Apnika katru reizi baidīties

Četras jaunas ukrainietes un četri viņu bērni pajumti raduši Ziemupē savas radinieces mājās. Viņām, pieradušām pie lielpilsētu trokšņa, šeit ir neierasts klusums. Saimnieces pašlaik nav mājās, aizbraukusi uz Liepāju. Ir pēcpusdiena. Dzīvošanai pielāgotā saimniecības ēkā aiz durvīm, uz kurām uzzīmēts glīts zilidzeltens karodziņš, viena no māmiņām Daša patlaban midzina savu četrgadīgo dēliņu. Sarunājamies ar divām jaunajām sievietēm, ar Jūliju un Nataļju. Viņas šeit ir kopš sestdienas. Lai arī radinieces, pirms bēgļu gaitām viņas viena otru nepazina. Daša un Jūlijas krustmāte Nataša ieradās pagājušās nedēļas beigās.

Jūlijas Kurtas mājas ir Rivnē – tā ir Ukrainas ziemeļrietumu apgabala pilsēta, Rivnes apgabals robežojas ar Baltkrieviju. ”Pie mums vēl ir mierīgi. Daša un Nataša ir no Kijivas, tur bija apšaude no paša kara sākuma, tāpēc viņas bēga. Pārdzīvojām, ka var nākt karadarbība arī no baltkrieviem, tāpēc iesēdāmies mašīnā un braucām projām. Ir cilvēki, kuriem vairs pat nav, kurp atgriezties, bet mūsu pilsēta vēl turpina ikdienišķo dzīvi. Tomēr mierīgāk ar bērniem ir šeit. Apnika baidīties katru reizi, kad atskanēja gaisa trauksme. Kijivietēm izbraukt bija daudz grūtāk un bīstamāk nekā mums. Bet neviens jau nezina, kad karš var atnākt līdz mūsu pilsētām. Es aizbraucu, domājot, ka būšu prom dienas desmit. Vēl neesmu noskaņojusies uz ko citu,” stāsta Jūlija.

Viņai bija savs uzņēmums, tas apgādāja slimnīcas ar dažādiem materiāliem.

Sākoties karam, bizness beidzās, jo nav, kur ņemt preces.

Pilsētās, kurās tās ražoja, Kijivā, Harkivā – to ražotnes vairs nestrādā, nav piegāžu. ”Pāris dienu vēl izvadāju visu, kas bija mūsu noliktavā. Ukrainā man palika vīrs, vecmāmiņas, vectētiņi, vīramāte, visa dzimta. Vīrs strādā, izvadā pa veikaliem pārtikas preces. Pagaidām viņam darba pietiek.

Kara pirmajā rītā plānojām, kā parasti, vest bērnus uz dārziņu un uz skolu. Pamodos piecos no rīta, zvanīja mana līdzstrādniece: ”Juļa, Kijivu bombardē! Labāk ved bērnus uz laukiem pie vecmāmiņas.”” Juļas ģimene dzīvo deviņstāvu mājā, tajā dzīve nav tik droša. ”Uzreiz, piecos no rīta, cēlāmies, modinājām bērnus, savācām visus mājdzīvniekus, un vīrs mūs aizveda uz laukiem. Tur bijām nedēļu. Bet karš nāca aizvien tuvāk. No Kijivas veda Natašu ar mazo puisīti, mums teica, ka būs, kur palikt. Nemaz negribēju braukt prom, likās, viss vēl pie mums ir mierīgi, bet vīrs teica – ja karš šeit būs jau rīt, tad kā tu tad tiksi ārā? No Kijivas jau tagad neiespējami tikt ārā, cilvēki pat nevar iznākt no pagrabiem, trūkst pārtikas, veikali ir tukši. Ir ģimenes, kuras spiestas lūgt pārtiku citiem, jo pašiem nekā vairs nav. Vīrs mierināja – labāk, ka būsi laikus ar bērniem drošībā un viņi karu nebūs pieredzējuši savām acīm. Tā ir grūta izvēle, visu atstāt,” saka Jūlija. Apraudas.

