– Vai skaties seriālus par ārstiem?

– Man patīk seriāls “Doktors Hauss”, bet savās lekcijās klausītājiem vienmēr atgādinu, ka filmas un seriāli noteikti nav tie, no kuriem mācīties, kā sniegt pirmo palīdzību. Uzfilmēts tik daudz nepareizu lietu, ko patiesībā pat nedrīkst darīt. Piemēram, tiek veikta sirds masāža, cietušajam guļot mīkstā gultā, nevis uz stingra pamata.

Vēl filmās nepareizi, bet vizuāli un verbāli krāšņi uzfilmētas situācijas, kad iekodusi indīga čūska. Proti, izmisīgi tiek meklēts veids, kā uzlikt žņaugu, vai ar nazi izgriež gabalu no koduma vietas, vai vēl kaut ko citu tikpat dramatisku. Tanī pašā laikā pareizā rīcība gadījumā, kad iekodusi čūska, ir ļoti garlaicīga – cietušajam jāpaliek mierīgā stāvoklī, pēc iespējas mazāk jākustas un jāuztraucas, lai asinsrite lēnāka un inde strauji neizplatās.

Vai cits gadījums, kad cilvēks nokrīt bezsamaņā. Nevajag darīt tā, kā filmās, – raut ārā puķes un sejā šļākt ūdeni no vāzes vai pliķēt pa vaigiem. Es varētu turpināt vēl, ko nevajag darīt! Neatkārtojiet filmās redzēto, jo ļoti bieži tam ar realitāti nav nekāda sakara.

– Kā tu kļuvi par pirmās palīdzības kursu pasniedzēju?

– Ļoti vienkārši un loģiski. Es iedvesmojos no sava tēta Vara Jansona, kurš ir jaunsargu instruktors. Tētis savulaik apguva zināšanas par pirmo palīdzību un vēlāk kļuva par sertificētu pirmās palīdzības instruktoru palīgu. Bieži dažādos pasākumos bijām kopā un, kad bija vajadzīgs, viņam palīdzēju.

Patiesībā man ļoti patīk ideja, kas ir pirmās palīdzības sniegšanas procesa pamatā. Patīk gandarījums, kuru darbā gūstu es pati.

Piemēram, pašvaldības policistiem, pludmales glābējiem, jaunsargu instruktoriem un vēl daudziem citiem ik pēc noteikta laika jāatjauno zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, lai saņemtu jaunu apliecību. Kad tikāmies atkārtoti, viens no policistiem atzina, ka, tikai pateicoties kursos gūtajām zināšanām, reiz spējis izglābt sava tēva dzīvību. Tāds ir mans gandarījums par manu darbu.

– Savu dzīvi neesi domājusi saistīt ar medicīnu?

– Teikšu godīgi – bijušas vairākas reizes, kad apsvēru mācīties par ārsta palīgu, lai strādātu ātrajā palīdzībā. Vēl cenšos sajust, saprast, vai tas varētu būt man. Par savu tagadējo pirmās palīdzības kursu vadīšanas darbu varu teikt, ka šobrīd tas man ļoti patīk. To redzu pati no savas atdeves un kursantu atsauksmēm. Tajās ne viens vien norādījis, ka šķietami neinteresantais ticis pastāstīts tā, ka garlaicīgi nebija ne mirkli.

Mana iekšējā pārliecība – nevajag mācīties tikai un vienīgi tādēļ, lai tiktu pie apliecības, kuru prasa darba devējs, autoskola vai kāds cits. Prasme sniegt pirmo palīdzību nebūt nav ne bezjēdzīga, ne garlaicīga. Mācīties kļūst viegli, ja cilvēks šajā procesā saskata jēgu un vajadzību pats sev. Darbā ar kursantiem labi palīdz humora izjūta.

– Tev ir pasniedzējas talants!

– Varbūt (smaida). Vēl jau tas, ka man patīk mans darbs. Var strādāt tikai naudas dēļ un visu laist kā pa konveijeru. Tas nav man, jo gribu klausītājiem dot zināšanas ar pievienoto vērtību, bet sev – gandarījumu. Priecājos, ka darbs man sniedz šo emocionālo gandarījumu.

– Bet vai neapnīk katru reizi kursos stāstīt atkal un atkal vienu un to pašu?

– Būšu godīga – reizēm apnīk. Tāpēc nav tā, ka pirmās palīdzības kursu varu mācīt katru dienu bez izņēmuma. Esmu sapratusi, ka labākais ir strādāt ar pāris grupām mēnesī.

