Sabiedrībā valdošo stereotipu un aizspriedumu dēļ cilvēkiem ar invaliditāti iespējas dzīvot patstāvīgi un strādāt algotu darbu, kas ļautu sevi nodrošināt, nereti ir ļoti ierobežotas. Lai veicinātu darba devēju izpratni par invalīdu spējām iekļauties darba tirgū, uzsākta sociālā kampaņa “Darbs nevar būt privilēģija”.

Pirms vairākiem gadiem piedalījos pētījumā, kurā aptaujājām uzņēmējus un daudzus citus par to, kas nepieciešams, lai uzņēmēji ņemtu darbā ļaudis ar invaliditāti. Pamatā bija trīs atbildes – algu subsīdijas, nodokļu atlaides un finanšu līdzekļi darba vietas pielāgošanai.

Ja, piemēram, uz darba interviju atnāks pilnībā vesels vīrietis un cilvēks ar invaliditāti, vairumā gadījumu priekšroka tiks dota pirmajam. Pretējs iznākums būs ļoti retos gadījumos, tikai tad, ja uzņēmējam būs bijusi personīga vai pastarpināta pieredze ar invalīdiem. Pastāv virkne risku – veselība, darbaspējas, kapacitāte, funkcionalitāte utt.

Kopā ar sadarbības organizācijām Liepājas Neredzīgo biedrība ir viens no lielākajiem darba devējiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – pie mums strādā 30 cilvēki. Skaidrs, ka uzņēmējam ir bailes, ja nav reāls atbalsts no valsts. Valstij bija ļoti labs instruments invalīdiem un bezdarbniekiem – subsidētas darba vietas, taču nu šī sistēma ir sabojāta, proti, agrāk tie bija divi gadi, kad valsts sniedza atbalstu, bet tagad tie ir 15 mēneši, turklāt pēdējos trīs alga un nodokļi jāmaksā darba devējam. Arī Neredzīgo biedrībai šis slogs ir pārāk liels. Mēs varam saglabāt esošo darbinieku skaitu, taču vairāk vienkārši nevaram atļauties. Šeit jau es sāku saskatīt diskrimināciju, ja nevalstisko organizāciju izslēdz no darba tirgus.

Vai sabiedrības izpratne kopumā mainās attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti? Palēnām tā uzlabojas. Ir izveidoti sociālie uzņēmumi, un arī pieprasījums pēc darbaspēka aug. Man nesen zvanīja uzņēmējs un jautāja par cilvēkiem, kuri varētu strādāt attiecīgajās profesijās. Tātad interese ir, arī attieksme mainās, tomēr valsts atbalstam noteikti jābūt, tā tas ir visās Eiropas valstīs. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai sabiedrība kļūtu tik sociāli atbildīga, ka regulāri dotu priekšroku cilvēkiem ar invaliditāti.

Ir liels prieks, ja cilvēkiem ar īpašām vajadzībām izdodas atrast darbu. Konkrēta situācija: pie mums bija kāds puisis, zvanīju viņam un jautāju: “Vai esi gatavs strādāt?” Viņš atbildēja: “Māri, nevajag es jau strādāju!” Šādi gadījumi silda sirdi. Vēl viens līdzīgs gadījums bija, kad nesen meklēju šoferi. Atnāca trešās grupas invalīds, kurš tikko bija nokārtojis tiesības. Drīz vien viņš jau atrada citu darbu. Tie, kas ir motivēti un spējīgi, strādā. Mūsu darba lauciņš ir cilvēki, kuri motivāciju pazaudējuši, neredz perspektīvu un baidās kaut kur pieteikties. Viņi jāiedrošina.

Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs