Ar gadiem studēt paliek vieglāk

Viņa tur pasniedz arī matemātikas praktikumu sākumskolas skolotājiem, strādā par pilna laika skolotāju Priekules vidusskolā, piestrādā par lietuviešu valodas tulci un brīvos vakarus pavada, sniedzot privātstundas skolēniem, kam tās ir nepieciešamas.

R. Rieksta savu ilgstošo izglītības ceļu uzsāka ar pāris neklātienes kursiem.

“Skolā mācījos labi, bet, sastrīdoties ar vienu no savām vidusskolas skolotājām, es pateicu, ka pati nekad par tādu nekļūšu.

Tāpēc pēc skolas beigšanas iestājos frizieru kursos.”

Par frizieri gan viņai neizdevās pastrādāt, jo tā pati skolotāja viņu iekārtoja darbā kādā skolā. Uzsākot veidot ģimeni, R. Rieksta darbu skolā nomainīja pret kultūras darbinieces amatu.

Pēc Krājbankas atvēršanas katrā pagastā viņa uzsāka grāmatvedības mācības neklātienē Latvijas Bankas Rīgas uzskaites un kredīta tehnikumā, kuru absolvēja 1991. gadā.

Krājbankai likvidējoties, R. Rieksta, līdzīgi kā vīrs, palika bez darba.

“Izveidojām kafejnīcu un fermā sākām audzēt cūkas, bet visu laiku bija sajūta, ka tas nav man.

Tad vienu dienu Zaņas skolas direktore mani aicināja darbā par matemātikas skolotāju,” stāsta R. Rieksta.

“Lai varētu pasniegt matemātiku, es iesniedzu dokumentus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) Kuldīgas filiālē. 34 gadu vecumā sāku tur neklātienē mācīties par sākumskolas skolotāju ar tiesībām mācīt matemātiku,” atceras doktorante.

Pirmais gads gan esot bijis briesmīgs, jo nācies apvienot darbu fermā, studijas un skolotājas amatu. “Pati jau vairs tik labi neatcerējos mācāmo vielu, tāpēc pirms katras stundas bija kārtīgi jāgatavojas.

Lai piedod tie skolēni, kuriem es mācīju matemātiku pirmajā gadā, jo tas bija tiešām smagi.

Tagad, kad varu salīdzināt, kā strādāju tad un kā tagad, saprotu, ka nebija pārāk labi.”

Pēc personīgas traģēdijas viņa pārcēlās uz Liepāju, kur kādu brīdi jutās apmaldījusies, jo nebija nedz darba, nedz saprašanas, ko darīt.

“Visu laiku bija sajūta, ka gribu vēl pamācīties. Vienmēr esmu meklējusi jaunas iespējas un nekad neesmu baidījusies no izaicinājumiem. Strādājot Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolā, es redzēju jaunus, zinošus kolēģus un nolēmu, ka man arī par tādu jākļūst.

Interesējos par maģistrantūras studijām LiepU, bet tur nepiedāvāja matemātikas programmu cilvēkiem bez universitātē iegūta bakalaura grāda. Tad vienugad atvēra pieteikšanos maģistrantūrā jebkuram skolotājam bez specialitātes,” par savu ceļu līdz LiepU pastāsta R. Rieksta.

Skolotāja uzsver, ka par savu izglītību nav iztērējusi ne centa, jo vienmēr ieguva budžeta vietas. Savas mācības LiepU viņa uzsāka 55 gadu vecumā un turpina arī šobrīd.

“Jaunajiem bija grūtāk mācīties, jo man bija dzīves pieredze. Maģistrantūru pabeidzu viegli.

Grūtākais noteikti bija uzrakstīt noslēguma darbu, pilnu laiku arī strādājot.”

Studijas noteikti atviegloja tas, ka R. Riekstai vairs nebija nepilngadīgu bērnu, par kuriem būtu jārūpējas.

“Kad mācījos RPIVA, mācīšanās process likās daudz grūtāks nekā tagad, jo tad vēl bija papildu pienākumi. Bija jārūpējas par citiem cilvēkiem un jāveic visi mājsaimniecības darbi. Tagad esmu brīvāka, esmu arī iemācījusies vairāk domāt par sevi, nevis citiem,” savā pieredzē dalās doktorante.

