– Liepājas meitene esi tikai no 6 gadu vecuma. Kur dzīvoji pirms tam?

– Ģimenei bija māja pie Durbes ezera un sava maza saimniecība ar lopiņiem. Tad pārcēlāmies uz Liepāju, kur vecāki iegādājās māju F. Brīvzemnieka ielā 58 – vienu no vecākajām ēkām Liepājā, kas saglabājusies līdz šodienai. Vairāk nekā 350 gadus veca. Pirmo reizi pilsētas kartē redzama 1694. gadā. Precīzi gan nav zināms, kad uzcelta, bet zinām, ka tā ir Hoijeres kundzes nama laikabiedre.

Ēkas pirmā stāva kreisajā pusē izvietots mans salons ”Mākslas lāde”. Māja ir mans un manas ģimenes īpašums. Pirms vecāki ēku nopirka, iepriekšējie iedzīvotāji to bija papostījuši. Daļu grīdu izzāģējuši un kurinājuši malkā. Gadu laikā esam to restaurējuši, atjaunojuši un iedvesuši tajā dzīvību.

– ”Mākslas lādi” rokdarbnieki labi pazīst.

– To iekārtoju un atvēru pirms 11 gadiem, tur tirgoju gan savus, gan mammas un citu mūsu radošās ģimenes mākslinieku darbus, gan arī dažādas lietas rotu gatavošanai: dabīgos akmeņus, pērles. Rīkoju meistarklases, mācot gatavot skaistas lietas.

”Mākslas lādi” atvēru, kad man bija 19 gadu. Tikko biju beigusi Liepājas Mākslas skolas Apģērba un tekstilizstrādājumu dizaina nodaļu. Sākotnējā doma, ka mūsu namā ko šādu vajag, patiesībā pieder manai mammai Lienei Eltermanei.

Vecākiem salonam mazliet jaudas pietrūka, bet man šī jauda ir pamatīga! Es nekautrējos no tā, ka varu un spēju daudz izdarīt.

Daudziem latviešiem ir tā bremzīte iekšā, ka tik kaut kas nenotiek, ka tikai uz mani ne tā paskatīsies. Es nekautrējos, bet ļauju, lai uz mani skatās!

Atļauju sev būt krāsainai.

– Esi domājusi, kas tev devis to jaudu, krāsainību, uzdrošināšanos?

– Pirmos dzīves gadus pavadīju pie vecmāmiņas Annas Eltermanes. Viņa bija, ir ļoti jaudīgs cilvēks, jo daudz strādāja, taisīja pasūtījumus, auda gobelēnus. Jau trešajā dienā pēc ceļa operācijas pati ķērās pie pagalma bruģēšanas.

Domāju, ka mans spēks nāk no ģimenes saknēm. Ļoti svarīgi, lai bērnam būtu labs piemērs ģimenē, kam līdzināties. Nu jau to saredzu arī savos bērnos – dēlā un meitās –, kuriem apgriezieni nav no lēnajiem.

– Kad un kā sākās tava aizraušanās ar tetovēšanu?

– Mācoties otrajā kursā. Mana vīra patēvam Liepājā bija tetovēšanas studija. Biju tur aizgājusi, sākumā mēģināju uz cūkādām, un Valdis man teica: ”Tev ļoti labi sanāk! Pamēģini! Ar šo var arī nopelnīt.” Nolēmu, ka mēģināšu.

Pašā sākumā man nebija sajūtas, ka tetovēšana mani ļoti aizrautu, bet tā interesēja tīri tehniski. Tagad tetovēšanu kā procesu esmu iemīlējusi.

Mēs, tetovētāji, ļoti bieži esam kā psihoterapeiti. Cilvēks, uzliekot sev tetovējumu, uzliek sava veida bruņas. Tāda liela iekšējā pašpārliecinātība, kuru atļauj sev uzzīmēt.

Ļoti daudz kas no tā, ko es karsti vēlos, iedomājos, tas piepildās. Nē, uz laimestiem loterijā gan nedarbojas. Citreiz paiet nedēļa, mēnesis, citu reizi pēc pusgada skatos un domāju – bet šo taču gribēju! Nu tas piepildījies. Tam par godu sev uz kājas esmu uzlikusi lielu un skaistu tetovējumu ar domu, lai es vienmēr piedomātu pie tā, ko vēlos, un piesaistītu tikai pozitīvo.

