Šovasar viss it kā sākas no jauna, jo pēc diviem pandēmijas gadiem beidzot var visu laiku nedomāt par maskām un sertifikātiem.

Saprotams, nevienu normālu cilvēku neatstāj doma, ka Ukrainā skolu izlaidumi daudzviet notiek drupās, bet Ivana Kupalas svētkus ik brīdi var pārtraukt apšaude vai uzlidojums. Taču arī Latvijas vēsturē jūnijs bijis ārkārtīgi smags un traģisks laiks, kura atceri 14. un 17. datumā apliecinām, izkarot karogus ar sēru lentēm.

Grūti iztēloties 1940. gada Jāņus. Pirms nedēļas Latvijā ieripojuši padomju tanki, Valsts un Ministru prezidents ieteicis visiem palikt savās vietās. Kas notiek lauku sētās – vai tur skan dziesmas, puto miestiņš un jauni puiši, jaunas meitas dodas meklēt papardes ziedu? Vai pilsētās ļaudis dodas uz Zāļu tirgu un ielīgošanu?

Vēl smagāk iedomāties 1941. gada saulgriežu laiku. Varbūt lepnā spītībā un neiznīcināmā dzīvotgribā no pārkarsuša lopu vagona tomēr atskan kāds bada, slāpju un sāpju aizlauzts “līgo!”

Iespējams, no izvešanas paglābusies ģimene skumji skatās kaimiņu sētas virzienā, kur pirmo gadu pakalnā nedeg ugunskurs, bet tīrumi aizaug ar nezālēm.

Naiva koķetēšana ar sociālisma idejām tēta dzimtā un strādnieku ģimene, kurā bija palikusi atraitne ar diviem maziem bērniem un vecmāmiņu, no mammas dzimtas puses pasargāja viņus no izvešanas. Tāpēc manā ģimenē nav personīgu atmiņu par šo Latvijas traģēdiju. Jo vecāka kļūstu, jo dziļāk un pamatīgāk jūtu sevī tautas kolektīvo vēsturisko atmiņu.

Īpašs lūzuma brīdis bija deportāciju upuru piemiņas pasākums pirms dažiem gadiem Tores stacijā. Neviens ziedos ieslīdzis piemiņas akmens nebija uzrunājis tik skaudri, kā mēmās sliedes un pamestā stacijas ēka. Un cilvēki, kuri nesūdzējās, nevienam neko nepārmeta, nepieprasīja sev bonusus par ciešanām.

Tikai vienu viņi teica – to nedrīkst aizmirst, nekad, nekad nedrīkst aizmirst!

Holokausta piemiņas izstādē, kas nupat atvērta Liepājā, uzzināju, ka pirms 25 gadiem veiktā aptaujā trešdaļa zviedru skolēnu nav bijuši pārliecināti par to, vai ebreju masveida iznīcināšana patiešām notika.

Ja šodien mūsu skolēniem vaicātu par Latvijas okupāciju un komunistisko genocīdu, cik būtu to, kas īsti netic, vai tad nu patiesi tā bija? Cik būtu tādu, kam ģimenē iemācīts, ka Padomju Savienība Latviju atbrīvoja, bet uz Sibīriju aizvestie saņēma pelnītu sodu?

Nevar par to nedomāt, zinot, cik daudz cilvēku diemžēl uzskata, ka Krievijai ir visas tiesības piesavināties Ukrainas zemi un iznīcināt tās tautu. Nerunājot par tiem, kas domā, ka mums jāuzvedas rāmi un jātur mute, lai nekaitinātu lielo kaimiņu lāci. Nekad nedrīkst aizmirst, ka tieši tā Latvija zaudēja brīvību.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.