsperīgās bumbiņas un citas lietas ir pagātne.
Kā “nesakārtots” šajā reformā man šķiet naudas jautājums –
skolām nebija atsevišķas pozīcijas, kas atvēlēta tam, lai nopirktu to, ar ko audzēkņiem nodarboties brīvajos brīžos.
Lai arī sākotnēji mobilā telefona ierobežošana skolā dažiem šķita pārāk radikāls solis, pirmie mēneši parāda – bērni spēj pielāgoties, un daļa pat atzīst, ka ir vieglāk koncentrēties un sazināties “pa īstam”.
Telefons vairs nav centrālais starpbrīža sabiedrotais – tā vietā atgriežas kustība, sarunas, spēles un socializēšanās, kas skolēnam ir būtiska ne mazāk kā mācību saturs.
Latvija ar šo soli pievienojas plašākai tendencei Eiropā, un daudzviet pasaulē jau pierādījies: ekrāna ierobežošana izglītības vidē neveido atpalicību, bet tieši pretēji – mazina trauksmi, uzlabo uzmanību un veicina bērnu savstarpējo saziņu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