Ar maģistra grādu R. Riekstai nebija gana, jo pēc tā iegūšanas licies, ka jāatvadās no kaut kā sev īpaša. “Zināju, ka gribu darīt vēl ko,” pauž sieviete.

Domu par studiju turpināšanu viņa izklāstīja savai maģistra darba vadītājai, kura tikai priecājusies un savu studenti labprāt iedrošinājusi iestāties arī doktorantūrā. Šo lēmumu skolotāja vēl nevienu brīdi nav nožēlojusi.

“Man bija bail novecot. Bija svarīgi būt apritē. Gribēju būt vislabākā, foršākā un zinošākā skolotāja saviem skolēniem.

Mērķis noteikti bija kļūt interesantākai, lai skolēni nedomā, ka es skolā vienkārši sēžu un gaidu pensiju,” smej LiepU doktorante.

R. Rieksta cer, ka doktorantūru pabeigs šogad, bet pat tad, ja tas neizdosies, viņa ir pateicīga saviem profesoriem par iegūtajām zināšanām un universitātei – par iespēju, apmeklējot dažādas konferences un dodoties praksēs, apceļot pasauli.

“Priekules vidusskola ir ļoti pretimnākoša, tāpēc tur vadu arī metodiskās nodarbības kolēģiem. Cenšos viņus pierunāt ne tikai mācīties, bet arī piedalīties dažādās konferencēs un projektos. Vienu kolēģi jau gandrīz esmu pierunājusi, viņa šobrīd apsver domu atgriezties universitātē.

Katru gadu doktorantūrā ir vairākas valsts apmaksātas vietas, bet cilvēki nepiesakās, jo viņiem liekas, ka tas ir ļoti grūti. Jā, tas prasa laiku, pacietību. Bet tas ir tā vērts,” uzstāj R. Rieksta.

Ar interesi par jaunu, nezināmu ceļu

Vēsma Lēvalde ir mākslas zinātņu doktore, docente Liepājas Universitātē un vadošā pētniece Kurzemes Humanitārajā institūtā. Vienlaikus arī viena no redaktorēm specializētajā tīmekļa vietnē kroders.lv.

Pirms viņa 2011. gadā maģistrantūrā sāka studēt rakstniecību, gadus divdesmit strādāja par žurnālisti. Visilgāk avīzē “Dienas Bizness”.

Pēc vidusskolas bija ieguvusi augstāko izglītību Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

Atceroties, kāpēc galu galā izlēmusi vēlreiz sākt studēt, V. Lēvalde sacīja: “Es esmu cilvēks, kuram patīk un ļoti svarīgs ir process.

Rezultāts pat nav tik svarīgs kā ceļš uz to – kustība, kāpiens.

Tikko ir sasniegts rezultāts jeb virsotne, es zaudēju interesi un man gribas atkal ko jaunu.”

Tieši tajā laikā, kad ikdienas rutīnas dēļ bija iestājies garīgs apsīkums, no pilsētas Kultūras pārvaldes nāca uzaicinājums iesaistīties darba grupā, lai izstrādātu Liepājas tālāko kultūras stratēģiju.

Tur satikta Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne Zanda Gūtmane, kura atklāja, ka tiek dibināta jauna, eksperimentāla maģistrantūras programma “Rakstniecības studijas”.

V. Lēvalde turpina: “Man vajadzēja radošu restartu, un to pilnā mērā iedeva iestāšanās augstskolā. Sākotnēji pieņēmu, ka studijas būs kā tāds interesants hobijs brīvā laika piepildīšanai. Iegūt maģistres diplomu nebija nolūks un mērķis.

Taču pamazām iespēja mācīties mani aizveda atpakaļ pie saknēm, pie teātra, ar kuru izaugu kopš bērnības. Aizveda atkal pie literatūras un mākslas.”

Arī tuvinieki sākumā Vēsmas studētkāri neuztvēra nopietni. Īpaši, kad uzzināja, ka sieva un mamma tagad piedalīsies dzejas un prozas meistardarbnīcās, rakstīs dzeju un sacerēs sonetus.

Studējot rakstniecību, atnākusi izjūta, ka dzīvē apmests loks, atdzīvinot Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas. Jā, bija patīkama sajūta, it kā atgriežoties studiju gados, jaunībā. Tāds plats solis atpakaļ uz tās pusi! Kā bija studēt?

