Citi, to skaitā arī es, priecājās par to, ka tapis uzvedums ar dziļāku domu un vēstījumu, ne tikai jauka padziedāšana sirsnīgās noskaņās. Tas nenozīmē, ka sirsnības trūka, gluži pretēji. Un rasols jau nav nekāds slikts vārds galu galā. Labu rasolu pagatavot ir saimnieces izcilu prasmju apliecinājums.

Par Liepājas teātra šā gada ziemas koncertu daudz domāju jau pirms tā apmeklēšanas. Sarunājoties ar programmas veidotājiem un sagatavojot rakstu, no prāta nekādi neizgāja režisora Mārtiņa Kalitas teiktais. Viņš pauda, ka

vēlējies distancēties no ātri un viegli iegūstamām Ziemassvētku sajūtām, kuras sagaidām, lai mums kāds pārdod tieši pirmssvētku laikā, izveidojot vajadzīgo noskaņu no malas.

Nu, tā tas ir. Garo nakšu tumsā visi gaida sniedziņu, eglītes un pilsētas rotājumu iedegšanu. Kāds vēl pagražojas, ka pie egles bez pārtraukuma neskan mūzika. Par spīti elektrības cenām, ļaudis mājās izkar lampiņu virtenes. Gatavo paši vai meklē atbilstošas dāvanas saviem tuvajiem. Svētku koncertu Liepājā papilnam, un māksliniekiem nebūt tajos nav jāskatās tukšās krēslu rindās.

”Pirmie Ziemassvētki bija diezgan vienkārši. Ir itin ok, ja tādi ir arī tavējie.” Uzgāju soctīklu ierakstu grēdās kartīti ar Mariju un Jāzepu, kas noliekušies virs silītes, un šādu tekstu angļu valodā. Tas bija izplatīts pirmajos pandēmijas Ziemassvētkos, kad izvairījāmies satikt cilvēkus, ar kuriem nedzīvojam vienās mājās.

Šogad ierobežojumu nav, un tieši tādēļ aizdomājos, kāds tad ir mans Ziemassvētku minimums. Kas no tiem manī pašā un ko vajag piepirkt klāt.

Kas ir mani Ziemassvētki? Tie, kuri neuzbrūk no lielveikalu džinglbelliem, kuru nav pasākumu afišā, kuru vispār nav nevienam citam?

Par to domāju vairākas dienas pēc koncerta teātrī.

Secināju, ka radīt svētkus ir tas, bez kā nevaru. Izcept piparkūkas un Ziemassvētku cepumus dāvanām un pasniegt tās kaut vai parkā uz soliņa salā un vējā. Ja kovids piespiedis svētvakarā būt vienai mājās, tad doties laukā un, klauvējot pie loga ar siltiem rausīšiem rokā, patīkami sabiedēt operatīvo dienestu darbiniekus, kuriem svētkos maiņa.

Pārskatot atmiņas, paši pirmie prātā nāca patiesi klusi un pieticīgi Ziemassvētki labajos laikos, kad vecāki bija dzīvi un stipri. Sniga lielām pārslām, mežā bija pavisam gaišs, un mēs 24. decembra vakarā gājām pastaigā kopā ar suni un kaķi. Nekas vairāk nebija vajadzīgs, viss tai brīdī bija.

Ķekatu gājieni, dāvanu izsaiņošana, ”Jēzus silītē dus” baznīcā, valstsvīru novēlējumi no televizora, cūkas šņukurs, šampanietis, traka ballīte, garlaicība, cerības, sarūgtinājumi, uzdrošināšanās, vilšanās, mīlestība, vientulība.

Kārtu kārtām tas viss klājas Ziemassvētku rasola bļodā. Nevar tikt pie vienas vien, karote jāstumj cauri līdz dibenam.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.