Cik
cilvēku, tik viedokļu par to, kā svinēt Līgo svētkus. Tomēr
pieredzējušas folkloristes apstiprina, ka nupat atkal esam tādā
laikā, kad arvien vairāk cilvēku interesējas par svētku
svinēšanas tradīcijām un tautiskajām vērtībām.

“Manos
gados man liekas, ka Jāņiem tomēr jābūt ļoti personīgiem. Jā,
mums ir tradīcija Jāņos iet no sētas uz sētu, dedzināt
Jāņuguni, bet, manuprāt, tam nevajadzētu būt mērķim – iet,
piedalīties, būt barā. Man personīgi Jāņi saistās ar zāļu
laiku, ar staigāšanu pa pļavām. Tāpat man ir svarīgi visu
izdziedāt,” stāsta folkloriste un galvenā Rucavas sieva
Sandra Aigare.

“Es
novēlētu katram tiešām izdzīvot šos svētkus un dabas sajūtu,
nevis traukties kaut kur barā. It kā jau mēs braucam ārā no
pilsētas, zaļumos, bet, ja mēs meklējam tikai kompāniju, tad
Jāņu sajūta var vienkārši pazust,” uzskata folkloriste.

Arī
Rucavas novada “Vītolniekos” jau gandrīz par uzstādījumu
kļuvis tas, ka sētā jānāk iekšā vainagos. “Ja arī tu
neesi paspējis uzpīt savu vainagu, tad nāc bariņā un visi kopā
to izdarīsim, bet tam vajag atvēlēt laiku, jo tieši ar Jāņu
zāļu lasīšanu arī svētki sākas. Vainagu pīšana ir svarīgs
rituāls, turklāt tas nomierina un sakārto domas, reizēm tieši
tas ir vajadzīgs,” pārliecināta Rucavas sieva.

“Mūsu
tradīcijās svētki paši par sevi neko nenozīmē, ir svarīgs
tieši šis gatavošanās periods, kas kulminē svētkos. Visi
darbiņi tad arī ir kā svētki, piemēram, mājas sakārtošana ir
ļoti būtiska. Pilsētā dzīvoklīti uzturēt kārtībā ir
vienkāršāk, bet lauku saimniecībā, kur vēl nāk klāt visas
ravēšanas un citi darbi, tas ir milzīgs darbs. Ja vēl izdodas
atnest meijas un Jāņu zāles un uzpost savu māju, ir pavisam
labi,” par gatavošanos svētkiem saka folkloriste.

Tāpat
svētkos katrai kārtīgai saimniecei vajadzētu prast siet sieru.
Te gan jāņem vērā, ka no veikala piena nekāds siers nesanāks,
tam nepieciešams īsts lauku piens. Protams, arī svētku rauši
piederas pie Līgo svētku svinēšanas.

“Ik
pa brīdim mums uznāk patriotisms un vēlme pēc savām saknēm vai
tradīcijām un patreiz tāds brīdis atkal ir. Esam izskraidījušies
pa pasauli un īpaši tad, kad mēs kādam ārzemniekam vēlamies
parādīt savas tradīcijas, mēs cenšamies aizvest uz vietu, kur
svētkus svin tradicionāli. Es taisni jaunajā paaudzē redzu, ka ir
ļoti daudzi, kas interesējas par tradīcijām,” priecājas
Sandra Aigare.

Savukārt
folkloras kopas “Ķocis” vadītāja Solveiga Pētersone
stāsta, ka Līgo svētki ir piemērots laiks zīlēšanai un bieži
vien zīlēšanai izmanto Jāņu vainagus. “Jaunas meitenes jau
pirms Jāņiem var gatavoties un speciāli zīlēšanai sapīt
vainagus, domājot – šis vainags par Kasparu, šis vainags par
Edgaru – cik nu kurai tie puiši padomā, tik vainagi arī jāpin.
Un viens vainags jāuzpin par sevi. Jāņu naktī gan to vainagu, kas
pašai bijis galvā, gan puišiem pītos liek ūdenī un tad skatās,
kuri vainagi sapeld kopā. Ja redzu, ka mans vainags sapeld,
piemēram, ar Edgara vainagu, tas tad arī būs tas īstais,”
stāsta folkloriste.

Vēl
Solveiga Pētersone iesaka, ka var saglabāt iepriekšējā gada Jāņu
vainagu un tad nākošajā gadā mest ugunskurā, līdz ar to
sadedzinot arī visu slikto un nepatīkamo, kas bijis pagājušajā
gadā. “Šādā veidā var noņemt arī vientulības vainagu,
kas īpaši aktuāli varētu būt jaunām meitām,” bilst
folkloriste.

Solveiga
Pētersone novērojusi, ka šobrīd ļoti populāra tendence visā
Latvijā ir dažādu Jāņu skolu un nometņu rīkošana pirms
Saulgriežu laika, kur ir iespējas iemācīties visas tradīcijas.
Arī interneta resursi piedāvā bagātīgu informāciju, vajag tikai
gribēt un paskatīties. Turklāt vienmēr ir iespēja vērsties pie
kāda vietējā speciālista, kas zina šīs tradīcijas.

“Tās
tradīcijas, kas ir bijušas vecos laikos ir cēlušās no tā, kas
tobrīd bija aktuāls. Bet šobrīd cilvēkiem svarīgas ir citas
lietas, bet mēs varam to seno izmantot arī mūsdienās. Varam arī
pasmaidīt par kādu seno tradīciju un pielikt tai klāt kaut ko no
sevis,” mudina Solveiga Pētersone.

“Ar
katru gadu cilvēki arvien vairāk interesējas par tradīcijām un
meklē iespēju svinēt citādus Jāņus, nevis tikai sašliku, alu
un ugunskuru, jo pieēsties jau var jebkurā dienā. Bet,
gatavojoties Līgo svētkiem, var iemācīties kaut ko par mūsu
pļavas zālēm un ārstniecības zālēm, sapīt vainadziņu,”
uzsver folkloriste.

Tāpat
viņa novērojusi, ka daudzi cilvēki arī interesējas par dažādiem
rituāliem. Tomēr katrs cilvēks pats var izlemt, kāds būs viņa
īpašais rituāls. “Esmu pat dzirdējusi, ka ir cilvēki, kas
Jāņu ugunskurā dedzina sakrātos čekus, lai nauda atgriežas. Ja
cilvēks tam tic, varbūt tas patiešām palīdz,” par mūsdienu
rituāliem saka Solveiga.