Docente atzīst: “Ārprātīgi interesanti! Nezinot, kāda mūsdienās ir akadēmiskā vide, prasības un pārējais. Savu maģistra darbu aizstāvēju ar augstāko novērtējumu un pēc tam konkursa kārtībā iestājos budžeta grupā Latvijas Universitātes doktorantūrā. Pabeidzu to un aizstāvēju promocijas darbu.

Uzskatu, ka mans veiksmes stāsts varēja īstenoties, ļoti lielā mērā pateicoties tikai manai līdz tam iegūtajai dzīves pieredzei.

Un, būšu godīga, pateicoties žurnālistikas “gaļas mašīnai”, kurai biju izgājusi cauri. Gūtais rūdījums un plašais redzeslauks ļoti, ļoti palīdzēja.”

Studijas maģistrantūrā un doktorantūrā prasīja gandrīz septiņus gadus. No personīgās pieredzes varot teikt, ka arī šī laika bija par maz, lai tūlīt būtu pieņemta, akceptēta akadēmiskajā vidē. Kāpēc?

Sākot studēt pēc četrdesmit gadu vecuma, jārēķinās, ka iegūtajām zināšanām nebūs kādas īpašas nozīmes, jo blakus ir cilvēki, kolēģi, kuri izvēlētajai nozarei veltījuši visu savu mūžu.

Studiju laikā viens no lielākajiem izaicinājumiem bija angļu valodas apguve. Pirms tam saskare ar to bija minimāla, jo skolā mācījusies vācu valodu. Taču, kad nolemts, ka maģistres darbs būs par Šekspīra “Hamletu”, tas nozīmēja, ka angļu valoda jāapgūst dziļā līmenī. Tā, lai varētu lasīt zinātnisko literatūru. Mācījās un apguva. 

“Sākot studēt maģistrantūrā, mans galvenais nolūks bija gūt restartu. Ļāvos tai studiju stihiskajai straumei, kurā labprātīgi iekāpu.

Jau vēlāk, kad rakstīju grāmatu “Hamleta vārdi” par Oļģertu Kroderu, svarīgi bija apkārtējo mudinājumi turpināt iesākto. Jā, negribēju viņus pievilt, kas deva spēku, un lielā mērā tāpēc turpināju iet uz priekšu, rakstīt.”

Sekoja godīga piebilde:

“Joprojām pieļauju, ka vēl kādu reizi dzīvē es varētu pagriezties un sākt iet atkal pa jaunu ceļu!”

Tiem, kuri apsver jautājumu “studēt vai nestudēt?”, kritiķe un pētniece saka tā: “Ja sevī jūti klusu nemieru kaut ko mainīt, ja apsver – studēt vai nē, tad noteikti ieklausies sevī. Parasti tiek nolemts mainīt privāto dzīvi, bet tāds solis nebūs pareizākais.

Mans ieteikums ir mēģināt apgūt kaut ko jaunu, mācīties, paplašināt savu redzesloku un mainīt domāšanu. Paskatīties citā virzienā, nevis visu laiku ierastajā. Sākot mācīties, pavisam noteikti atklāsies jauna, citāda pasaule. Ja cilvēks nestimulē savas smadzenes mācoties, viss pārējais pamazām zaudē nozīmi.”

Pareizais lēmums apzinātos gados

Liepājniece Māra Semjonova izlēmusi mācīties par sociālo darbinieci aptuveni 30 gadu vecumā. Tobrīd gan viņai bijusi vien aptuvena nojausma, kas tas ir un ko šis amats ietver.

“Tā bija pavisam jauna profesija, kas Latvijā bija tikko ienākusi,” atminas Māra.

Iesniedzot dokumentus, vēl prātojusi, labāk iet par tūrisma menedžeri vai tomēr rakt dziļāk sociālo jomu un mācīties sociālajos darbiniekos.

“Sirds man kaut kā lika mācīties otro. Tas tiešām bija pareizais lēmums apzinātos gados. No sākuma ieguvu bakalaura grādu, sāku strādāt dienas centrā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem. Tam sekoja bērnu patversme, bērnunams. Šobrīd ceļš atvedis uz Veco ļaužu māju, kur darbojos jau 13 gadus.

Ar savu profesionālo izvēli esmu ļoti apmierināta, man patiešām patīk darbs, ko daru.