”Neesam vēl pieraduši, esam te tikai no sestdienas. Mājās centāmies bērnus no kara ziņām pasargāt. Pat tad, kad bija gaisa trauksme un bija jāslēpjas pagrabā, teicām – jūs skolā un bērnudārzā trenējāties, kas tagad jādara, pamācīsimies arī tagad, jo pie vecmāmiņas vēl nezinām, kā paslēpties. Sanesām pagrabā salmus un segas, bērniem tā bija kā rotaļa. Uzskatījām, labāk viņus nebiedēt. Lai arī mūsu pusē bija it kā mierīgi, tomēr gaisa trauksme atskanēja dienā trīs četras reizes, jo lidmašīnas lidoja mūsu apgabalam pāri. Vīrs stāsta, ka no uzlidojumiem cieš aizvien jaunas pilsētas, cieš mierīgie iedzīvotāji. Krievija pat neļauj izveidot dzīvos koridorus, lai bērnus varētu izvest drošībā. Ļaudis lūdz palīdzību, jo bombardē gan skolas, gan dzīvojamās mājas. Cilvēki tagad cits citam ļoti palīdz, neskatās, vai pazīstams vai svešs. Neko nevar zināt, kur kritīs nākamās bumbas.

Līdz šim ārzemēs esmu bijusi tikai divas reizes. Bijām braukuši uz Baltkrieviju un uz Poliju. Ļoti baidījos braukt projām bez vīra, kā šeit būs, visi cilvēki sveši. Bet visi pret mums ir izturējušies labi. No vienas puses, es priecājos, ka bērni to uzņem kā ceļojumu, no otras puses… Nekad neesam bijuši ar vīru šķirti. Man tas ir ļoti smagi.”

”Nezini, no rīta pamodīsies vai nē”

Nataļja Kotļara ir no Kijivas, atbraukusi ar četrgadīgo dēliņu Ivanu. Lūk, viņas stāsts. ”Es strādāju valsts iestādē, nodokļu jomā. Pirmo reizi mūsu darbs ir pārtraukts kara dēļ. Mans vīrs ir karavīrs. Mēs aizbraucām no Kijivas kara pirmajā rītā, ļoti agri, paspējām vēl pirms satiksmes sastrēgumiem. Braucām projām, dzirdējām virs mums sprādzienus. Bērns ļoti izbijās, vēl vairākas dienas, kad ieslēdzām tikai sildītāju, viņš kliedza: ”Mammu, šauj, slēpjamies pagrabā!” vispirms palikām pie vecākiem Kijivas apgabala Fastivas rajonā, tas ir uz dienvidu pusi. Pirmajā dienā netālajā Vasiļkivā uzspridzināja naftas bāzi. Dūmus nesa uz mūsu pusi. Sēdējām mājās, logus neatvērām. Pastāvīgi lidoja kara lidmašīnas. Guli naktī un gaidi, vai metīs bumbu vai nē. Vai skriet ar bērnu uz pagrabu vai nē. Morāli tas ir smagi. Nezini, vai no rīta pamodīsies vai nē. Bail par bērnu, kā viņu glābt. Pie vecākiem pabijām pāris dienu. Pastāvīgi pāri galvai lidoja lidmašīnas, bija dzirdami šāvieni. Bērns ļoti baidījās. Latvijā jau bija mana māsīca, viņa palīdzēja mums izbraukt. Vecāki palika tur.

Kad jau sākās runas par to, vai būs karš, mans vīrs teica – visticamāk, ka būs. Es strādāju Dņepras labajā krastā, bet mana bērniņa dārziņš ir kreisajā krastā. Ļoti baidījos – ja sāks šaut, nepaspēšu tikt pēc viņa. Somas mums bija saliktas jau nedēļu pirms kara. Mājās palika viss. Mūsu kaķis palika. Kaimiņš solīja viņu pabarot. Vai mēs turp atgriezīsimies – nezinu. Ticam, ka atgriezīsimies.

Ceļā līdz robežai pagāja četras dienas.

