Žurnāla “Liepājas Vēstules” jaunā numura vāka foto ar biedrības “Latviešu karavīrs” vīriem Ziemeļu fortos un sarkanbaltsarkano karogu Normunda Jēruma rokās mūs pamudināja uzklausīt arī citus stāstus par Latvijas Republikas simbolu.

Vienmēr pamet acis uz augšu

Liepājas Latviešu biedrības nama karogus jau septiņus gadus pieskata Uldis Roķis. Viens plīvo augstu gaisā – uz ēkas jumta, bet divi ir virs ieejas portāla dažādās kombinācijās.

Pārī ar Latvijas karogu dažkārt ir pilsētas karogs vai Ukrainas valsts karogs.

Vienīgais postītājs, ar ko atliek vien sadzīvot, ir vējš.

U. Roķis stāsta, ka karogi pie ēkas atrodas 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Vienīgi, ja gaidāma spēcīga vētra, Uldis karogu no jumta noceļ un atliek vietā, tiklīdz brāzmas ir pāri.

“Nākot uz darbu, teju vienmēr pametu acis uz augšu, vai ar karogu viss ir kārtībā. Karogs nolietojas diezgan ātri. Reizi divos mēnešos kāpju augšā, ņemu nost un lieku jaunu.”

No augstuma Uldim bailes nav.

“Redzu visu Liepāju!” viņš ir priecīgs par skatu, kas paveras.

Vīrietis smejoties teic, ka augšā jābūt uzmanīgam, jo dažkārt virsū pikē kaijas. “Laikam domā, ka gribu tās viņu olas apēst!”

Agrāk karogs stiprināts pie koka kāta. Vēja dēļ nācās domāt ko citu, jo regulāri kāts ticis salauzts, bet karogs tad bija atrodams pagalmā.

“Uztaisījām no alumīnija caurules, nokrāsojām baltu. Kalpo labi.”

Uldis dalās kādā sev tuvā atmiņas ainiņā: “Kad sāku šeit strādāt, reiz gāju karogu mainīt. Bija silta vasaras diena. Tad nu es darbojos un pēkšņi dzirdu: “Tēti! Tēti!” No lejas man māja sieva ar bērniem un drauga ģimene, kas bija atbraukusi ciemos. Un es lieku to karogu, un tik forša sajūta bija.”

U. Roķis cer, ka nekad nepienāks tāds brīdis, kad Latvijas karogs būtu jāmaina pret kādu citu karogu.

Nacionālais lepnums Maskavai degungalā

Bārtas muzejā atklāta piemiņas izstāde Bārtas etnogrāfiskā ansambļa ilggadējam vadītājam Zigurdam Rukutam.

Viņa oriģinālo priekšmetu vidū ir arī liels, no vilnas dzijas austs Latvijas karogs.

Šo valsts simbolu Z. Rukuts noauda laikā, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā – 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē.

Taču sākums galvenajam tā stāstam ir 1988. gada augusts, kad Bārtas etnogrāfiskais ansamblis piedalījās Starptautiskajā folkloras festivālā Maskavā.

Latvijā bija sākusies atmoda, un ansambļa vadītājs karogu bija paņēmis līdzi, stāsta Bārtas muzeja vadītāja Aija Ķude.

Dziedātājas īsti neatceroties, vai to zinājušas vai ne.

Festivāla gājiena atklāšanas sākumā atskanējis jautājums latviešu valodā: “Kur ir jūsu karogs?” Uzrunāja Helmī un Dainis Stalti un Liāna Ose no “Skandiniekiem”.

Viņi uz Maskavu bija aizbraukuši skatīties un māja bārteniekiem no vērotāju rindām ielas malā. Ansambļa dalībnieki parādīja mazas sarkanbaltas lentītes pie krūtīm un gāja tālāk.

Negaidīts pavērsiens notika Kolomenskas parkā, kas līdzīgs Latvijas brīvdabas etnogrāfiskajam muzejam un kur visu dienu notika koncerti, stāsta A. Ķude.

Zigurds bija attinis un visu dienu staigājis ar Latvijas karogu.

Pa dienu nekas neesot noticis, bet vakarā, kad televīzija translēja ziņu raidījumu “Vremja”, esot parādījies sarkanbaltsarkanais karogs.

Tad sākušās lielākās jukas, bet visvairāk uztraukušies bijuši Rīgas funkcionāri, kuri aizbraukuši līdzi folkloras kopai.

“Sods ansamblim bija tāds, ka tas netika uz noslēguma koncertu. To dziedātāji skatījušies viesnīcā televizorā.

Vēl ansamblim adresēts teikums: “Uz ārzemēm jūs vairs netiksiet!”