Jā, tas ir fiziski un emocionāli sarežģīts, pat smags, tomēr jūtu – tas ir mans.

Kādu laiku pēc studijām sapratu, ka pilnveide jāturpina, un iestājos maģistrantūrā. Sociālā joma noteikti ir tā, kurā jāseko līdzi jaunām iespējām, likumdošanai, nepārtraukti jāattīstās, tāpēc periodiski dodamies uz apmācībām, kas neļauj ierūsēt.

Ikdienā daudz nākas sadarboties ar veciem ļaudīm, kuriem ir jautājumi par tehnoloģijām un visu pārējo. Nekas cits neatliek, kā orientēties dažādās jomās,” stāsta sieviete.

Pirms sociālā darbinieka profesijas apgūšanas Māra strādājusi un joprojām darbojas gan kā suņu apmācības trenere, gan kanisterapijā, kas ir viens no papildu rehabilitācijas veidiem.

“Savā ziņā tas ir saistīti, jo kanisterapija ar sociālo jomu iet paralēli,” viņa atzīst.

Māra neesot prātojusi, vai varbūt tomēr vajadzēja izvēlēties tūrismu. “Tas palicis kā mans vaļasprieks. Kad ar vīru dodamies ceļojumos, es parasti esmu tā, kas izplāno, kur mēs brauksim, ko darīsim, kur iesim. Nekad neizmantojam tūrisma firmas, šo azartu ieguldu mūsu pašu ceļojumu plānošanā.”

Studējot lielākā vecumā, Māra tikpat labi var sameklēt kā plusus, tā mīnusus. “Man bija mazi bērni, studēšana bija diezgan apgrūtināta, tomēr apzināti gāju uz savu mērķi, jo zināju, ko es gribu.

Tolaik vēl strādāju puķu veikaliņā, un, visu savienojot, slodze bija liela, tomēr nekas nav neiespējams, ja redzi, kāpēc to dari.”

Studijas kopumā ilgušas piecus gadus, un šobrīd par jaunām studijām Māra nedomā.

“Nezin vai manā vecumā vēl dikti ko vajadzētu studēt. Lai gan neviens nezina, kur var aizvest dzīves ceļš. Ja kādā brīdī man liksies – jā, es to gribu –, kāpēc ne? Pagaidām tādas domas nav.”

Leca nezināmajā

No Kuldīgas nākusī Līga Doniņa pēc profesijas ir ārsta palīdze un patlaban strādā neatliekamajā medicīnā Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Bet tā nebija viņas pirmā izvēle, prātojot, ko darīt pēc 9. klases.

“Pēc pamatskolas beigšanas sāku mācīties vidusskolā ar matemātikas novirzienu. Tomēr sapratu – labāk būtu arī kaut kāda profesija. Tādēļ mācības 11. klasē neturpināju, bet aizgāju uz tehnikumu. Iedrošināja arī klasesbiedrene, kas domāja līdzīgi kā es,” atminas Līga.

Vecāki par meitas lēmumu priecīgi nebija.

“Bet es biju izlēmusi, ka man tā vajag. Tad nu vienkārši uz to gāju, daudz neklausoties, ko man apkārt saka.”

Viņa izvēlējās apgūt ēdināšanas pakalpojumu speciālista profesiju. “Mācījos četrus gadus, un man patika. Skolā pavērās plašas iespējas. Es piedalījos daudzos projektos, mēnesi dzīvoju Itālijā, startēju dažādos konkursos, ieguvu godalgotas vietas, vedu mājās medaļas. Esmu priecīga, ka izvēlējos šo ceļu.”

Pēc tehnikuma absolvēšanas Līga sākusi strādāt savā profesijā – kādā restorānā dzimtajā pilsētā.

“Nostrādāju divus gadus, darīju visu, ko vien vajadzēja, – biju vecākā pavāre, konditore utt., – jo restorāns bija tikko atvērts. Un tad vienā brīdī likās, ka visu mūžu es tā tomēr negribēšu. Šķita, ka ar gadiem tas varētu palikt par grūtu.

Kaut kas mani bīdīja, ka vajag vēl kaut ko dzīvē iespēt.

Tādēļ aizbraucu pastrādāt uz ārzemēm, bet jau pēc trim mēnešiem atgriezos.”

