Nekā jauna un negaidīta jau nav, vien tāpat, kā pārlasām vecumveco gurķu marinēšanas recepti, arī jāpārlasa un domās jāievelk ķeksītis.

Katrs apzinās, ka braukt ir jāmācās, bet diemžēl ne visi saprot, ka jāmācās arī pareizi iet. Īpaši tumšajā sezonā.

Nesen Liepājā cieta mazs zēns, kurš izskrēja uz ielas no autobusa aizsega, viņam uzbrauca automašīna.

Interneta viedprāši sadalījās divās nometnēs. Vieni šausminājās un atgādināja vecākiem pārrunāt ar bērniem, kā pareizi šķērsot ielu. Otri metās virsū autovadītājam, sak, vai tad nav skaidrs, ka pie pieturā stāvoša autobusa jāpiebremzē, jo nevar zināt, vai kāds neizskries.

Notikušo nelaimi par nebijušu nevar vērst, taču abi ieteikumi ir pareizi.

Bērni ir impulsīvi, enerģijas pilni, turklāt vecāku pamācības nebūt neiegaumē ar pirmo reizi. Tāpēc paļauties uz pirmsskolniekiem un ļaut iet brīvsolī ir visai riskanti.

Braucu pa O. Kalpaka ielu, pie tā paša nosaukuma vidusskolas luksoforā deg zaļā gaisma. Pa ietvi mierīgi iet ģimene ar diviem bērniem, bet pēkšņi puika metas skriešus uz pāreju! Šitā jau sirds var apstāties.

Par laimi, bērns apstājās kā iemiets, pirms to izdarīja mans asinsrites orgāns, un izskatījās, ka tētim par šo gājienu bija atvasei kaut kas sakāms.

Pieaugušie bieži vien nav prātīgāki.

Visnejaukākā vieta manā ikdienas maršrutā ir Cukura ielas posms pie pieturas “Pagrieziens uz Grīzupes ielu”.

Ja vienā vai otrā pusē piestāj autobuss, brauktuve acumirklī izskatās kā Āfrikas savanna zebru un antilopju migrācijas periodā.

Katrs iet pāri tai vietā, kur tobrīd atrodas, un ne jau ceļu satiksmes noteikumos paredzētajā perpendikulārā veidā pret brauktuvi.

Noiet desmit metrus līdz gājēju pārejai acīmredzot neskaitās stilīgi.

Un tie ir lieli cilvēki, tostarp seniori.

Var saprast, ka reizēm tiešām ir jāskrien, lai pārsēstos citā autobusā, bet kas liek taisīt šo bardaku uz ielas tad, kad gaidītais transportlīdzeklis nav pat pie apvāršņa!

Un tad vēl uzrodas labiņais šoferis, kurš gājēju palaiž, pat nepadomājot, ka pretimbraucošā auto vadītājs aiz autobusa nevar saskatīt cilvēku, kurš tūlīt var nonākt uz viņa motora pārsega…

Kopš diennakts tumšais laiks izstiepies garāks par gaišo, izaicinājumi ielas šķērsošanā kļuvuši vēl riskantāki,

jo steidzīgajiem ļaudīm nav atstarotāju, kas ļautu viņu neprātīgos manevrus pamanīt pa gabalu.

Liepājnieki kopumā laikam uzskata, ka jūras gaiss padara viņus fosforizēti mirdzošus.

Visbiežākais arguments nepiekārt atstarotāju ir – es eju tikai pa apgaismotām ielām! It kā palīdzēt autovadītājiem sevi laikus saskatīt nebūtu pašu veselības un pat dzīvības jautājums.

Arī nesaprotu, ko domā romantiķi, kuri saģērbjas melnā no galvas līdz kājām un vakaros dodas uz jūru pa neapgaismoto Ziemeļu mola ceļu.