“Pēc desmit gadiem brīvi runāšu latviski – to es Ilzei esmu apsolījis,” tiekoties smaida itālis MARKO LIGUORI, lai gan jau tagad “picu lietās” lieliski sazinās ar saviem klientiem latviski.

Tieši madoniete Ilze ir vainojama pie tā, ka spridzīgais itāļu puisis no Varēzes, ieraugot blondo latviešu meiteni, pazaudēja sirdi un nokļuva Latvijā, Madonā, kur pa šiem gadiem iejuties un jau puslīdz jūtas kā savējais. 

“Tas bija 2005. gads. Es ar draudzeni ar stopiem braucu pa Eiropu, bet Marko ar draugu bija izlēmis apciemot Baltijas valstis. Mēs viņus nostopējām Polijā. Jāteic, ka dzirkstelīte starp mums uzšķīlās momentā, lai gan Marko tobrīd nerunāja angliski, bet es nepratu itāliešu valodu. Marko draugs palīdzēja saprasties, bet galvenais laikam tomēr bija sirds valoda. Es puišus uzaicināju ciemos uz Madonu. Viņi šeit padzīvoja pāris dienas. Pēc tam es aizbraucu strādāt uz Angliju, Marko – uz Itāliju, sarakstījāmies e-pastā. Pēc pāris mēnešiem Marko izlēma braukt pie manis uz Angliju. Kādu laiku tur dzīvojām un strādājām, tad izlēmām doties uz Marko dzimteni. Lūkass piedzima (puisim šobrīd ir astoņi gadi, un viņš šopavasar pabeidz Madonas pilsētas 1. vidusskolas 1. klasi) Latvijā, un var sacīt, ka tobrīd bija skaidrs, ka esam atraduši katrs savu otru pusīti, ar kuru kopā dibināt ģimeni,” atzīst Ilze.

“Vēl pēc pāris gadiem pasaulē pieteicās Mārtiņš, tad – Mateo, kuram šobrīd ir divi gadi. Nenoliedzami mēs esam laimīgi par šo liktenīgo sastapšanos Polijā, kas izmainīja visu mūsu līdzšinējo dzīvi, īstenībā jau nav nemaz tik vienkārši mainīt dzīvesvietu, kur vienmēr ir silts un saulains, apkārt kalni un jūra, uz Eiropas ziemeļiem, kur lielākoties ir gana vēss un saule tikai retumis pieturas vairākas dienas pēc kārtas. Bet Marko pa šiem gadiem ir pieradis, nav vairs tā, kā bija sākumā, kad viss likās svešs. Varbūt, ja situācija izveidotos citādāk, mēs būtu palikuši Itālijā, bet diemžēl nebija darba nedz Marko, nedz man (jo arī valodas zināšanas, lai dabūtu labi apmaksātu darbu, tobrīd man nebija pietiekošas).”

“Toties mīlestībai vajag tikai vienu mirkli, lai tā uzliesmotu, un es, skatoties uz viņiem, varu to apliecināt,” sparīgi skanīgajā itāļu valodā piebilst Marko tēvs Luidži, kas jūlija sākumā kārtējo reizi uz nedēļu atbraucis ciemos pie dēla, vedeklas un mazbērniem.

Ilze Latvijas Universitātē ir studējusi socioloģiju, bet profesijā tā arī nav sanācis strādāt. Savukārt Marko dzīvē ir apguvis visādus arodus, pēdējais no tiem – dārznieks, tāpēc arī pirmā doma, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, bija saistībā ar šo profesiju, jo arī Ilzes vecāki nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu. “Galvenais sākumā mums bija atrast savu nišu. Doma par picēriju radās man, Marko mazliet pašaubījās, bet tad piekrita un devās iziet apmācību pie viena pazīstama drauga Itālijā. Jā, starp citu, ļoti interesanti – Marko divpadsmit gadu vecumā strādāja par oficiantu picērijā, un kas varēja domāt, ka pēc daudziem gadiem viņam pašam būs sava picērija un pie tam ne Itālijā, bet gan tālu – Latvijā. Neraugoties uz samērā īso apmācības kursu, viss pārējais ir sasniegts pašmācības ceļā, caur internetu. Pagājušajā gadā vīrs ļoti daudz pētīja speciālo informāciju internetā, lasīja, mēģināja un lika to praksē, uzlaboja picu mīklu un vēl dažādas fīčas. Marko vienmēr ir paticis picas gatavošanas process. Jau bērnībā mājās allaž iesaistījies tās tapšanas procesā, jo picas gatavošana jau ir itāļu sadzīves neatņemama sastāvdaļa. Mūsu bērniem arī patīk pašiem gatavot savu picu. Arī vakar Mārtiņš ar Lūkasu uztaisīja savu picu.”