Līga izlēma pilnībā nomainīt vidi vēlreiz un no Kuldīgas pārcēlās uz Liepāju. “Domāju, ka kaut kas ir jāmācās. Skatījos mācību iestādes, kas ir vistuvāk manai dzīvesvietai. Izrādījās – Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāle.

Pieteicos divās studiju programmās – ārstnieciskā masāža un ārsta palīgs. Ārstnieciskā masāža bija jāmācās īsāku laiku, bet par ārsta palīgu – ilgāk, un es izlēmu iet grūtāko ceļu, jo man pašai tā ir interesantāk.”

Par medicīnu līdz tam neko īsti neesot nezinājusi. “Lecu iekšā nezināmajā!” viņa smaidot saka.

Stājoties ārsta palīgos, Līgai bija 24 gadi. “Man bija arī gados vecākas kursabiedrenes, vecākajai bija 48 gadi.

Ja ir dzinulis mācīties, tad ir, un mācies visu mūžu,” viņa spriež.

“Domājot ar šodienas prātu, es varbūt ietu mācīties zobārstniecību vai veterināriju, jo dzīvnieki man vienmēr ir patikuši, tikpat interesanta profesija man šķiet zobārsts. Arī par juristi es gribētu pamācīties,” smaidot atklāj Līga, kurai tagad ir 30 gadi.

Bet patlaban par profesijas maiņu viņa nedomā. “Pēc 2. kursa Stradiņos es sāku strādāt neatliekamajā palīdzībā par medicīnas asistenti. Un sapratu, ka tā ir mana īstā vieta. Man ļoti patīk. Šeit laiks paskrien ātri, jo darbs nav vienveidīgs. Es vispār ne par ko nesūdzos, tā bija mana labākā izvēle.

Interesanti, ka manā ģimenē neviens nav saistīts ar medicīnu, bet mani tā ir aizrāvusi.”

L. Doniņa līdz šim neesot domājusi, ka būtu drosmīga lēmumu pieņemšanā. “Varbūt tā ir, nezinu. Vai man apkārt ir cilvēki, kas rīkojušies līdzīgi? Drīzāk tieši pretēji – lai arī varbūt nav līdz galam apmierināti ar savu darbu, tomēr pie tā turas, jo tomēr ir stabilitāte. Bet tur nav, ko pārmest, tas ir saprotami, jo ir ikdienas pienākumi, ģimene, par ko jārūpējas.”

Mūsdienu cilvēki nebaidās mēģināt

Ilma Neimane, Liepājas Universitātes Mūžizglītības nodaļas vadītāja

Pieaugušajiem vēlme izglītoties tikai pieaug. Lielākoties tas saistīts ar profesionālās pilnveides jomu, otra lieta, kas pērn īpaši iezīmējās, – valodu apguve.

Ja runājam par profesionālo – tie lielākoties ir ļaudis ar augstāko izglītību, kas pie mums vēlas paplašināt karjeras iespējas pedagoģijas jomā, piemēram, – apgūt nepieciešamo minimumu, lai varētu strādāt skolās vai interešu izglītībā.

Ne mazāku piekrišanu piedzīvojusi arī speciālā izglītība, pirmsskolas izglītība, datorika.

Lielākoties studē 35–45 gadu vecumā, lai gan redzam arī 60 gadus vecus studentus,

kuri visu mūžu apzinīgi strādājuši un savos gados labprāt grib zināšanas atjaunot.

Daudzus vada vēlme sagatavoties naturalizācijas eksāmenam, tāpat savu diktē norises valstī – dažādu līmeņu valsts valodas apguves kursi.

Tāpat vaicā pēc kursiem, kas skaidro, kā palīdzēt dažādās situācijās, tajā skaitā arī Ukrainas cilvēkiem.

Ja kāds izvēlas mācīties ko jaunu vai papildināt zināšanas lielākā vecumā, tas notiek ļoti mērķtiecīgi.

Gadās, ka iestādes pašas rūpējas par darbinieku izglītošanos. Ir bijis iepirkums, kurā iestāde interesējas par savu darbinieku pilnveidi. Ja pašiem nav iespēju nodrošināt darbinieku izglītošanu, tas ir labs variants. Domāju, ka tā ir tendence, kas šobrīd tikai uzņem apgriezienus.