Ņemu tik grupu, cik gribu, nevis tik, cik varbūt finansiāli izdevīgāk. Te man gribas uzslavēt Liepājas pašvaldības policistus, kuri paši vienmēr seko līdzi savai resertifikācijai un paši atgādina, ka pienācis laiks atkal atjaunot zināšanas pirmās palīdzības kursos.

Policisti un glābēji nelaimes vietās ierodas pirmie, un viņiem ne tikai jāprot novērtēt situāciju, bet arī sniegt palīdzību, kad vajadzīgs.

– Kā tu nokļuvi pludmales glābēju komandā?

– Biju viena no pasniedzējām, kas puišiem glābējiem mācīja sniegt pirmo palīdzību. Vārds pa vārdam, un mani uzaicināja pievienoties komandai. Visi glābēji ir puiši, bet dzīvē var būt tādas situācijas, kad vislabāk tomēr palīdzēt var sieviete. Tikai labi, ja glābēju komandā tāda ir.

Atzīšos, ka jau pašā sākumā, tikko mani uzrunāja, reakcija bija pozitīva un sapratu, ka šis darbs mani saista. Jā, arī tas, ka vasarā darba dienas paiet skaistā pludmalē, nevis kaut kur telpās (smaida).

Protams apzinājos, ka glābējas darbam ir arī otra puse, kad īsā mirklī jāprot koncentrēties un jārīkojas, lai palīdzētu. Es to spēju, tas manī ir ielikts. Iespējams, ka tādēļ, ka abi vecāki, arī savulaik mamma, bija saistīta ar militāro jomu.

Bērnībā biju jaunsardzē, daudz laika pavadīju mežos, laukos kopā ar tēti. Jaunsardzē var iestāties no desmit gadu vecuma, bet tētis mani ņēma līdzi arī agrāk. Vēlāk, kad paaugos, vairākus gadus dienēju zemessardzē. Tā kā tētis ir jaunsargu instruktors, nekur tālu no šīs jomas aizbēgt nav iespējams!

– Kas tev personīgi palicis atmiņā no jaunsardzes laika?

– Šajā kustībā bērns iemācās ļoti daudzas labas lietas. Runājot par sevi, tā ir iegūtā mīlestība un cieņa pret dabu. Pašdisciplīna jeb prasme sekot līdzi savai runai un darbībām, prasme darbu izdarīt līdz galam pēc labākās sirdsapziņas, nevis pamest nepadarītu, jo negribas.

Vēl orientēšanās un izdzīvošanas prasmes. Ir bijis, kad ar draugiem izbraucam dabā un kāds vairs nesaprot, kā tikt atpakaļ līdz automašīnai. Es kopš bērnības esmu iemācījusies nofiksēt orientierus un gluži vai instinktīvi jūtu, kur atrodos, kā atrast pareizo ceļu.

Man tas šķiet elementāri, gluži tāpat kā iekurināt ugunskuru un vēl citas lietas. Paldies jaunsardzei!

– Ir dzirdēts par vecākiem, kuri savus bērnus pārmēru lolo un sargā, ka tik nenotiek kaut kas slikts. Kur nu vēl kaut kāds pārgājiens mežā bez mammas un tēta klātbūtnes!

– Katram savas metodes un sapratne, kā savu atvasi audzināt, bet, manuprāt, nav labākais bērnu aprūpēt kā inkubatorā un sterilā vidē. Ko viņš zinās, mācēs, jutīs, sapratīs, kad būs paaudzies?

Jau kopš bērnības iepazīstot dabu, nav labākas vietas, kur smelties enerģiju vai nomierināt prātu.

Pati no omammas lauku mājām vasarās vienmēr uz jūru cauri mežam skrēju plikām kājām. Kad būšu mamma, domāju, ka neuztraukšos, ja bērns mutē iebāzīs netīru pirkstu! Labāk tā, nevis dzīvot tikai un vienīgi telefonā.

– Telefonā dzīvo arī vecāki.

– Vasarā, ejot apgaitā pa jūras krastu, to esmu redzējusi pietiekami. Vai arī vecāki guļ ar muguru pret jūru un vispār neskatās, kur ir, ko dara viņu bērni. Jā, varbūt mazie turpat krastā pie ūdens, bet notikt var viss, un negaidot. Pietiekami daudz esmu dzirdējusi attaisnojumus, ka bērnam taču peldriņķis un nekas nenotiks.

Tajā daļā sabiedrības ir liela problēma, ka pieaugušie nerēķinās ar iespējamo bīstamību un cer, ka viņu vai atvases nekas slikts neskars. Bet gadījumos, kad notiek nelaime, tad visbiežāk vainīgi ir visi citi, tikai ne paši.

