Vakar Liepājas ostā no NATO misijas atgriezās Latvijas Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras mīnu kuģis M-06 “Tālivaldis”, kas 1.augustā pievienojās NATO 1.pastāvīgajai jūras pretmīnu grupai. Kuģa apkalpi svinīgi sagaidīja eskadras vadība, kā arī tuvinieki un draugi.

“Tālivalža” komandieris komandleitnants Deniss Jeļcovs laikrakstam pēc atgriešanās Liepājas ostā vispirms uzsvēra paveikto darbu, proti, četrarpus mēnešu laikā esot atrastas 29 Pirmā un Otrā pasaules kara mīnas, no kurām 21 neitralizēta.

“Tas ir ievērojams skaitlis, ja ņem vērā, ka iepriekšējās šāda veida operācijās parasti iznīcinātas ne vairāk kā padsmit,” komandas veikumu atzinīgi novērtē arī eskadras komandieris komandkapteinis Gvido Ļaudups.

Kuģojot pa Baltijas un Ziemeļjūras ūdeņiem, “Tālivaldis” kopā piestājis 14 ostās. “Primārais uzdevums nokāpjot no klāja bija papildināt degvielas un pārtikas krājumus, taču bija arī nedaudz laika apskatīt citu valstu pilsētas. Norvēģijas krastos pacīnījāmies arī stiprāku vētru – viļņu augstums sasniedza četrus metrus. Tās 12 stundas bija smagākas tiem, kam jātiek galā ar jūras slimību. Taču, kā redzat, ar apkalpi viss ir kārtībā,” pastāsta D.Jeļcovs, kuram šī bija pirmā šāda veida operācija kuģa komandiera amatā.

“Vienmēr jau gribas būt mājās pie tuviniekiem, taču tāds ir mans darbs un es daru to, kas man patīk. Ģimene respektē un novērtē. Tagad priekšā svētki, kurus varēsim pavadīt kopā, un pēc tam jau atkal viss sāksies no jauna,” teica D.Jeļcovs, piebilstot, ka visgrūtākais parasti esot pirmais un pēdējais mēnesis jūrā, jo sākumā jāaprod ar apstākļiem, bet misijas beigās jau sāk gribēties skaitīt dienas, cik palikušas līdz atgriešanās mājās.

“Ceļu uz mājām sākām pirms divām dienām no Dānijas ūdeņiem un kopumā veicām 470 jūras jūdzes jeb 900 kilometrus. Aizķeršanos nebija, taču Liepāja gan mūsu sagaidīja ar stipru vēju, tādēļ laicīgi pietauvojāmies ostā.”

No Kuģa klāja nokāpjam ar siltiem apskāvieniem un bučām savu dzīvesbiedru Uldi Bērziņu sagaidīja arī Kristīne Cābele. “Ar savu draugu iepazinos pirms četriem gadiem. Toreiz viņš devās savā pirmajā šāda veida misijā. Tā kā sagaidu Uldi jau otro reizi. Mūsdienu tehnoloģijas viņa prombūšanu padara emocionāli vieglāku, jo visu laiku iespēju robežās bijām, tā teikt, uz sakariem. Protams, ka gribētu, lai viņš visu laiku būtu man blakus, taču tāds ir darbs un esmu lepna par to, ko Uldis dara,” pastāsta Kristīne.

“Varētu pat teikt, ka mājās esmu atgriezies īstajā laikā, jo mana draudzene gaida bērniņu, kurš pasaulē nāks martā. Protams, ka puika – citādi nemaz nevarēja būt,” sacīja U.Bērziņš.

Tāpat viņš atzina, ka pēc ilgākas prombūšanas atkal būšot jāpierod pie normāla ikdienas ritma, jo uz kuģa bijis jābūt nomodā te pa dienu, te pa nakti. “Sākumā būs grūti pagatavot ēdienu pareizā laikā, jo Ulda dienas režīmam pirmajās dienās izsekot ir grūti,” bilst K.Cābele.

22Skatīt galeriju