Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Mamma atgriežas darbā

Mamma atgriežas darbā
Foto: Egons Zīverts
22.02.2016 07:03

"Kurzemes Vārds"

Agrāk
vai vēlāk pienāk brīdis, kad mammai pēc bērniņa piedzimšanas
ir atkal jāatgriežas darbā. Visbiežāk attālināšanās
“process” ir emocionāli grūts abām pusēm. Kā to
sekmīgāk pārdzīvot, kā saudzīgāk pārraut ciešās saites, –
būtiskākie jautājumi, uz kuriem šādā brīdī gribas rast
atbildi, lai galu galā laimīga būtu gan mamma, gan bērniņš.

Lai
nezūd drošais pamats

Geštaltterapeite
Zane Lobānova uzskata, ka vispiemērotākais brīdis, kad mazulim
pakāpeniski uzsākt bērnudārza gaitas ir no trīs gadu vecuma.
“Lai gan katram bērnam tas var būt savādāk.” Z.Lobānova
stāsta, ka atšķiršanās no mātes var veiksmīgi noritēt arī
agrāk un vēlāk par trīs gadiem, pie nosacījuma –, ja bērns
jūtas droši. “Jebkurā gadījumā, vai bērns uzsācis
bērnudārza gaitas no gada vecuma, vai viņš dzīvojis ar mammu
mājās līdz pieciem gadiem, tas, vai bērns būs emocionāli
stabils, lielā mērā atkarīgs no tā, cik psihiski vesela un
stabila ir viņa māte,” speciāliste norāda.

“Darba
gaitas vislabāk būtu uzsākt pakāpeniski – ar pāreju no dažām
stundām uz pilnu darba dienu,” iesaka Z.Lobānova, “jo
pēkšņs mātes aprūpes pārrāvums bērnam var būt traumatisks un
saistīties ar bezpalīdzības izjūtu, ar bailēm būt pamestam un
nepieņemtam”. Viņa paskaidro: “Bērns pirmo dzīves gadu
un arī vēl kādu laiku pēc tam pasauli uztver caur māti. Kā māte
reaģē uz bērna vajadzībām – būt apmīļotam, pabarotam, būt
siltumā un sausumā, tā bērns veido priekšstatu par sevi un
pasauli –, cik droša tā ir. Ja mazulis raud, parasti mamma reaģē
un cenšas visu ko piedāvāt. Jo skaļāk bērns kliedz, jo
intensīvāk māte ap viņu rosās un cenšas noskaidrot, kas par
vainu. Tā viņa aprūpē mazuļa vajadzības un bērns jūtas droši,
mīlēts, vajadzīgs.”

Bērnudārzs
vai auklīte?

Latvijā
mammas ar bērniņu var palikt mājās līdz pusotram gadam, – tik
ilgs ir oficiālais
bērnu kopšanas atvaļinājums. Pēc tam ir jāatgriežas darbā,
citādi vieta tiks zaudēta. Tādēļ sagaidīt geštaltterapeites
ieteiktos trīs gadus, līdz atgriezties darbā, vairumam māmiņu
nav iespējams. Atgriešanās iemesli var būt dažādi, bet lielākā
daļa mammu to dara ekonomisku iemeslu dēļ, – lai nopelnītu
iztikai.

Un
te rodas jautājums, vai
bērnu laist dārziņā
vai algot auklīti. “Es noteikti dotu priekšroku auklītei, kas
mazulim varētu sniegt vairāk uzmanības un mīlestības, nekā
audzinātāja 20 bērniem vienlaikus,” uzskata Z.Lobānova.
“Nenoliedzami dārziņā
bērns ātrāk apgūst dažādas prasmes: patstāvīgi ēst,
ģērbties, dalīties utt. Ko grib vecāki? Vai ir svarīgi, lai
bērns uzrādītu rekordus patstāvībā un ātri attīstītos? Man
tomēr būtiskāka būtu viņa pašsajūta.” Lai gan, protams,
ir mazuļi, kuriem bērnudārzā ļoti patīk, un tā ir viņu īstā
vieta. Ātri iejūtas, un uz dārziņu
iet ar prieku.