– Varbūt tev ir kaut kādas ar aci nesaskatāmas antenas, kas ļauj vēlmēm īstenoties?

– Domāju, ka viss slēpjas manā iekšējā ugunī, jaudā. Vienkārši esmu ugunīgs cilvēks!

– Pastāsti par savu vasaras projektu!

– Pāvilostā mums ir omammas māja, un es jau ilgi dīdījos, jo gribējās tajā ieviest dzīvību. Brālis tur uztaisīja remontu, bet šķūnī sētā es atvēru veikalu-mākslas galeriju un blakus vasaras kafejnīcu.

Sanāca riktīgi forši, bet sākumā domāju, kā piesaistīšu visas vajadzīgās investīcijas, lai visu iekārtotu, tam taču vajadzēs lielu naudu. Paskatījos izsolēs un lēti nopirku lieliskas lietas. Visu, ko vajadzēja. Pārējo pārdevu.

Vienkārši – man tāds ir šis gads. Notikumu straume nes, un, ja kaut ko piedāvā, saku jā un viss sanāk.

Domāju, ka mums apkārt ir ļoti daudz jaudīgu cilvēku, tikai pašam sev jāatļauj sekot savai iekšējai balsij un uzdrošināties. Man raksturīga īpašība – būt atklātai pret citiem. Ko domāju, to saku.

– Pašai nepaliek bail no savas jaudas?

– Jā. Reizēm ir bail. Jūtu, ka apkārtējiem arī tā kā bail, neērti no maniem apgriezieniem. Tādas sajūtas var būt jaudīgu cilvēku klātbūtnē. Mēs, cilvēki, viens otru spoguļojam. Otram bieži vien uzdodam tos jautājumus, kas pašus satrauc.

Man daudzi prasa, kā es visu varu pagūt. Man savukārt pašai sajūta, ka visapkārt tik daudz sliņķu… Izklausās augstprātīgi? Bet es tiešām domāju, ka daudzi patiesībā nedara tik daudz, cik varētu izdarīt. Par sevi runājot, – daru kādus 80 procentus no 100. Vēl ir, kur augt!

Šobrīd, īstenojot visus projektus, tetovēšana nedaudz atstāta novārtā.

Tie svešie ļaudis, kas pie manis atnāk… Sajūtu viņus kā senus paziņas. Cilvēki atveras, un drīz sākam runāt par dziļām tēmām.

– Viņi tev uzticas.

– Ļoti to novērtēju. Ļoti jūtu, ko atnācējs domā, kā jūtas. Mākslinieka būtība tā strādā, ka sadzirdi, ko otrs tev saka, kādas viņa vēlmes par tetovējumu. Paņemu informāciju un sevī to pārformēju zīmējumā. Šis process man ļoti patīk.

Nesen bija interesanta pieredze ar smalku, ļoti sievišķīgu sievieti nenosakāmā vecumā. Viņa sev gribot uztetovēt mazu pūķīti. Sapratu, sajutu, ka mazais pūķītis – tas nav viņai, jo tā smieklīgi. Ieteicu daudz lielāku zīmējumu, lai spārni plati atvērti.

Sieviete atzina, ka es esot trāpījusi par visiem 100, kā viņa patiesībā vēlējusies, bet nav uzdrošinājusies pieņemt. Izrādījās, ka šī smalkā sieviete ir lauksaimniece, zemes īpašniece un vai katru dienu brauc ar traktoru. Tātad tiešām – nekāds sīks, mazs, nevarīgs pūķītis!

– Savu pirmo pašas taisīto tetovējumu atceries?

– Kad vēl praktizējos, kādu vakaru draudzene teica, ka gribētu vienu zīmējumu sev. Uztaisīju viņai, un sanāca ļoti labi. Manī nekad nav bijušas bailes ķerties klāt jaunam darbam. Tā mana iekšējā pārliecība par sevi, kas dažreiz vienu otru mēdz samulsināt. Esmu pat dzirdējusi, ka no manis baidās.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es nāku tāda – huk! Ar to savu vilni, kas mani nes! (Smejas.) Man šķiet, ka man ar visiem labi sapas.

– Pieļauju, pēc draudzenes pamazām radās vēl citi klienti…

– Tie tuvākie, māsīcas. Un tad mani uzaicināja strādāt studijā ”Black Fox”. Ja godīgi, esmu visu laiku strādājusi daudz un smagi, tūkstošiem tetovējumu, trīspadsmit gadus tetovējot, var daudz paspēt izdarīt…

Novērojumi liecina, ka cilvēki ļoti dažādi. Daļa pilnīgi pret. Daļa, kas atnāk uz salonu, tomēr grib, lai viņus pierunā. Vēl daļa pārliecināti par to, kur un ko grib. Bijuši arī tādi, kuri saka: ”Tetovējumu? Es to nekad nevarētu.” Vienu tādu cilvēku zinu. Tagad viņš notetovējis jau pusi ķermeņa.

Situācija interesanta, jo vairumā ļaužu, kuri krasi noliedz vai asi komentē, ja ierauga kādam zīmējumu, patiesībā viņos jau ir tā sīkā sēkla – es arī kaut ko tādu gribu –, bet pietrūkst uzdrošināšanās. Man bijuši klienti, kuriem tieši pasaku: ”Tev nepiestāvēs, tev tas nav vajadzīgs.”

– Tad tomēr nerauj nevienu aiz rokas iekšā salonā, lai tikai tev būtu darbs?

– Nē! Noteikti nē. Atsaku arī tad, ja apzinos, ka nevarēšu cilvēka vēlmi piepildīt, jo nestrādāju tajā tehnikā, kuru viņš iecerējis. Ja klients nodomājis, tad parasti atsaku tetovēt ģimenes locekļu portretus.

– Kāpēc sievietes un vīrieši grib tetovēties?

– Lai stiprinātu savu iekšējo spēku. Tetovējums palīdz justies pasargātam, kā aiz bruņas.

Tetovējums ceļ pārliecību par sevi, jo patiesībā ir vajadzīgs ļoti liels iekšējais spēks, lai atļautos sev uzlikt zīmējumu un ar to vēlāk iet cilvēkos, to atklāt, parādīt.

Tetovējumi tiešām piesaista apkārtējo uzmanību un mulsina.

Klientam jāapzinās, ka uztaisīt tetovējumu – tas ir uz mūžu. Pirms sākuma es ar cilvēku daudz par to runāju. Ir lietas, kas noteikti jāsaskaņo, pirms sākt darbu. Patiesībā man vispirms ir vairākas tikšanās ar klientu, un tikai pēc tam sākas pati tetovēšana.

– Kā viss notiek?

– Kad klients pastāsta kur un ko iecerējis, man galvā rodas vizualizācija. Tad saku savus piedāvājumus, ieteikumus. Pētām, kur un kā uz ķermeņa ies līnijas. Pēc nedēļas sagatavoju skici no references un maniem zīmējumiem, papildinājumiem. Zīmējumam jāizskatās īstajā vietā un harmoniskam, nevis kaut kur un kaut kā, lai tikai būtu. Tad skatāmies, vai piedāvājums atbilst iecerei.

Diemžēl daudzi vēl nesaprot, ka tetovēšanā nevajadzētu turēties pie ātrās modes, jeb ”man vajadzēja jau vakar”. Sak, sagribēju, ienācu salonā, pēc stundas viss gatavs. Tas nav forši, iesaku tā nedarīt. Daudzi klienti brauc tetovēties no citām pilsētām, ārzemēm. Kad tuvojas augusts, jau zinu, ka drīz ieradīsies tetovēties mani austrieši.

– Kāds bija tavs pirmais tetovējums?

– Atceros, jo viss sākās, vēl mācoties mākslas skolā. Bija jārāda, skatē jādemonstrē pašu modelētie tērpi. Biju pašuvusi kostīmu ar pliku muguru un gribēju, lai man uz muguras būtu uzzīmēts fizāļa zars.

Aizgāju pie topošā vīratēva, un viņš kā tetovētājs man to uzzīmēja ar marķieri, nevis ietetovēja.

Zīmējumu visi slavēja un teica, ka jātaisa tetovējums, man pašai arī zīmējums bija ļoti iepaticies. To arī realizēju. Nu jau pati esmu diezgan labi notetovējusies, bet uz muguras vēl vietas daudz. Jāsaprot, ka patiesībā tetovēšanās ir smags process cilvēka organismam, it sevišķi, ja zīmējumi lieli. Vajadzīgs laiks, lai vieta sadzītu.

– Pati sevi esi mēģinājusi tetovēt?

– Jā, bet tas ir grūti, jo visas vietas nav aizsniedzamas! Un šķiet, ka tad sāpīgāk nekā tad, ja to dara otrs. Pati sev tetovēju pie kāju potītēm. Zinu meistaru, kurš lielāko daļu sava ķermeņa tetovējis pats. Turklāt, to darot, stāvējis pret spoguli. Rezultāts – slavējams.