Labi, visus, protams, nevar sabāzt vienā maisā, bet diemžēl meklēt vainu citos, nevis sevī pašā, ir ļoti ierasts. Mans uzskats, ka cilvēkam vispirms jāsāk pašam ar sevi un jāuzņemas atbildība, jāmeklē atbildes iekšienē, nevis jārāda ar pirkstu, sakot – tu esi vainīgs, nevis es! – un – tu arī!

– Kāda bija pirmā vasara pludmales glābējas statusā?

– Atceros, ka vajadzēja daudz ko jaunu apgūt, piemēram, kā notiek saziņa ar rāciju. Kāds ir rīcības algoritms nelaimes gadījumā utt. Pat mācījos braukt jūrā ar laivu, ko iepriekš nebiju darījusi. Bija nodarbības, kad trenējāmies, kā, piemēram, izglābto no ūdens iecelt laivā u.c. Tas nav viegls process…

Man šķiet, ka mēs ar kolēģiem cits citu labi papildinām un esam komanda. Daru, ko varu, un cenšos neatpalikt, lai arī vīrieši glābēji fiziski ir daudz stiprāki.

Humoram varu pastāstīt, kā pirmajā vasarā vienu vakaru pēc maiņas centos iestumt glābšanas laivu novietnē. Tur ir slieksnis, un tikai pēc trešā piegājiena un pamatīga spēka pielikšanas to dabūju pāri. Atpūtnieki, kas gāja cauri glābšanas stacijas pagalmam, uz manām pūlēm skatījās lielām acīm (smaida)!

– Kā ar peldēšanu?

– Protu peldēt, lai arī uz čempiones titulu nekandidēju. Glābējam viena lieta ir prasme peldēt, bet otra, tikpat svarīga, – rīkoties ar apdomu, peldot un glābjot otru cilvēku.

Vari būt vislabākais peldētājs, bet tas nenozīmē, ka spēsi izglābt slīcēju.

Aizvadīto trīs vasaru laikā man pašai, paldies Dievam, nav nācies glābt jūrā slīkstošu cilvēku, bet kolēģi to ir darījuši.

– Kādi bija šie gadījumi?

– Teikšu tā – vairumā bija jāpalīdz iereibušiem peldētājiem. Tikko iedzerts alkohols, tā ir gluži vai uzprasīšanās uz problēmām, jo cilvēks vairs adekvāti nespēj domāt un rīkoties.

– Skaista, jauna sieviete glābēja dodas apgaitā pa jūras krastu… Komplimentus nav nācies uzklausīt?

– Labestīgas un smieklīgas situācijas bijušas ar tiem kolēģiem, kas strādā glābšanas stacijas pagalmā, kur ierīkota atbalsta vieta cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ja kaut ko saka atpūtnieki, tam nepievēršu uzmanību. Tiešām un pavisam godīgi.

– Pastāsti vairāk, ko nozīmē doties apgaitā pa jūras krastu!

– To darām kājām, ar kvadriciklu vai automašīnu, lai kontrolētu situāciju. Jūrā apgaita notiek ar laivu. Vērojam, vai neveidojas bīstamas situācijas. Apgaita ir preventīvais darbs, kad svarīgi jau iepriekš novērst iespējamās nelaimes. Runājam ar atpūtniekiem, brīdinām, uzrunājam bērnus, kuri ir pie ūdens vai jūrā vieni paši bez pieaugušo uzraudzības, utt.

Cik nav bijis, ka mazais plunčājas ūdenī, bet vecāki sēž kafejnīcā vai guļ tālu prom pie kāpām, jūrai pagriezuši muguru. Ar cilvēkiem cenšos runāt, notiekošo skaidrot ar pozitīvisma devu, jo galvenais, lai viņi saprot, lai aizdomājas. Cerams, kaut kas paliek atmiņā. Mans pienākums nav sodīt vai pārmācīt.

– Saki, ko gribi, atkal sanāk tāds audzināšanas darbs!

– Sezonas laikā pludmalē tas mums, glābējiem, arī aizņem visvairāk laika.

– Bet ko tad, ja atpūtnieks nav noskaņots miermīlīgi?

– Tad sazināmies ar pašvaldības policistiem. Šādi gadījumi notiek reti.

– Vai pēc maiņām ir nogurums?

– 12 stundas svaigā gaisā tomēr prasa enerģiju, it sevišķi karstās, saulainās dienās. Piemēram, kad skriets pa smiltīm, meklējot aizmaldījušos, nepieskatītus mazuļus, u.c.

Šovasar mazākajam, kurš nomaldījās, bija gadiņi divi un bērns vēl nemācēja runāt, lai pastāstītu, parādītu, kur ir viņa mamma, kurā virzienā iet, lai viņu sameklētu. Atrisinātas ir visas situācijas.