Ar ko atšķiras latviešu pica no itāļu picas, jautāju mazajiem rakariem, kas ik pa brīdim aktīvi iesaistās sarunā, runājot te itāliski, te latviski. “Ar sastāvdaļām, lai gan es latviešu picu īsti neesmu ēdis,” mazliet pakasījis aiz auss, prātīgi nosaka astoņgadīgais Lūkass.  “Jā, itāļi nekad neliek savās picās marinētu gurķi vai ananāsu ar vistas gaļu. Bet viss jau pamazām mainās. Itāļu īstā pica ir un paliek “Margarita”, kas radīta picu galvaspilsētā Neapolē,” teic Ilze.  Šī pica ir tik īpaša, ka par tās radīšanu pat ir sarakstītas bērnu grāmatas un tā tiek saukta par kulinārijas Pelnrušķīti.

“Itāļi ir iecienījuši ne tikai picas, bet arī pastu, ko mēs ikdienā saucam par makaroniem,” stāsta Ilze. “Tā ir viņu ēdienkarte teju vai katru dienu, bet pica – reizi nedēļā. Šodien, piemēram, Marko tētis pusdienās mums gatavos pastu ar pupiņām.” “O-ē, o-ē!” to izdzirdot, priecīgs uzgavilē Mārtiņš un viņam piebiedrojas Lūkass, kas tikko ir atgriezies no Itālijas un ir bezgala samīlējies šajā zemē un savā itāļu vecmāmiņā.

Kad jautāju, pie kā bija visgrūtāk pierast Latvijā, Marko atzīst, ka tās ir mentalitātes atšķirības. “Itāļi ir ļoti atvērti, diezgan ekspansīvi, savukārt latvieši – noslēgtāki, jāteic, arī sīkumaināki – mums, itāļiem, ir plašāka dvēsele, daudz ko neņemam pie sirds, tā nestresojam. Un šķiet, ka vienu otru reizi esam arī pieklājīgāki, allaž smaidīgi un izpalīdzīgi. Te tev, piemēram, bieži veikalā uzgrūžas ar iepirkumu ratiņiem un pat neatvainojas, bet pamazām jau tas mainās – cilvēki kļūst iecietīgāki viens pret otru, smaidīgāki, atvērtāki. Arī kultūra nepārprotami ir atšķirīga. Itālijā cilvēki jūtas brīvāki. Neviens nepievērš otram īpašu uzmanību. Cilvēks sajūtas brīvs, nav jāsakoncentrē uzmanība uz to, ko kurš par tevi domās. Tajā ziņā man patīk Jāņi – cilvēki kļūst atvērtāki, dzied, ēd sieru, dzer alu. Ir līksmi – gandrīz kā pie mums Itālijā!” atzīst Marko, piebilstot, ka sākotnējo krīzi pilnībā pārvarējis un nu jau var teikt, ka Madona viņam savā ziņā ir otrās mājas.

“Katrā ziņā īpašs mums bija 2011. gads, vasaras sākumā nodibinājām savu uzņēmumu, tovasar arī oficiāli apprecējāmies, notika vēl dažādi labi notikumi. Vispirms kāzas jūlijā nelielā radu un draugu lokā nosvinējām Latvijā, pēc tam pēc pāris mēnešiem Itālijā – ar ceremoniju baznīcā un jautrām svinībām, karaoki utt. restorānā itāļu gaumē. Kas attiecas uz biznesu, mēs patiešām sākām bez jebkādas pieredzes, bet pamazām, pamazām viss aizgāja. Prieks, ka madonieši ir priekš sevis atklājuši šo vietiņu pašā pilsētas sirdī, Saieta laukumā pie strūklakas, kur var pasēdēt un izbaudīt pēcpusdienas rimto pauzi. Daudzi iecienījuši picu pasūtīt arī mājas ballītēm, bieži šiet iegriežas arī pilsētas viesi, kuri izlasījuši par mums internetā. Katrā ziņā mēs esam atvērti un aicinām ikvienu nogaršot Neapoles picu Vidzemes augstienē!”