Visur ir sargposteņi, pārbauda dokumentus. Tas ļoti palēnina izbraukšanu. Līdz komandantstundai vajadzēja paspēt uz naktsmājām. Gulējām pie paziņām. Radinieki palīdzēja. Ziniet, cilvēki tagad ir ļoti vienoti. Brauciens pagāja bez starpgadījumiem. Mūs veda mans māsasvīrs līdz robežai. Tālāk mēs ar Juļu gājām kājām.

Mēs ļoti ceram, ka viss drīz beigsies, ļoti gribas atgriezties mājās.

Bet, spriežot pēc ziņām, šķiet, tas nebeigsies nekad. Krievija uz Ukrainu visu laiku ved papildinājumus – militāro tehniku un karavīrus. Mans vīrs karo. Katru rītu pamostos un gaidu no viņa īsziņu. Ja tās nav, nervozēju. Viņš visu laiku raksta, ka viss ir labi, drīz uzvarēsim. Vīriem ir ļoti grūti, bet noskaņojums kaujiniecisks. Ukrainā ir daudz brīvprātīgo, kas ļoti palīdz, kareivjiem nekā netrūkst. Bet karš ir karš. Daudzi mani radi ir palikuši pilsētās, no kurām izbraukt vairs nav iespējams. Viņi tur vienkārši dzīvo pagrabos ar maziem bērniem. Bet raksta mums, ka turas. Visu laiku tur šauj. Iziet no pagraba tikai pēc ūdens un produktiem. Mani vecāki raksta, drīz jau būs jāstāda kartupeļi. Tāds noskaņojums. Cilvēki kaut kā piemērojas dzīvot kara apstākļos un ir ļoti vienoti.

Mēs pagaidām neesam noformējušies par bēgļiem, jo ticam, ka drīz brauksim atpakaļ uz mājām.”

Nāca kaimiņš pēc kaimiņa

Līdz robežai Jūliju, Nataļju un bērnus aizveda radinieks. Tālāk viņas gājušas kājām. Laimējies tikt pāri Ukrainas un Polijas robežai tādā brīdī, kad nav bijis daudz cilvēku. Formalitātes uz robežas aizņēmušas tikai nepilnu stundu. Polijas pusē viņus uzņēmis ugunsdzēsēju auto un aizvedis uz bēgļu punktu, tur visi pabaroti, un tur arī satikušās ar Ziemupes kaimiņu, lietuvieti Mindeusu, kurš atbraucis pretī un pārvedis uz Latviju. Dašu un krustmāti Natašu jau pagājušās nedēļas sākumā no Polijas atveda otra kaimiņiene Liene.

”Mums šeit pašreiz ir viss, kas vajadzīgs. Citiem Ukrainā vairs nav pilnīgi nekā,” saka Jūlija,

”pirmdien pie mums atbrauca pašvaldības pārstāvis. Bērniem ir iedots apģērbs, ir arī kaut kas no pārtikas. Mums teica, ka visu, kas vajadzīgs, mums piešķirs. Atbraucām sestdien un pat izbijāmies: šurp nāk kaimiņš pēc kaimiņa. Un katrs kaut ko nes – kurš gaļu, kurš putraimus. Visi grib palīdzēt. Mindeuss, tiklīdz mūs atveda, uzreiz meitenēm izsniedza savu bērnu divriteņus, lai nav garlaicīgi.”

Nataļja saka: ”Vajag, lai Ukrainai palīdz visa Eiropas Savienība un ASV, tad būs kāds rezultāts. Krievija ir stipra valsts. Jā, mēs uzvarēsim, bet krievu ir vairāk, viņiem ir vairāk tehnikas. Man liekas, Krievijas prezidents tā vienkārši neatkāpsies, ies līdz galam. Cik mums pietiks spēka, cilvēku… Cīnīsimies, bet jau tagad daudz pilsētu ir sagrauts, valsts būs jāceļ no jauna. No Harkivas, kurā 97 procentu iedzīvotāju bija krievi, tur ukraiņu valodu tikpat kā nedzirdēja, tikpat kā nekā nav pāri palicis. Krievi bombardē krievus! Pie Kijivas bija jaunceltas pilsētas, tās ir izdedzinātas un sabombardētas. Nāk jau mums no ārzemēm humānā palīdzība, bet, jūs sapratīsiet, visvairāk ir vajadzīgas slēgtas debesis, lai pārtrauktu uzlidojumus. Uz to laikam neviens nesaņemsies. Tagad kaut ko prognozēt… Nezinu. Man liekas, Krieviju ar sankcijām nenobiedēt. Visai pasaulei jārīkojas izlēmīgāk. Kamēr sankcijas sāks darboties, Ukraina jau būs sagrauta.”