Latvijā nav vienas ļoti iesakāmas tetovēšanas skolas. Cilvēkam pašam ļoti daudz jātrenējas, jāstrādā, jāmācās pašmācības ceļā. Esmu braukusi uz ārzemēm, lai mācītos pie labākajiem meistariem. Mācījos Anglijā, Amerikā, esmu strādājusi studijās tajās pašās valstīs. Esmu tetovējusi Bulgārijā, Islandē, Vācijā. Piedalījos tetovētāju konvencijās.

– Ko tas nozīmē?

– Konvencijas notiek ārzemēs, piemēram, kādā sporta hallē, stadionā uz dienām trim sapulcējas simtiem meistaru, kuri samaksā apaļu summu par savu vietu un tad visi sāk darbu. Tetovē. Skatītāji nopērk biļetes. Vienas cena apmēram 30 eiro, iet un skatās, kā meistariem viss notiek.

Pati esmu piedalījusies vairākās konvencijās Vācijā. Meistariem svarīgi tur būt, piedalīties, sevi parādīt. Vienlaikus notiek dažādi šovi, sacensības, piedāvā jaunus materiālus, krāsas utt. Vairums meistaru ir draudzīgi, kā savējie.

Salīdzinot ar Latviju, Rietumeiropā tetovētāja profesija ir populāra un labi pārstāvēta.

Tagad Latvijā oficiāli ir reģistrēti 56 tetovētāji.

– Tikai?

– Pārējie ir ēnā. Rīgā vien būs kādi četri simti, visā Latvijā droši vien tūkstoši. Tā ir katra meistara paša izvēle, kā viņš grib strādāt. Iespējams, vairums negrib, lai pie viņiem vizītē ierodas veselības inspekcijas pārstāvis.

Manus salonus inspekcija apseko regulāri. Kāds droši vien negrib krāmēties ar tā saucamajiem papīru darbiem. Šajā ziņā mākslinieki ir bailīga tauta…

– Kā tu tiec galā?

– Ļoti labi. Esmu visu iemācījusies. Esmu arī darba drošības speciāliste ar sertifikātu. No likumiem nebaidos, ņemu un izlasu, un saprotu. Uzņēmējam nav jābaidās, taču daudzi, ne tikai uzņēmēji, baidās no jaunā, nezināmā, svešā un pat nemēģina likumus izprast. Likumi pēc satura ir ļoti loģiski.

– Kas tavā darbā grūtākais?

– Tetovēšana patiesībā ir stresa pilns darbs un liela slodze visam ķermenim. Daudziem tetovētājiem ir slikta redze. Nebiju izņēmums, uztaisīju acu operāciju. Bija posms, kad strādāju septiņas dienas pēc kārtas pa 14 stundām, jo pieprasījums bija ļoti liels. Tagad mazos darbiņus vairs neņemu, tikai tos, kas A4 lapas izmērā! Vai vēl lielāki dizaini.

Vēl jau gribu arī gleznot, kādu rotu uztaisīt, pievērsties savai apģērbu līnijai. Protams, ir bērni, vīrs, kuram savs grāmatvedības uzņēmums. Vakaros gatavoju rotas, jo tas ir mans hobijs. Bērni blakus un palīdz, precīzāk, mēs ļoti daudz ko darām kopā. Kad gleznoju es, tad bērni arī.

– Vai pašai Liepāja nešķiet par mazu?

– Šī pilsēta ir ļoti laba vieta izaugsmei. Kas notiks, ja es aizbraukšu uz citu vietu? (Smaida.) Švaki būs… Vajag vēl vairāk uzņēmīgu cilvēku, kas Liepāju spētu padarīt vēl foršāku, interesantāku.

VIZĪTKARTE

Līna Pelēce

• Mamma dēlam un divām meitām.
• Tetovēšanas meistare, uzņēmēja.
• Savu pirmo tetovēšanas salonu atvēra 23 gadu vecumā.
• Par savu komandu sauc vīru, brāli un kolēģus.
• Pieder konceptveikals ”MA:LA”, salons ”Mākslas lāde”, vasaras kafejnīcas un salons ”MA:LA” Pāvilostā, veikals, kafejnīca un tetovēšanas salons ”Tinte un kafija”.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.