Novēlējums Latvijai

Marko ļoti cer, ka Latvijai jau pavisam drīz izdosies piedzīvot ekonomisku izaugsmi. Mūsu mazajai Latvijai ir liels kulturāls mantojums, ir gudri, centīgi cilvēki, bet trūkst finansiālas labklājības, kas ļautu mazliet vairāk uzelpot, mazāk domāt par dzīves grūtībām un vienkārši vairāk izbaudīt dzīvi. Marko arī smej, ka jau trīs gadus no vietas Latvija nav lutināta ar saulainu vasaru, cerams uz Latvijas simtgadi mums tiks dāvināta siltāka vasara, jo pēc garā rudens – ziemas perioda saules pietrūkst arī latviešiem, ne tikai itāļiem Latvijā.

 Vārdnīca

amore – mīlestība

passione – kaislība, prieks kaut ko darīt

birra – alus (Latvijā ir daudz alus veidu, un itāļiem tas garšo)

famiglia – ģimene (svarīgākais, kas ir)

mare – jūra

sole – saule

montagna – kalni (to Marko pietrūkst, dzīvojot šeit)

neve – sniegs (tā reizēm ir pat par daudz)

stadio – stadions (Marko ir futbola fans)

gioia – prieks

belle ragazze – skaistas meitenes (uz šo ierakstu vārdnīcā uzstāj Marko tētis) 

Ēdiens

Ir sākusies gaileņu sezona, tāpēc Marko atklāj sēņu risotto recepti, jo šim ēdienam var izmantot gan gailenes, gan baravikas. Tas ir tradicionāls Itālijas ziemeļu reģionu ēdiens, Itālijā diezgan bieži tiek gatavots un ne tikai ar sēnēm, bet, līdzīgi kā pastai, tam ir ļoti daudz variantu. Sāk ar to, ka pagatavo dārzeņu buljonu. Tad citā katlā ielej nedaudz olīveļļas, uzkarsē, tajā apcep nelielos gabaliņos sagrieztu sīpolu, kad sīpols kļūst caurspīdīgs, ieber risotto paredzētus rīsus (90 g uz personu), karsē, līdz tie sāk čurkstēt, ielej kādu šļuku sausā baltvīna, karsē, līdz alkohols iztvaiko, tad var iebērt gabalos sagrieztas sēnes. Vārot risotto, svarīgi karstu buljonu pievienot pamazām – pa kausiņam, kad uzsūcas viena buljona deva, lej nākamo. Bieži jāmaisa, rezultātā jābūt krēmīgam risotto. Kad rīsi ir gatavi, katlu noņem no uguns un iemaisa pikuci sviesta un smalki sarīvētu parmezāna sieru. Atstāj uz pāris minūtēm savilkties. Buon appettito!

 Neparasti

Turpinot tēmu par sēnēm, kā neparastu gadījumu Marko atceras pirmo reizi, kad ar draugu iebrauca Latvijā un ciemos pie Ilzes vecākiem. Viņi bija aizgājuši sēnēs, un tajā tālajā 2005. gadā bija gadījies ļoti labs sēņu gads – pārnāca mājās ar diviem lieliem groziem, pilniem baraviku. Līdzīgi kā Latvijā, arī Itālijā baravikas ir ļoti novērtētas sēnes ar tādu atšķirību, ka, lai tās salasītu, tur jānopūlas, kāpjot kalnos, un daudzās vietās pat par samaksu. Marko ar Enriko bija ļoti pārsteigti un priecīgi par tādu daudzumu baraviku un saviem latviešu draugiem atklāja garšīgu un vienkāršu recepti, kā sēnes pagatavot – tās apcep ar nedaudz ķiploka un pētersīļa.