Runājot par to, vai nav grūti savienot ikdienas rūpes ar studijām, – mūsdienās ir ļoti mainījies studiju formāts. Tiek piedāvāti dažādi varianti – online jeb mācības tiešsaistē, tāpat lielu cieņu izpelnījušās hibrīdmācības, kas notiek daļēji attālināti vai arī darba vidē.

No mūsu pieredzes jāteic, darba vidē mācīties ir grūtāk, jo visbiežāk darba devējs padoto neatbrīvo no citiem pienākumiem, līdz ar to, dalībniekam to savienot ir pārāk grūti, ja vienlaikus jāmācās un jāatbild uz telefona zvaniem.

Nekāda konkrēta vecuma ierobežojuma nav, pats galvenais jebkurā vecumā ir darīt. Protams, ja students ir gados vecāks – metodēm jābūt atšķirīgām, kā arī attiecīgi jāsagatavo pats pasniedzējs. Ja būs vēlme – viss ir iespējams.

Mūsdienu cilvēki patiešām nebaidās mēģināt kaut ko mainīt savā profesionālajā ceļā.

Meklē veidus, kā papildināt zināšanas jaunām iespējām, piemēram, attīsta datorprasmes. Cilvēki ar labām un profesionālām zināšanām nāk mācīties mākslu, datorus, vadības jomu. Cenšas papildināt savas prasmes 21. gs. kompetencēs.

Nostiprinot šādas papildu vērtības, varam domāt arī par izmaiņām profesionālajā jomā.

Uzziņai

Studentu skaits Liepājas Universitātē (1.10.2023)

Pilna un nepilna laika studijās:

• no 41 līdz 45 gadiem – 85;
• no 46 līdz 50 gadiem –76;
• no 51 līdz 55 gadiem – 46;
• no 56 līdz 60 gadiem – 16;
• no 61 un vecāki – 6.

Avots: Liepājas Universitāte

Es domāju tā: Vai esat domājis par studijām?

Aurika Gura – pirmsskolas skolotāja:

– Man bija jau gadu trīsdesmit, kad iestājos augstskolā, jo bija prasība iegūt augstāko pedagoģisko izglītību. Ar speciālo izglītību nepietika. Tolaik man bija ģimene un divi bērni, bet ļoti liels atbalsts bija vecāki, kuri uzņēmās rūpes. Nebija viegli sadalīt uzmanību starp ģimeni un studijām, bet mērķi izpildīju. Tagad par to priecājos.

Ilga Petrovica – pašnodarbinātā:

– Varbūt kādreiz tāda doma uzplaiksnīja, bet ne uz ilgu laiku. Tagad darba tik daudz, ka jātiek galā ar to. Ja būtu iespēja, apmeklētu kādus īsus kursus, piemēram, apgūtu prasmi slīpēt akmeņus. Tas man sagādātu prieku, dotu jaunas prasmes. Bet studēt gan ne. Kam ir interese, lai studē, bet kādam jau arī jādara praktiskais darbs.

Olita Laiveniece – bijusī pilsētas deju kolektīvu virsvadītāja:

– To specialitāti, kurā strādāju, jau tā apguvu pietiekami vēlu. Biju apprecējusies, piedzimuši bērni. Mācījos neklātienē kādreizējā Kultūras darbinieku tehnikumā. Kad gribēju to pamest, pasniedzēja neatdeva dokumentus un turpināju. Pēc tam, kad jau strādāju, regulāri braucu uz visādiem kursiem un nebija nepieciešamības studēt augstskolā. Nejutu, ka kaut kā trūkst.   

Iveta Liepiņa – strādā:

–  Neesmu studējusi, un nav bijusi doma to darīt. Esmu apmierināta ar to, kā dzīvoju. Tie, kas sāk studēt pieaugušā vecumā, iespējams, nevar dabūt labu darbu. Zinu vairākus tādus cilvēkus. Katram savs ceļš.

Andris Bumbulis – izdienas pensijā:

– Kad man bija trīsdesmit gadu, biju nolēmis sākt studēt Fizkultūras institūtā un kļūt par treneri, bet negaidītu veselības problēmu dēļ nepaguvu iesniegt dokumentus. Tad dienēju robežsardzē, un, lai iegūtu augstāku pakāpi, bija vajadzīga augstākā izglītība. Man tolaik bija jau gadi 45 un pēc neilga laika izdienas pensija. Nolēmu, ka tomēr nestudēšu.