Saules ligzda – tāds manās atmiņās saglabājies priekšstats par tēva Roberta Tiltiņa dzimtajām Melbāržu mājām bijušā Kuldīgas apriņķa Sātiņu pagastā, kuras tēva pusbrāļa Žaņa Tiltiņa saimniekošanas laikā 1938.gadā tika pārdēvētas par Linukalniem. “Drīz brauksim uz laukiem!” – vārdi, kas bērnības tālajās vasarās skanēja kā gaviļu sauciens. Nu sāksies kārtošanās, pošanās!

Un beidzot ilgais brauciens ar pārsēšanos citā vilcienā naksnīgajā Rīgā, kur stacijas bufetē cienājāmies ar neiedomājami garšīgiem cīsiņiem, sautētiem kāpostiem un kakao.

Lutriņu stacijā mūs jau gaidīja lepns pajūgs. Līdzās Melnim dīžājās skaistākais Melbāržu zirgs – staltā Asīte ar sārteni brūnu, līdz spīdumam nosukātu spalvu klātiem vingriem muskuļiem, baltām potītēm un tādu pašu blesīti pierē. Noputēja pelēkie lielceļa dūmi, norībēja pagalma bruģis, un – klāt esam!

Pie dārza vārtiņiem jau gaidīja manu māsīcu pulciņš, bet uz stikla verandas kāpnītēm stāvēja vecmāmiņa – mana mīļā grosīte – neliela auguma, pakupla, ar nedaudz noslīdējušiem plakstiņiem pāri smaidošo acu ārējiem kaktiņiem. Metos pie viņas, sajutu siltās rokas apņemam manu augumiņu un dzirdēju klusu čukstu: “Manu dimantiņ, meitiņ manu!” Jutos Saules ligzdiņā.

Man patika Melbārži: plašās telpas mājas labajā spārnā – ēdamistaba, vidusistaba, virtuve un grosītes spodrais kambaris. Patika vectēva nelielā rūmīte un noslēpumainās mansarda istabiņas. Pievilkt pievilka manteļskurstenis mājas vidū un mūžam siltais pavards zem tā. Ja liesmu mēles nelaizīja skursteņa ķēdē iekārto milzīgo grāpi ar apaļo dibenu, vajadzēja tikai nedaudz parušināt pelnus, un tūlīt iegailējās oglītes. Jauks bija ziedošo puķu klājiens verandas priekšā, augļu dārzs ar bišu stropiem. Mājās smaržoja pēc tikko ceptas rudzu maizes, izsviesta medus un vaivariņiem.

Kara posta gados sadrūma mana Saules ligzda. Kad tur ierados 1943.gada vasarā, Linukalnu logu rūtīs dega saulrieta ugunis. Tāpat liesmoja sāpe par kara pirmajās dienās klaidu gaitas uzsākušo Linukalnu saimnieka ģimeni un bez vēsts pazudušo grosītes jaunāko dēlu – manu tēvu.

Pēdējie iespaidi par tēva dzimto pusi gūti pirms gadiem desmit, kad ar meitu aizbraucām uz Linukalniem. Redzētais satrieca: mandards un mājas labais spārns pilnīgi izpostīts, melnēja vienīgi bijušā pavarda ķieģeļu kaudze, sienu apmetuma drazas un vēl nesakurināto dēļu paliekas. Tikai milzīgu koku zarotne centās aizsegt postažu.

2006.gadā Linukalnu zemi pārdeva. Iegūtos līdzekļus sadalīja māsīcas. Tā viņām bija dzimto māju pēdējā palīdzība dzīves norieta stundā, kad bijušais jau kļuvis par skaistu un sāpīgu atmiņu laivām, kas lēnām peld pretī atvaram.

Taču Tiltiņu dzimtas koks turpina zaroties. Arī Durbes pusē aktīvi rosās viena no manas grosītes, lielās dziesmu mīļotājas, mazmazmeitām – Aiga Tiltiņa (dzim. Grīnvalde). Viņa Aizputes Mūzikas skolā strādā par klavierspēles pedagoģi, ar panākumiem vada korus Durbē, Saldū un cieņā pret dzimtas saknēm audzina meitiņu Madaru Brigmani.

Paaugusies, Madara izpētīs Tiltiņu dzimtas koku dziļākā  pagātnē par tagad jau apzinātajām astoņām paaudzēm, no kurām senākā ietiecas 18.gadsimtā, kad Tiltu-Tiltiņu dzimtas senči Spricis un Made (1798–1860) Tilti dzīvojuši Sātiņu pagasta Paures muižas Grebutniekos un viņu dēls Marts Tilts-Tiltiņš (1832–1901) par sievu apņēmis Paures muižas krogus īpašnieka Johana Boses meitu Frideriki Bosi (1837–1911) – īstenu vācieti ar vecvecākiem Saksijas Hefštadtē. Savukārt Marta un Friderikes Tiltu-Tiltiņu dēls Roberts Tiltiņš (1871–1936) kļuvis par saimnieku Melbāržos, kas iekļāvušies Grebutnieku sešu māju grupā.

Ausma Grīnvalde,
dzim.Tiltiņa

Melbāržu saimnieku Roberta un Lates Tiltiņu jaunākais dēls Roberts Tiltiņš un Kate Tiltiņa (dzimusi Nikase) 1928.gadā – kordiriģentes Aigas Tiltiņas vecvecāki.