”Vienkārši nav saprotams, kādēļ tas karš.

Man liekas – visiem visa bija diezgan, katram bija sava zeme, sava teritorija, kur dzīvot. Tie, kuri Ukrainā ir palikuši, kategoriski atteicās to atstāt. Vieni domā, ka viss ātri beigsies, un cīnīsies par Ukrainu. Harkiva bija tik skaista pilsēta! Viena no tām, kurās ir ļoti liela rūpniecība, tāpat kā Kijiva – tās ir liela mēroga pilsētas. Pēc kara to visu vajadzēs atjaunot, tas prasīs daudz laika. Domāju, ka prezidents Zelenskis turas ļoti labi. Neviens pat droši vien to negaidīja. Iepriekš, kā visās zemēs, kāds bija par viņu, cits pret. Bet tagad, man šķiet, visi ir par viņu. Pār viņu daudz pārbaudījumu nācis. Vajadzēja cīnīties ar kovida pandēmiju, bērni negāja uz skolu, bija lokdauni, tos daudzi uzņēmumi neizturēja, un daudzi par lokdauniem pārmeta, teica, sliktāk vairs nevar būt. Izrādās, ka var gan būt vēl ļaunāk.”

Uzņem savās mājās, izīrē dzīvokļus

Līdz otrdienas, 8. marta, pusdienlaikam robežsardze Liepājā bija reģistrējusi 90, Dienvidkurzemē – 9 Ukrainas kara bēgļus. Viņu skaits ar katru dienu pieaug. Līdz šim pieticis ar iedzīvotāju atbalstu, kuri atvēl viņiem savus brīvos dzīvokļus, vasarniekiem domātus apartamentus, un ir arī ļaudis, kuri uzņem ukraiņus savās mājās.

Spēkus apvieno itāļu uzņēmēji

Trīspadsmit ģimenes, kopā apmēram 40 ukraiņu, Liepājā gatavojas uzņemt itāļu uzņēmums ”Bernitz Realty”, sadarbojoties ar saviem biznesa partneriem Ukrainā un Itālijā, ”Kurzemes Vārdam” pastāstīja firmas biroja vadītāja Evija Sīkle. ”Sākoties karam starp Krieviju un Ukrainu, jau bijām gatavi tam, ka būs nepieciešams kādus nekustamos īpašumus rezervēt ukraiņu ģimenēm. Tas jau bija skaidrs uzreiz, jo ”Bernitz Realty” ir pārstāvniecība Ukrainā, Kijivā, un mēs no paša sākuma jau zinājām, kas tur notiek. Sākām gatavoties uzņemšanai morāli un fiziski. Šīs ģimenes, kuras uzņemam, visas ir saistītas ar mūsu itāļu partneriem – tie ir viņu draugi, paziņas, viņiem tuvi cilvēki. Sākumā runājām par septiņām ģimenēm, bet nu jau tās ir trīspadsmit. Diemžēl viņiem ir grūtības tikt uz šejieni, un lielākā daļa vēl ir ceļā, iestrēguši pie Ukrainas robežas. Mūsu kolēģis jau ir devies dažiem pretī, un mums ir arī kontakti ar citiem braucējiem, kuri varētu palīdzēt viņus atvest.