– Tu vadi kursus par pirmās palīdzības sniegšanu. Vai arī šajā jomā ir nācies kādam sniegt reālu palīdzību?

– Jā, ir bijis, bet nav tā, ka, jo vairāk un labāk šo jomu pārzinu, jo vairāk nākas palīdzēt reālās situācijās. Manam tētim trīs reizes bija gadījumi, kad viņš bija klāt un varēja palīdzēt, lai cietušajiem veiktu atdzīvināšanas pasākumus, kamēr atbrauca mediķi. Divi cilvēki joprojām ir dzīvi.

Man pašai bijuši ceļu satiksmes negadījumi, kad, garām braucot, varēju palīdzēt. Bija gadījums, kad cietušajam apturēju asiņošanu. Palīdzēju, kad pēc bites dzēliena cilvēkam elpceļos veidojās tūska. Bija bezsamaņa, bet ar saglabātu elpošanu.

Reiz jauna, pamatīgi iereibusi sieviete gulēja uz trotuāra un viņas galva karājās pāri uz ceļa. Vairākas automašīnas pabrauca garām, nekādi uz šo skatu nereaģējot.

Daudzi cilvēki diemžēl neapzinās, cik svarīga ir prasmīga palīdzība pirmajās minūtēs pēc negadījuma.

Piemēram, nekad nemēģiniet no avarējušas automašīnas izvilkt cilvēku, kurš ir pie samaņas un elpo. Protams, ja nav kāds vēl lielāks dzīvības apdraudējums. Var neatgriezeniski traumēt muguras smadzenes, un cietušais paliks kustību invalīds uz mūžu. Zinu tādu gadījumu.

– Vai tev ir kāds sievišķīgs hobijs, vai varbūt vakaros tikai lasi speciālo literatūru par pirmās palīdzības sniegšanu?

– Nē, to gan nedaru (smejas)! Dažreiz kaut ko uzadu, kaut ko izšuju. Nu jau vairākus gadus esmu pievērsusies sevis iepazīšanai. Daudz lasu par pašizaugsmi, meditēju, pakūpinu kādu vīraka kociņu, meklēju instrumentus sava patiesā “es” atrašanai.

Mājas ir mana drošības un miera sala. Īstenībā esmu izteikta vienpate, un man patīk būt ar sevi. Tas patīk pat vairāk nekā būt cilvēkos.

Nav kāda viena hobija, pie kura turos. Izmēģinu dažādas lietas. Nesen pieteicos māla apstrādes meistarklasē. Vienmēr esmu jutusi, ka manu roku pieskāriens ir tāds – silts. Ļoti patīk lasīt grāmatas. Pastaigu laikā mežā patīk samīļot kokus un smelties to enerģiju.

– Kādas ir tavas attiecības ar 11. un 18. novembri?

– Siltas un mīļas jau kopš bērnības. Es esmu Latvijas, savas dzimtenes, patriote. Man nekad nav bijusi vēlme doties prom uz citu zemi. Ceļot – jā, bet ne dzīvot citā valstī.

11. novembrī ar vecākiem un draugiem vienmēr esam gājuši Lāčplēša dienas lāpu gājienā un darījām to arī šogad. Tas ir tik ļoti vienojošs notikums, kas liek atcerēties, ka mums ir pašiem sava valsts un varam dzīvot miera, nevis kara, apstākļos.

18. novembris ir Latvijas un arī manas mammas dzimšanas diena un svētki. Varbūt mums visiem vajadzētu būt vairāk pateicīgiem par to, kas mums dots?

– Kā skaidrotu vārdu “patriotisms”?

– Tā ir mīlestība pret savu zemi, dzimteni. Patriotismu bērns sākotnēji vai nu iegūst, vai neiegūst savā ģimenē. Man bija laime piedzimt un dzīvot ģimenē, kurā valda cieņa pret dzimto zemi un tās dabu. Kurā mums mācīja darīt Latviju labāku, nevis, piemēram, piegružot vai kā citādi izmantot.

Patriotisms sākas un tiek ieaudzināts ar pavisam mazām lietām, solīšiem, tradīcijām. Tanī skaitā arī ar cieņu pret sevi un citiem cilvēkiem.

VIZĪTKARTE

Agnese Jansone

• Sertificēta pirmās palīdzības pasniedzēja.
• Vienīgā sieviete glābēja Liepājas Pludmales glābšanas dienestā.
• Mācījās Liepājas Valsts tehnikumā.
• Augstskolā “Turība” ieguva bakalaura grādu.
• Viens no sapņiem – dzīvot pēc iespējas tuvāk dabai un saskaņā ar to.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.