Bet pārbrauca mājās, un drīz jau bija neatkarība…”

A. Ķude ciema iedzīvotāju vārdā pauž prieku par to, ka Z. Rukuta ģimene šo karogu atdāvināja Bārtas muzejam.

Ar mammas šūtu ielāpu stūrī

Latvijas karogs, kuru atmodas laikā pašu pirmo pacēla uz Nīcas pagastmājas jumta un zem kura 1989. gadā cilvēki pulcējās Bernātos Vides aizsardzības kluba (VAK) pirmajā mītiņā par tīru Baltijas jūru, nāca no Neimaņu ģimenes.

Dēls Jānis bija pārnācis no padomju armijas, dziedāja Nīcas vīru korī un kopā ar to piedalījās jūrai veltītajā akcijā.

Dienvidkurzemes novada domes deputāts Dzintars Kudums saglabājis iesniegumu Liepājas rajona izpildkomitejai, kuru rakstīja ar lūgumu atļaut šo VAK pasākumu un saskaņojumu saņēma.

Viņš atminas, ka tad arī pirmoreiz Neimaņu ģimenes glabātais karogs atklāti celts gaismā.

Sarkanbaltsarkano karogu cauri padomju gadiem bija iznesusi Anna Neimane.

Jānis Neimanis pauž, ka viņam un brāļiem Jurim un Uģim mamma nepastāstīja, kur un kādā veidā karogs ticis saglabāts.

“Septembrī, kad gājām gājienā ar kori uz jūru, šo karogu mēs nesām. Kad braucām ar kori uz Mežaparku dziedāt lielajā manifestācijā, karogs mums bija līdzi.

Vienā žurnāla, manuprāt, “Zvaigznē” bija liela bilde – nofotografēta Mežaparka estrāde, un mūsu karogu tur varēja atpazīt citu pulkā. Jo tam vienā stūrī bija ielāps. Mamma kādreiz bija pielāpījusi ar citādas krāsas iešuvi,” atklāj Jānis.

Anna jau mūžībā, un karoga stāsts paliks pilnībā neatklāts. Dēli domā, ka mamma karogu kādam atdevusi, iespējams, muzejam. Tomēr ne Nīcas senlietu krātuvē, ne Nīcas vidusskolas vēstures muzejā šī karoga nav.

Fani dāvinājuši, bet paturēts nav

Uz starptautiskās skatuves Latvijas vārdam liek skaļi izskanēt mūsu sportisti.

Kāpjot uz goda pjedestāla, nereti medaļniekiem ir līdzi arī valsts karogs, ko pacelt virs galvas vai lepni turēt, apliktu ap pleciem.

Pārstāvēt Latvijas bobsleja izlasi starptautiskās sacensībās ir liepājnieka Matīsa Mikņa, kā viņš pats saka, tiešie darba pienākumi.

Bobslejists M. Miknis atzīst, ka ir liels gandarījums par brīžiem, kad komandas rezultāti dod iespēju pacelt sarkanbaltsarkano karogu virs citu valstu karogiem un kopīgi nodziedāt himnu.

Viņaprāt,

tas simbolizē mūsu nācijas varēšanu un izcilību.

“Es nezinu, kā ir citiem, bet mani tas pacilāti motivē,” atbild bobslejists uz jautājumu par sajūtām, ieraugot līdzjutēju pūlī tik ļoti pazīstamās krāsas. It īpaši, kad aizdevies uz pavisam citu kontinentu.

“Redzot kaut kur savējos pūlī plivinām karogus un vēl startā un finišā dzirdot “Latvija! Latvija!”, tas dod ekstra grūdienu.”

Pie sportistiem nereti nonāk fanu dāvātie karogi, bet Matīss nevienu nav paturējis.

Katru sezonu šuj no jauna

Viens no iespaidīgākajiem Latvijas karogiem jau aptuveni desmit gadus plīvo uz Liepājas burinieka “Libava”, kas mūsu nacionālo sarkanbaltsarkano simbolu izrādījis dažādu valstu pilsētas svētkos un festivālos.

Zem šī karoga jāvārdu teikuši jaunlaulātie, tas bijis liecinieks bildināšanai un dažādiem godiem.

“Libavas” mastā karogs plīvo arī svinīgajā ceremonijā, kad uz burinieka Liepājas Jūrniecības koledžas pirmo kursu audzēkņi saņem uzplečus.

“Libava” ir autentiska 17. gadsimta atpūtas kuģa kopija.

Burinieks uzbūvēts 2008. gadā, un sākotnēji uz tā plīvojis standarta izmēra Latvijas karogs.