Mēs dodam ne tikai savus īpašumus, bet ar sludinājumu palīdzību un ar sociālo tīklu starpniecību meklējam arī dzīvokļus ārpus saviem, jo mums pašlaik nav tik daudz brīvu dzīvokļu. Kopīgi ar citiem itāļu uzņēmējiem vācam naudiņu, lai šīm ģimenēm varētu apmaksāt dzīvokļu izdevumus vismaz sākumā. Mēbeles un sadzīves tehniku paši arī sagādājam. Ļoti daudzi mūsu partneri Itālijā ir atsaucīgi un ir ar mieru ieguldīt līdzekļus, lai cilvēkiem palīdzētu, un ne tikai naudā, bet arī vāc ziedojumus, lai uz Ukrainu varētu aizsūtīt pārtiku, medikamentus. Šeit mēs palīdzēsim ukraiņiem arī nokārtot dokumentus un meklēt darbu, jo esam saistīti ar daudziem uzņēmējiem Latvijā un Liepājā. Sniegsim pilnvērtīgu palīdzību, cik vien tas ir iespējams.

Protams, tukšu dzīvokļu piedāvājums Liepājā ir. Bet esam saskārušies arī ar to, ka ne visi vēlas izīrēt mājokļus bēgļiem. Vissāpīgākais, ka ne katrs grib izīrēt dzīvokli, ja ģimenē ir bērni un dzīvnieki. Feisbukā ielikām paziņojumu, ka meklējam piecām ģimenēm dzīvokļus, tad atsaucās labi ja trīs vai četri cilvēki, visi pārējie ar mūsu ziņu vienkārši padalījās.”

Ja vajadzēs, brauks vēl

Liepājas tūrisma aģentūras ”Ap Sauli” vadītājs Agris Pumpurs arī šonedēļ ar autobusu no Polijas–Ukrainas (Hrebeni) robežas Latvijā nogādājis vairākus desmitus bēgļu, kopā 44 sievietes un bērnus. Lielākā daļa šo cilvēku palikuši Rīgā, desmit mitināsies Liepājā, seši Ventspilī. Liepājā bēgļiem mājvietu nodrošinās uzņēmums ”Otaņķu dzirnavnieks”. Tur strādā atvesto sieviešu un bērnu vīri un tēvi.

”Runāju ar daudzām bērnu mammām. Viņām interesē tikai viens – šeit pārdzīvot karu un pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Šobrīd Ukrainas bēgļu Polijas pierobežā ir daudz vairāk, nekā tas bija pirms pusotras nedēļas. Vajadzības gadījumā uz Poliju došos atkal, lai palīdzētu šiem cilvēkiem nokļūt Latvijā,” teic A. Pumpurs. Viņš piebilda, ka daļai bēgļu līdzi ir tikai neliela soma. Nekādu drēbju un mantu.

Koordinē ”Tabitas sirds”

Organizācija, kura kopumā Liepājas un Dienvidkurzemes pašvaldībās koordinē praktisku palīdzību bēgļiem, ir biedrība ”Tabitas sirds”, kas ir oficiāla abu pašvaldību teritoriālās sadarbības Civilās aizsardzības komisijas (CAK) partnere. Biedrības pamata darbības bāze ir Grobiņā, taču, domājams, jau šīs nedēļas laikā iekārtos arī ”Tabitas sirds” bēgļu atbalsta centra telpas Liepājā – pastāstīja CAK pārstāve Nataļja Vecvagare.

”Vislabākais, ja atbraucēji uzreiz reģistrējas robežsardzē, piemēram, tāda ģimene mums bija pirmdien, kas pie mums nokļuva tieši no robežsardzes,” pastāsta ”Tabitas sirds” vadītāja Kristīne Vidzeniece, ”robežsardze bēgļiem iedod mūsu kontaktinformāciju, viņi ar mums sazinās, ja iespējams, atbrauc pie mums. Tad mēs apzinām viņu vajadzības. Varam palīdzēt ar pirmo pārtikas paku, higiēnas līdzekļiem, ja nepieciešams, arī ar apģērbu, gultasveļu un tamlīdzīgām lietām. Pēc tam mēs iedrošinām viņus doties uz Sociālo dienestu, kur jau varētu saņemt valsts atbalstu. Bet arī vietējās ģimenes, kuras bēgļus uzņem, viņus atved pie mums.