Geštaltterapeite
noraida to, ka: ja bērns neapmeklē dārziņu,
viņš nespēs socializēties un iekļauties apkārtējā sabiedrībā.
“Tas ir mīts,” viņa saka. “Patiesībā bērni, kas
baudījuši mātes aprūpi līdz skolas vecumam, ir daudz drošāki,
spēj izrādīt iniciatīvu, aktīvi visur piedalās, nebaidās ceļot
un piedzīvot ko jaunu, jo viņiem ir šī bāzes drošība.”

Atgriežoties
pie tā, kāpēc bērnudārza vietā tomēr izvēlētos auklīti,
Z.Lobānova saka: “Ne velti mēs dzirdam stāstus par to, ka
bērnības labākās atmiņas saistās ar vecmāmiņu, vectētiņu
vai auklīti, kas ar bērnu pavadījuši ilgu laiku un devuši to
mīlestību, ko nevarēja sniegt māte ar tēvu.” Vēl terapeite
teic, ka te nav vietas neretai mammu greizsirdībai. “Ja spējam
uz bērnu paskatīties bez egoisma, bet ar mīlestību, tad
apzināmies, ka šī bērnam tik mīļā auklīte ir bijusi vajadzīga
un spējusi sniegt kaut ko tik ļoti nozīmīgu.”

Nelauzt”
bērnu

Šķiršanās
sāpes katrs bērns izjūt citādi. Z.Lobānova: “Daži bērni
brīdi paraud, tad atrod sev nodarbi, spēlējas un labi jūtas visu
atlikušo dienu. Bet ir bērni, kas visas dienas garumā izturas
depresīvi. Ar laiku viņi pārstāj raudāt, taču īsta enerģija
tā arī nerodas.” Geštaltterapeite teic, ka “šie bērni
ir salauzti”. “Viņi aptvēruši, ka raudāt un saukt pēc
mammas ir bezjēdzīgi. Mamma nenāks. Un bērns jūtas nevajadzīgs
un slikts. Nereti var parādīties dažādas sāpes, bez objektīva
saslimšanas iemesla, lai vismaz nedaudz atgūtu mātes aprūpi.”

Z.Lobānova
iesaka mammām maksimāli ilgi kopā ar bērnu uzturēties dārziņā
un attālināšanās procesu veidot pakāpenisku. “To
var un vajag prasīt audzinātājām,” viņa mudina. “Dārziņš
ir sveša vide ar svešiem cilvēkiem. Vecākiem vajadzētu pirmās
reizes vai pat mēnešus ievadīt bērnu dārziņā
pakāpeniski. Kopīgi paspēlēties, apskatīt, kur ir jāmazgā
rociņas, kur var nokārtoties, kur būs jāguļ. Ja paspēlēsies ar
audzinātāju mammas klātbūtnē, viņam šī persona kļūs droša
un pazīstama.”

Dažkārt
vecāki izmanto viltību un kad bērnu ieved grupiņā, mamma aizbēg.
“Noteikti vajag bērnam skaidrot, cik ilgi te būs jāpaliek un
kad mamma būs pakaļ. Bērni saprot vairāk, nekā var iedomāties,”
Z.Lobānova saka. Bērns var līdzi ņemt mantiņu vai spilventiņu,
vai kādu citu lietu no mājām, lai rastu drošāku sajūtu. Var dot
bērnam kādu uzdevumu un veidot jaunus rituālus, piemēram, pa
ceļam izbērt putniem barību, bet vakaros, mājupceļā, izpētīt,
kas no tā ir apēsts.

Vai
vajag bērnam kompensēt laiku bez mammas? “Kompensācija būs
šis kontakts ar mammu vēlāk, tikai citā kvalitātē – ar
lielāku atsaucību un uzmanību,” uzskata geštaltterapeite.
“Turklāt bērnam ar laiku jāsaprot, ka mamma nav visa pasaule.
Ka ir arī citi cilvēki.” Z.Lobānova piekrīt, ka mammas bieži
pārņem vainas sajūta, kad viņas agri atsākt darba gaitas. “Bet
ne vienmēr, pat esot 24 stundas diennaktī kopā ar bērnu, mamma
spēj būt labā garastāvoklī un adekvāti uztvert bērna prasības.
Arī mammai vajag nedaudz attālināties no bērna, lai atgūtu
enerģiju un sevis izjūtu. Tādēļ reizēm ir pat labāk, ja bērns
dienu pavadījis ar mīļu un enerģisku auklīti, bet vakarā mamma
pārnāk noilgojusies, priecīga un atsaucīga.”