“Vēlāk sākām vairāk iedziļināties kuģu karogu vēsturē. Uzzinājām, ka tolaik kuģiem karogus centās darināt lielus, lai no liela attāluma var redzēt, kurai valstij karogs pieder. Tas arī bija ļoti patriotiski – cilvēki mīlēja savus karogus un burinieku skaistumu.

Kad kuģis bija ostā, karogs plīvoja uz flagštoka kajītes malā, bet, kad burinieks devās jūrā, karogu stiprināja pie gafeles (mastā slīpi nostiprināts apaļkoks pie kura piestiprina slīpās buras augšējo malu – aut.).

Karogu cēla pēc iespējas augstāk, lai to redz tālu aiz horizonta.

Tad arī sapratām, ka “Libavai” nepieciešams liels karogs.

Tā kā tas bija dārgs, materiālu pirkām un sešus metrus garo un trīs metrus plato karogu šuvām paši,” pastāsta burinieka kapteinis Anatolijs Molokanovs.

Stipro jūras vēju dēļ iespaidīgais karogs kalpojot tikai vienu sezonu, tāpēc katru gadu “Libavai” to šuj no jauna.

A. Molokanovs stāsta, ka gadu gaitā Liepājas burinieks kļuvis populārs un to aicina uz pasākumiem dažādās valstīs.

Sagaidāms, ka arī nākamgad sarkanbaltsarkanais karogs burinieka mastā plīvos svētkos Polijas pilsētu Ščecinas un Gdaņskas ostās, kā arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā.

Kuģa kapteinis: “Gdaņskā pie mums nāca ciemos daudzi latvieši, kuri no skatu torņa bija pamanījuši Latvijas karogu, tāpēc devās lūkoties, kur un kāpēc tas Polijas pilsētas vidū plīvo. Daudzi nemaz nezināja, ka Latvijai ir tāds burukuģis.

Cilvēki pie kuģa nāk un ar lepnumu fotografējas. Šis Latvijas karogs plīvojis arī Vācijā, Zviedrijā, Somijā. Mēs rūpējamies, lai karogs nav bojāts, un cenšamies to pacelt pēc iespējas augstāk, lai labāk pamanāms. Mūsu valsts karogs pats par sevi ir skaists, un buriniekam tas ļoti piestāv.”

Plīvo mastā visaugstākajā

Liepājā visaugstāk paceltais karogs plīvo Liepājas radio un televīzijas tornī, kas ir 100 metru augsts un nu jau 67 gadus ir Liepājas pilsētvides neatņemama sastāvdaļa. 

VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) pārstāve Vineta Sprugaine pastāsta, ka

pirmo reizi tornī Latvijas karogs tika pacelts 2018. gadā. 

Jaunizveidotais karoga masts un apgaismojums, lai to var skatīt arī tumsā, bija ne tikai dāvana simtgadē, bet arī jaunas tradīcijas sākums, jo kopš tā brīža karogs tur tiek pacelts divreiz gadā – 4. maijā un 18. novembrī.

“Karoga pacelšana un jebkuri darbi augstumā vienmēr ir komandas darbs. Arī no darba drošības viedokļa inženieri augstkāpēji nedrīkst vieni paši strādāt torņos. 

Ir torņi, kur parasti karogu paceļ vieni un tie paši darbinieki, bet Liepājas tornī to ir darījuši vairāki LVRTC augstkāpēji,” V. Sprugaine atzīst, ka tieši šis svinīgais pienākums nav uzticēts kādam konkrētam liepājniekam vai darbiniekam, taču katru reizi izvēlētā persona darbam pieiet ar lielu atbildību.

Liepājā karogs tiks pacelts šodien un tur plīvos līdz 19. novembrim.

“Vides ietekme 100 un vairāk metru augstumā ir daudz skarbāka nekā karogam, piemēram, uz privātmājas jumta.

Šie karogi tiek šūti no īpaši izturīga auduma, tāpat katru karoga malu apstrādā, veidojot stingras šuves. Pretējā gadījumā, ja vējam izdosies to iepūst metāla konstrukcijās, tas var tikt bojāts. Tiek izmantoti arī citādi stiprinājumi.”

Uzzinājām, ka tas, cik ilgi karogs kalpos, ir atkarīgs no laikapstākļiem, kādus tam nākas pārdzīvot, plīvojot svētku laikā.

“Jāuzsver, ka novembrī laikapstākļi nelutina ne augstkāpējus, ne karogus.

Ir gadījumi, kad laikapstākļi neļauj pacelt karogu,

jo ir pārāk stiprs vējš vai citi darbam augstumā nepiemēroti apstākļi,” atzīst V. Sprugaine.

Karogs tornī parasti plīvo vairākas dienas un visbiežāk pēc nolaišanas tiek vests uz labošanu, lai nākamajos svētkos būtu kā jauns.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.