Ja nav jau atrasta dzīvesvieta, tad mēs palīdzam arī sameklēt to. Pašlaik cilvēki izvēlas palikt vairāk Liepājā, mazāk Dienvidkurzemē, un līdz šim esam iztikuši ar iedzīvotāju iniciatīvu un atbalstu. Mēs esam aicinājuši cilvēkus atsaukties, ja viņi vēlas uzņemt ukraiņus pie sevis, un tā mums ir jau izveidojies adrešu sarakstiņš, un atbilstoši situācijai sameklējam dzīvesvietu. Arī robežsardzei ir savs iespējamo dzīvesvietu saraksts, jo, piemēram, ja cilvēki atbrauc naktī, lai viņiem uzreiz var palīdzēt. Arī Dienvidkurzemes pašvaldībai ir ēkas, kurās bēgļus var uzņemt, piemēram, Vaiņodes internātskolā. Pagaidām vietu Liepājā pietiek, bet situācija katru dienu ļoti strauji mainās, sekojam tai līdzi. Ar katru dienu atbrauc aizvien vairāk cilvēku. Paldies visiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri ir atsaukušies, attieksme ir ļoti laba, liepājnieki ir ar mieru uz kādu laiku bēgļus izguldīt pie sevis bez maksas. Daudzi cilvēki saka, ka uzņemtajām ģimenēm palīdzēs arī citādā veidā. Ir pat tādi, kuri jau aizveduši ekskursijā uz jūru bērnus, kuri to nekad nav redzējuši. Iesaiste ir ļoti liela. Tas pierāda to, ka cilvēki vēlas kaut ko darīt, dot no sevis.

Mēs esam pateicīgi par katru brīvprātīgo, kas var palīdzēt ar savu roku darbu un ar transportu. Pašlaik esam nodrošinājuši, ka mūsu noliktava ir atvērta visu dienu, pakojam lietas, pieņemam, šķirojam, nododam, iepērkam. Rokas noder, un ļoti palīdz arī ziedojumi naudā, lai var nopirkt tieši to, kas nepieciešams. Pašlaik mazāk pieņemam apģērbus, jo mums vēl to resursi ir. Cilvēkiem, kuri vēlas ziedot lietas, ir jāpadomā – vai tās ir tādas, kādas mēs paši gribētu saņemt grūtā brīdī. Kvalitāte lai ir tāda, ka cilvēks ziedotajā apģērbā var cienīgi izskatīties. Noteikti jātaupa spēki un resursi ilgākam laikam. Pašlaik daudzi ziedo, bet mēs redzam, ka palīdzība būs vajadzīga vēl ilgi, turpmākās nedēļās vēl noteikti. Arī valsts un Sociālais dienests sniegs atbalstu.”

Vispareizāk, ja atbraucēji uzreiz reģistrējas robežsardzē – uzsver N. Vecvagare: ”Tas ir pirmais solis, kas vajadzīgs, lai šos cilvēkus tālāk redz gan Sociālais dienests, gan Izglītības pārvalde. Ja cilvēks atbrauc, saka, viņam nekā nevajag, viņš te vienkārši padzīvos pie radiniekiem, tad jau institūcijas viņu nemaz nepamanīs un nevarēs arī sniegt palīdzību, kad tas būs nepieciešams.”

Uzziņai

Informācija, atbalsts, tālruņi

• Pēc Latvijas robežas šķērsošanas Ukrainas iedzīvotājiem vispirms jāsazinās ar Latvijas Valsts robežsardzi pa diennakts tālruni +37167913569 vai +37167913568, kur informēs par tālāko rīcību.
• Palīdzību ukraiņu bēgļiem Liepājā un Dienvidkurzemē koordinē biedrība ”Tabitas sirds”: Grobiņas pagastā, Liepu ielā 1a; e-pasts: [email protected]; tālrunis 26142827. Biedrībai nepieciešami brīvprātīgie palīgi.
• Noderīga informācija par palīdzību Ukrainas iedzīvotājiem latviešu un ukraiņu valodā atrodama mājaslapā liepaja.lv.
• Vienotais valsts diennakts informatīvais tālrunis ”Palīdzība ukraiņiem Latvijā”: +37127380380.
• Liepājas pašvaldības diennakts tālrunis, kurp zvanīt, ja nepieciešama operatīva praktiska palīdzība: +37163420269.