Tā kā ir elektroniskā skolvadības sistēma E-klase, kur atrodamas stundas, mājas darbi un cita informācija, pašvaldība dienasgrāmatu iegādi vairs nefinansē, līdz ar to nācās izspriest – pirkt vai nepirkt pašiem.

Klases audzinātāja gan aicināja tomēr dienasgrāmatu ieviest, jo tad bērnam ir, kur pašam sekot līdzi dienas režīmam, trenēt svarīgo rakstītprasmi un arī lasītprasmi, saprast nedēļas plānu. Taču vienprātības nebija.

Laikam esmu vecmodīga, bet pati esmu par dienasgrāmatu. Absolūti pievienojos kādas mammas paustajam, ka, rakstot dienasgrāmatu, bērns domā līdzi un trenē gan rakstību, gan atminas, kuras mācību stundas kurā dienā notiek.

Vienlaikus dienasgrāmatas rakstīšana/lasīšana ir atbildības treniņš – laikus sarakstīt nākamās nedēļas stundas, ieskatīties dienasgrāmatā un pamanīt uzdoto.

Ar manuālām prasmēm bērns daudz jaudīgāk trenē motoriku un smadzenes, arī pedagoga ielīmētās uzlīmes un uzslavas motivē.

Līdz ar to dienasgrāmata nav vienkārši dienasgrāmata, tā pilda būtiskas funkcijas mazā cilvēkbērna attīstībā.

Es arī ļāvu savai atvasei dienasgrāmatu rakstīt pašam jau no pirmās dienas. Jā, savā drebelīgajā rokrakstā, jā, bija kļūdiņas – kāda burtiņa par daudz vai par maz – taču devu iespēju mēģināt. Zināju, ka viņa to var, lai vai kā, bet var un prot. Tādēļ, līdz pat mācību gada beigām, dienasgrāmata bija meitas pārziņā, es tajā neierakstīju ne rindiņas.

Negribēju darīt bērna vietā, jo tam īsti nesaskatīju jēgu. Uzlīmīte par labi padarītu darbiņu – iemācītu dzejolīti vai veiksmīgi uzrakstītu diktātu – patiešām bērnu ielīksmoja.

Protams, agrāk vai vēlāk bērnam būs jāiemācās lietot E-klasi – jāprot ieslēgt datoru, atrast pareizo ikonu, lai pieslēgtos internetam, ieiet sistēmā un atrast nepieciešamo informāciju. Bet vairumam pirmklasnieku tomēr vienkāršāk ir atvērt papīra formāta dienasgrāmatu un palūkot, kādas ir stundas, kas uzdots un kas jāņem līdzi nākamajai dienai.

Turklāt – jo mazāk ekrānu, jo labāk. Esmu novērojusi arī to, ka, dodot atļauju lietot telefonu vai planšeti, pirkstiņš paslīd, un vaļā ir jau jūtūbs vai kāda spēlīte…

Vērojot, kā dažāda vecuma bērni lieto ekrānus, šķiet, ka digitālās prasmes jau mazā vecumā īsti nav problēma. Neizbēgami, ka tās katrs savam bērnam ierādīsim vai esam jau ierādījuši.

Domāju, ka jāuzticas un jāieklausās pieredzējušu pedagogu ieteikumos. Ne velti arī dārziņā pie sienas iekārto tāfeli, ko bērni manuāli aizpilda, lai izprastu dienas ritmu, paveiktos darbus. Darboties digitāli viņi noteikti paspēs, un jau patlaban bērni ar savām spējām dažkārt pārspēj mūs, vecākus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.