Skaidrs, ka skaļi pateicu to, ko domāju. Pirms nedēļas atgriezos no intervijas Kalvenē. Pie krustojuma ar šoseju palaidu pa galveno ceļu tieši Rīgas autobusu. Ātri pazaudēju to no skatlauka, nevarēju tikt līdzi.

Šis ir iemesls, kāpēc man ļoti nepatīk braukt ar autobusu uz Rīgu un joprojām esmu ar mieru samaksāt degvielas cenu saskaņā ar personīgā auto patēriņu, lai tikai man nebūtu jāver acis ciet un jāskaita lūgšanas brīžos, kad augstais un smagais transportlīdzeklis drāžas garām ne tikai fūrēm, bet jebkam, kas kustas lēnāk par simtu.

Dzirdēts, ka autobusu šoferiem esot tik spraigi noteikti grafiki, ka nekas cits viņiem neatliekot – tikai nesties kā sasvilušiem. Kavēsi grafiku, piemaksas neredzēt kā savas ausis.

Jā, pasažieriem gribas ātrāk nonākt galapunktā. Tomēr vajadzētu būt tā, ka dzīvot un netikt sakropļotam gribas vairāk.

Pirms vairākiem gadiem notika autobusu šoferu pikets. Varbūt tagad pasažieriem jānostājas pie autoostas ar plakātiem ”Gribam braukt uz Rīgu, nevis uz morgu!”.

Tagad par to, kas bija par lēnu. ”Golf” vadītājs izstūrēja no Grobiņas un aiz apdzīvotas vietas beigu zīmes turpināja krietnu laiku ripot ar sešdesmit, kamēr attapās, ka te vairs nav pilsēta.

Protams, šī nebija lielas piktošanās vērta situācija, taču kopumā piekrītu ”Drošas braukšanas skolas” vadītāja Jāņa Vanka kādā intervijā teiktajam, ka lēnbraucēji uz trases ir patiešām bīstami, jo kavē satiksmes plūsmu, sakrāj aiz sevis automašīnu rindu un provocē veikt apdzīšanas manevrus.

Ļoti gaidu regulāri kursējošu vilcienu uz Rīgu. Neesmu vienīgā starp autovadītājiem, kuri sāk saukt šoseju uz galvaspilsētu par vājprātīgo pašnāvnieku zonu. Man ļoti patīk vadīt automašīnu, taču jau kādu laiku uz šī ceļa jāaizvada nedrošības, pastāvīgas trauksmes un pārmērīgas koncentrēšanās radītas spriedzes piepildītas stundas.

Ar savu simtiņu spidometrā lielākās daļas šoferu skatījumā esmu neciešams gliemezis, kuram jāspiežas garām par katru cenu.

Priekšā līkums, pakalns aizsedz skatu, nav ne jausmas, kas tur tālāk uz ceļa notiek, – ha, vajag tik braukt! Gan jau citi sabremzēsies, piegriezīs ciešāk pie malas.

Tā arī daru, un ne tikai es. Vismaz četras piecas potenciālas sadursmes situācijas jāpiedzīvo gan turp, gan atpakaļceļā. Kāds aiztraucas, ka melni dūmi nokūp, bet citi jūtas kā datorspēlē. Tikai šo spēlīti nevienam nebūs iespējas restartēt.

Taču traģiskās avārijas daudziem acīmredzot liek nevis aizdomāties, kā viņi uzvedas uz ceļa, bet iedomīgi nospriest – es nu gan protu braukt un ar mani nekad nekas tāds nenotiks.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.