Uzsilušas jūras ietekmē parasti pieturas vasarīgi laikapstākļi, un var nelikties zinis par kalendārā pāršķirto lapu, kas rāda pirmo rudens mēnesi. Otra svarīga lieta – ja vasarā ar sēnēm ir tā, kā ir, vai pirmais īsais baraviku izrāviens iekrīt tad, kad darāms kaut kas cits, tad septembrī sēnēm vienkārši ir ar pilnu sparu jālien laukā no zemes, nevar taču tās vienkārši palikt pazemē!

Tomēr tas, kā būtu jābūt, vairāk līdzinās dabas un klimata priekšvēlēšanu solījumiem, ja vien atmosfērā tādi būtu nepieciešami un tiktu doti. Cilvēki paši saceras, piemēram, es. Vēja virzieni, straumes un droši vien arī neganti dzestrās naktis jūriņu ļoti ātri atdzesējušas līdz tīri jauka oktobra stadijai.

Beberliņu ūdenskrātuve ilgāk notur vasaras elpu, tomēr gludā virsma jau veras pretī rudenīgi brūnām acīm. ”Vai tu vēl peldies?” prasa kaimiņš, saticis mani ar mugursomu plecos un krokšiem basās kājās. Lepni sniedzu roņa atbildi, ka

gandrīz nekad jau nav iemeslu nepeldēties, bet sirsniņā smeldz, ka nevaru pastāstīt par mājīgi siltiem ūdenstilpju apskāvieniem.

Dažas īsas lietusgāzes un augošs mēness pagājušajā nedēļā vēl nebija spējuši izvilināt no pazemes sēņu augļķermeņus. Tā sauc tās daļas, ko mēs griežam nost un ēdam. Ja mikologam prasa, vai sēnes ir, viņš vienmēr atbildēs apstiprinoši, jo sēne ir mums neredzamais tīklojums zem zemes.

Liekas, tāpat kā pavasarī pumpuri var atvērties divas nedēļas agrāk vai vēlāk, bet tie nevar neplaukt nemaz, tā arī sēnēm ir jānāk laukā, jāaug, jāsabrūk un jāizkaisa sporas. Tomēr mežu tviterī – tirgus placī – pārdošanā tikai gailenes.

Ticība sēnēm un sev ir lielāka par acīmredzamo un vērtīgāka par degvielu. Meža bikses, zābaki, nazis, ķocis, un – prom! Lieliskā sēņu vieta, kur parasti var pavadīt pāris stundas, šoreiz apstaigāta minūtēs, skatienam slīdot pāri sūnām, zālei un aizķeroties pie trim gailenēm.

”Jāaaaa!!!” gaviles kā pasaules hokeja čempionātā nav apvaldāmas. Brūna, gluda un tīra baravika! Pirmā. Un todien arī pēdējā…

Citā vietā piejūras mežā jābūt ar izkapti pļaujamām ienācējām – dzīslkāta bekām. Piecas. Tikpat, cik novietotas automašīnas Ziemupes–Akmeņraga ceļa malā. Turklāt beidzot arī kāpuri, ne tikai gliemeži ir attapušies, ka ieceļotājbeka arī ir sēne, tāpat kā citas, un to vajag izalot. Čigānenēm jāaug kuplā pulkā. Viena pavisam saskumusi, šķiet, priecīga, ka izceļu to no vientulības.

Sēnes latvietim ir nacionālās drošības jautājums. Ne jau tikai tāpēc, ka tās būs atspaids grūtajā ziemā (vai arī nebūs… vēl jau nav zvanīts), bet tāpēc, ka latvietis nekad neļauj sevi šmaukt ar divām īpašām zemes veltēm – zemenēm un sēnēm.

Nesen Rīgas Centrāltirgu pārpludināja dikti smukas baraviciņas ”no Kurzemes mežiem”. Sēņu mednieku grupas sociālajos tīklos dusmās vārījās – nu, nav mums te sausajā Kurzemē tonnām baraviku! Zinātāji teic, ka Rīgas tirgū atkal godīgi tirgojot vien gailenītes.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.