Uzziņai

Prakse
ārvalstīs


Šveicē nav pirmsdzemdību atvaļinājuma un arī pēc bērniņa
piedzimšanas darbā jāatgriežas vēlākais pēc 14 nedēļām. 


Beļģijā valsts apmaksāts dzemdību atvaļinājums māmiņai
pienākas bērna pirmajos 4 mēnešos. Silītes ir gatavas uzņemt
bērniņus un arī uzņem jau no 1 līdz 3 mēnešiem.


Austrijā bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot, līdz bērns
sasniedz 2 gadu vecumu, taču otro gadu apmaksā tikai, vienojoties
ar darba devēju.


Grieķijas atvaļinājuma regulējums ir īpašs ar 8 mēnešiem
privātajā sektorā un 24 mēnešiem valsts sektorā.


Pieredze

Natālija
Lielbērze, audzina dēlu Justu (6 g.) un meitu Elzu (1,5 g.):
“Pēc
Justa, darbā atgriezos, kad viņam bija gads un trīs mēneši. Ļoti
to vēlējos. Tolaik ar dēlu mājās palika auklīte. Neatceros, vai
toreiz mēs ar vīru jutāmies par kaut ko vainīgi. Bērniņam bija
jāiet dārziņā,
vecākiem – uz darbu. Tagad, to atceroties, manī mostas vainas
apziņa, jo daudz ko būtu darījusi savādāk. Emocionāli šis
periods, protams, bija grūts. Īpaši no rītiem, kad viņš asarām
acīs, brunčos ieķēries, nelaida mani prom. Sirds sāpēja, bet es
nevarēju neatgriezties darbā, jo finansiāli nevarēju atļauties
nestrādāt.

Visgrūtākais
periods pienāca tad, kad dēliņš sāka iet dārziņā.
Daudz slimoja, pa naktīm negulēja. Tas bija traki!

Pieļauju,
ka ar meitiņu scenārijs būs līdzīgs. Plānoju, ka darbā
atgriezīšos, kad viņai būs gads un astoņi mēneši. Jā,
izmantošu maksimāli atļauto laiku, ko varu pavadīt mājās ar
bērniņu. Centīsimies iztikt bez auklītes, bet viss ir atkarīgs
no tā, kā māsiņa uzņems dārziņu.

Šoreiz
es ļoti labprāt ar bērnu kopā pavadītu ilgāku laiku, bet žēl,
ka tad darba vietā mani vairs negaidīs.”

Anete
Džeriņa, audzina dēlu Akselu (7 g.) un meitu Jasmīnu (5 g.):
“Jau
gaidot savu pirmo bērnu, sapratu, ka savienot darba gaitas (tobrīd
biju pedagogs pirmsskolas izglītības iestādē) ar mazuli būs ļoti
grūti, bet vīrs strādā nenormētu darba laiku. Pēc gada
pieteicās otrs bērniņš, un man bija skaidrs – vēl ir vismaz
divi gadi, lai atgrieztos valsts darbā. Tātad vēl ir divi gadi
laika, lai izdomātu, ko darīt tālāk. Kad meitiņai palika pusotrs
gads, tomēr atgriezos darbā, taču uz neilgu brīdi, jo saskāros
ar dažādām neērtībām. Nonācu pie lēmuma, ka šādi dzīvot
negribu. Un izvēlējos pilnvērtīgi veltīt laiku ģimenei un
darbam, kurā radoši realizēties. Tobrīd brīvo laiku veltīju
hobijiem. Radās apkārtējo interese par manis radītām lietām, un
tā hobijs pārvērtās par biznesu. Šobrīd pilnībā esmu savas
dzīves un dienas režīma noteicēja. Tagad man vienmēr ir laiks
sev svarīgiem darbiem, notikumiem, ģimenei un atpūtai. Es pilnībā
varu savu dienu pielāgot bērnu vajadzībām.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz