Nesenais lēmums slēgt Nakts patversmes zemāko līmeni, kur drīkstēja pārnakšņot cilvēki, kas lietojuši apreibinošas vielas, raisa bažas, ka iereibuši bezpajumtnieki vēl lielākā skaitā radīs apgrūtinājumu un papildu riskus.

Trauksmi par iereibušu pacientu apdraudējumu ceļ arī Liepājas Reģionālās slimnīcas (LRS) mediķi.

Kājām paiet nav spējīgi

Liepājas pašvaldības policija (LPP) ik mēnesi nogādā atskurbtuvē 110 līdz 120 cilvēkus, pastāsta LPP priekšnieks Uldis Novickis.

“Liela daļa ir zināmie, regulārie apmeklētāji.

Mēs labi zinām, ka viņiem nav ne māju, kurp nogādāt, ne arī tādu veselības problēmu, lai viņus uzņemtu slimnīca.

Ir arī tie, kurus turp aizved Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD), un pēc tam seko zvans, ka cilvēkam nav jāuzturas slimnīcā, tāpēc jāgādā prom, lai netraucē,” viņš saka.

U. Novickis piekrīt, ka lielā mērā tā ir transporta pakalpojumu sniegšana. Vai tā tam būtu jābūt?

“Bet ko tad citu? Kājām paiet viņi nav spējīgi. Guļot kaut kur pilsētā, viņi rada draudus savai drošībai un neestētisku skatu. Ļoti labi, ka ir biedrība “Agape”.

Kad pirms vairākiem gadiem pateica to, ka dzeršana un piedzeršanās, gulēšana sabiedriskā vietā nav pārkāpums, bet slimība, mēs vairs viņus nevarējām vest uz īslaicīgās aizturēšanas vietu, kur viņi diezgan bieži bija kā administratīvie pārkāpēji. Tad pilsētas vadība pieņēma lēmumu, ka atskurbināšanas pakalpojumu sniegs “Agape”,” viņš skaidro.

Vietas, kur policisti “uzlasa” iereibušos, ir daudz un dažādas.

“Gulēšana jau uznāk tajā brīdī, kad nabaga novārdzinātais organisms vairs nespēj cīnīties ar kārtējo alkohola devu vai pagurumu.

Citreiz viens otrs paliek guļam pie zupas virtuves, sociālo pakalpojumu sniegšanas vietām, pagrabā, sētā, parkā aiz krūmiem,” uzskaita U. Novickis.

Klienti ir cilvēki pat no 20 gadu vecuma, bet visus vienojot tas, ka viņi izskatās vecāki par saviem gadiem.

Pirms ieteikt vērsties Sociālajā dienestā, atbrīvoties no atkarībām un sakārtot savu dzīvi, esot jānovērtē, vai cilvēks tobrīd spēj saprast viņam sacīto, norāda U. Novickis.

“Protams, daudziem ir teikts un ieteikts, bet viņi nevēlas to disciplīnu, kas viņus sagaida. Tas liekas par grūtu. Labāka ir brīvā vilka dzīve,” viņš pauž.

Dienvidkurzemes novadā katrā apdzīvotā vietā ir savi patstāvīgie atskurbtuves klienti, saka pašvaldības policijas priekšniece Ieva Ilstere.

“Viņus, izvērtējot apstākļus, nogādājam mājās, nevis uz atskurbtuvi. Uz atskurbtuvi nogādāto skaits mēnesī nav liels – vien daži cilvēki,” viņa pastāsta.

Arī Dienvidkurzemes pašvaldība noslēgusi līgumu ar fondu “Agape”.

I. Ilstere neuzskata, ka pārāk iereibušu cilvēku atrašanās sabiedriskās vietās novadā būtu liela problēma. “Protams, viņi mēdz būt, tā nav izskaužama problēma. Vai alkohola lietošana sabiedriskās vietās ir palielinājusies, grūti pateikt. Ja ir, tad minimāli,” viņa norāda.

Nemodiniet gulošo

U. Novickis pieļauj, ka varbūt pie jaunajiem noteikumiem daļa sapratīs – ja man nav kur palikt, tad šodien dzeršu mazāk.

Ja bezpajumtnieki būs kāpņu telpās, pagrabos, svešos īpašumos, policija dosies uz visiem šādiem izsaukumiem.

Ja ir izdarīts pārkāpums, bijuši draudi vai huligāniski izgājieni, tad vedīs uz aizturēšanas telpām, tikai izsaucējam jābūt klāt līdz galam un jāuzraksta iesniegums.

Pašiem iet klāt un modināt gulošo bezpajumtnieku nevajag, iesaka LPP priekšnieks.

Nevar zināt, kāda būs reakcija, nav zināms, kas viņam ir rokā, – varbūt stikla gabals.

Ko varētu darīt, lai pārrautu šo apburto loku “soliņš – slimnīca – atskurbtuve – soliņš”?

U. Novickis domā, ka tad būtu jābūt īpašai valsts atbalstītai programmai, kurā ar šiem cilvēkiem kopā būtu mentors 24 stundas diennaktī un izvērtētu, ko likt darīt, kas katram vairāk interesē.

“Kaut gan – viņi ļoti labi zina, uz kurieni aiziet, – gan uz draudzi, gan palīdzības centru. Tajā brīdī viņi ir eņģelīši.

Viņiem ir ļoti labas aktiera dotības, sagatavoti stāstiņi, kurus policijas darbinieki jau zina no galvas,”

viņš norāda.

Kurš gribēs dzert, vienmēr atradis iespēju, U. Novickis komentē plānotos alkohola tirdzniecības ierobežojumus.

“Rodas bažas par nelegālo tirgošanos. Un tas nebūs tik daudz kreisais spirts vai izdzītā ļerga, bet būs cilvēki, kas laikus iepirks krājumus un pēc tam – pie manis var dabūt! Zinām, kas jau tagad notiek soctīklos, kur tirgo visu,” viņš saka.

Sūdzības par “točkām” beidzamā laikā neienāk, šī tradīcija aizejot nebūtībā vai arī tiek piekopta tik eleganti, ka netraucē apkārtējiem.

Te rokā nazis, te urbis

LRS traumatologs Jānis Vozņesenskis ne reizi vien slimnīcas ikdienā saskāries ar kritiskām situācijām, kad agresīvi klienti draud nodarīt miesas bojājumus medicīnas personālam.

“Kā jums šķiet, cik kvalitatīvi mediķis var veikt procedūru un ārstēšanu, ja paralēli tam, ka jāseko līdzi ne vien instrumentiem un fizioloģiskiem šķidrumiem, ar kuriem nebūtu vēlams saskarties, viņam vēl jāuzmana sava un citu mediķu drošība?

Te kādam no agresoriem rokās gadās nazis, te urbis. Iet ļoti raibi, un darba dienu tas noteikti neatvieglo,”

J. Vozņesenskis ir sarūgtināts par to, ka slimnīcā nav apsarga vai policijas darbinieka, kas šādos brīžos mediķim garantētu drošu darba vidi.

“Ienākot uzņemšanā, jūs redzat nelielu telpiņu, kurā būtu jāatrodas šim cilvēkam, tomēr tā ir tukša. Iespējams, šis amats nav kārots, policijai trūkst darbaspēka, un pāri visam jautājums – kurš par to maksās? Tas ir jāizlemj, jo jautājums ir būtisks.

Padomājiet, kā jūtas māsiņa, kas nakts stundās viena strādā ar agresīvu pacientu, kurš turklāt ir arī dzēris. Lai gan kopumā te es runāju ne tikai par dzērušiem pacientiem, bet vienkārši agresīvi noskaņotiem.”

Traumatologs min, ka visdrīzāk oficiālu iesniegumu neesot daudz, tomēr mediķi cits citam cilvēcīgā kārtā pastāsta, kāda bijusi aizvadītā nakts, un stāsti, ko nākas dzirdēt, reizēs esot pat šokējoši.

Šobrīd viss turas uz tā, cik fiziski un emocionāli izturīgs būs medicīnas personāls.

“Tā kā slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra Uzņemšanas nodaļā vēršas pacienti ar noteiktām veselības problēmām, arī alkohola un citu apreibinošu vielu ietekmē, slimnīcas darbinieki regulāri saskaras ar veselības un dzīvības draudiem no šādiem agresīviem pacientiem, kuru savaldīšanai nepieciešami īpaši apmācīti, fiziski spēcīgi un profesionāli speciālisti drošības un kārtības uzturēšanas jautājumos,” atzīst Liepājas Reģionālās slimnīcas (LRS) pārstāve Indra Grase.

Vidēji šādu agresīvi noskaņotu pacientu ir 8–10 nedēļā, īpaši piektdienās, sestdienās un svētdienās.

Par šiem gadījumiem medicīnas personāls ziņojumus neraksta, bet informē slimnīcas un nodaļas vadību ikdienas sapulcēs.

“Tā kā slimnīcas primārais uzdevums ir nodrošināt nepārtrauktu akūto un ambulatoro medicīnisko palīdzību iedzīvotājiem, tad slimnīca pati nevar ieviest šādu dežūrposteni, jo tam nepieciešami noteikti finansiālie līdzekļi, kurus slimnīca nevar atļauties valsts atvēlēto ierobežoto finansiālo resursu dēļ.

Atzīstam, ka policijas dežūrposteņa ieviešana slimnīcā būtiski uzlabotu sabiedrisko kārtību un darbinieku drošību, tādēļ esam vērsušies Liepājas pilsētas domē un lūguši rast iespēju nodrošināt slimnīcā Liepājas pilsētas pašvaldības policijas dežūrposteni sabiedriskai kārtībai un drošībai.

Izveidojot šādu posteni, pašvaldības policijas dežūrpersonālam būtu jāveic šādas galvenās sabiedriskās kārtības un drošības funkcijas: sabiedriskās kārtības nodrošināšana slimnīcas Uzņemšanas nodaļā un traumpuktā un pie Ambulatorās veselības aprūpes daļas ieejas, autobusu pieturā,” uzskaita slimnīcas pārstāve.

Papildus personāla dzīvības un veselības draudiem slimnīca regulāri saskaras ar sabiedriskās kārtības pārkāpējiem – smēķētājiem sabiedriskās vietās.

Lielākā daļa pārkāpumu tiek īstenoti pie slimnīcas Ambulatorās veselības aprūpes daļas ieejas un autobusu pieturas.

Slimnīcas darbinieki regulāri aizrāda likumpārkāpējiem par smēķēšanas aizliegumiem, taču, ņemot vērā, ka slimnīcai nav administratīvu pilnvaru sodīt smēķētājus, šādi aizrādījumi ir mazrezultatīvi.

Latvijas Ārstu biedrība kopā ar vairākām nozares profesionālām organizācijām gada sākumā nosūtījusi vēstuli iekšlietu, tieslietu veselības ministriem, aicinot būtiski pastiprināt atbildību par uzbrukumiem ārstniecības personām un aicina rosināt grozījumus Krimināllikumā, nosakot kriminālatbildību par uzbrukumu ārstniecības personai.

U. Novickis pastāsta, ka no 2023. gada 18. marta līdz šim pašam datumam šogad slimnīcā 21 reizi konstatējuši smēķēšanas noteikumu pārkāpumus, piecas reizes teritorijā lietots alkohols.

Divreiz uz drošu vietu nogādāti bērni, kurus nevarēja paturēt slimnīcā, trīs personas pavadītas uz Piejūras slimnīcu. Septiņi cilvēki nogādāti patversmē, jo viņiem nebija iespēju nokļūt mājās citā pilsētā. Mājās nogādāti deviņi, kuriem bijusi invaliditāte vai traumas. Atskurbtuvē nogādāts 41 cilvēks. No slimnīcas izraidīti četri cilvēki.

“Reizēm personāls mūs izsauc, bet neraksta iesniegumu. “Jūs, galvenais, dzeniet viņu ārā!” Tad nevaram likumiski saukt pie kārtības,”

viņš uzsver.

Tā gluži neesot, ka mediķi tiktu ļoti apdraudēti, jo lielākais skaits izsaukumu ir pēc personām, kurām jādodas atskurbt.

“Kā jūs sakāt – taksometra pakalpojumi. Nepieciešama dežurējošā grupa, kas aizved. Ja slimnīcā dežurēs apsargs, viņš to nedarīs. Apsardzes posteņa izveidošanai vajadzētu piesaistīt komersantu.

Mēs novirzām vairāk spēku svētku un masu pasākumu laikā, taču lielāko daļu laika slimnīcā nekas nenotiek un policijai tie būtu darba laika zudumi. Turklāt pašvaldības policija nedrīkst veikt apsardzes funkcijas,” norāda priekšnieks.

Atkarība ir jūtu slimība

Liepājas domes Sociālā dienesta Atkarību profilakses centrs pērn klientus konsultēja 2095 reizes. Pirmreizējie klienti – 180, puse no tiem ieradušies paši pēc savas iniciatīvas, pārējie ieradušies ar norīkojumu no Sociālā dienesta, probācijas vai bāriņtiesas.

Tāpat apkalpoti 53 pirmreizējie nepilngadīgie.

“Protams, ir liela atšķirība starp tiem, kas nāk paši, un tiem, kurus atsūta piespiedu kārtā, tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka iesūtītajiem nav pilnīgi nekādas motivācijas.

Veiksmes stāsti dzirdami vienlīdz daudz no abām pusēm.

Šodien pie mums bija kāda meitene piespiedu kārtā, tikko no Minesotas programmas, un paldies, ka tā. Tagad viņai ir daudz lielāka saprašana par to, kas notiek,” skaidro Atkarību profilakses centra sociālā darbiniece Sigita Čirkše.

Atkarības centrā klientus gan neārstē, bet izglīto un konsultē. Pieejamas arī pašpalīdzības grupas. Ja novērots, ka klientam nepieciešama ārstēšana, konsultāciju laikā viņam iesaka vērsties Narkoloģijas nodaļā.

“Ja cilvēkam ir trauksme, miega problēmas un citas atkarības blaknes, cenšamies motivēt doties pie speciālistiem, jo, mazums, nepieciešamas kādas zāles vai kas cits. 

Ne reti atkarība iet roku rokā ar depresiju,”

skaidro darbiniece.

Ne mazāk svarīga problēma ir līdzatkarīgie. “Uz vienu atkarīgo parasti ir kādi 2–4 līdzatkarīgie. Būtiski saprast, ka arī tā ir slimība, kas jāārstē. Ja atkarībnieks savu slimību ārstē, bet pārējie ģimenes locekļi paliek tajā pašā punktā – nekas labs tur nebūs.

Tāpat ir ar nepilngadīgajiem, lielākas izredzes uz rezultātu ir tad, ja bērns nāk kopā ar vecāku, jo jāsaprot, ka atkarība nāk no ģimenes.”

No kurienes rodas tik liels skaits atkarīgo? “Tā ir jūtu slimība, tas ir galvenais atslēgas vārds. Sabiedrībā pieņemts par jūtām nerunāt, tad nu mēģinām tikt galā, kā protam. Laikam ejot, gan paliek labāk, agrāk bija lielākas problēmas ar jūtu paušanu,” novērojusi S. Čirkše.

Diennakts apsardzē ir slimnīcas darbinieki

Inta Vaivode, Daugavpils Reģionālās slimnīcas vadītāja

Mums ir sava diennakts apsardze, tā bijusi slimnīcas struktūra jau beidzamo 10–15 gadu griezumā. Esam pētījuši arī ārpakalpojuma iespējas, bet tas ir dārgi.

Man patīk, ka apsardzē ir mūsu cilvēki, slimnīcas darbinieki, kuri iet un dara visu, kas vajadzīgs.

Slimnīcā ir Narkoloģijas nodaļa ar visām no tā izrietošajām sekām, bieži ir medicīniski nestabili cilvēki, kurus vajag fiksēt un nomierināt.

Ja pacientus atved Valsts policijas vai pašvaldības policijas pavadībā, viņi nogādā tos Uzņemšanas nodaļā, un tālāk jau tā kļūst par mediķu problēmu. Slimnīcām tas ir liels izaicinājums.

Diennakts apsardzes postenī ir divi cilvēki, no kuriem viens atrodas pie teritorijas vārtiem, jo pie mums ir slēgta iebraukšana, bet otrs – slimnīcas telpās.

Katru dienu ir viens, divi vai vairāki gadījumi. Tie ir ne tikai iereibušie un agresīvie cilvēki. Ļoti skatāmies, kas ienāk slimnīcā, neatbalstām nekādu tirgošanos.

Svarīgs ir arī fiziskais spēks.

Ja nodaļā ir tikai māsa un sanitāre un vakarā kāds sāk nelāgi uzvesties, tad sauc apsardzi, kurā strādā veči ar pieredzi, kas nomierina; te svarīgs ir psiholoģiskais moments.

Ja atvestais iedzērušais ir tādā reibumā, ka nevar paiet, viņu stacionējam Narkoloģijas nodaļā.

Slimnīcā ievieto ne tikai tos, kas pieri apdauzījuši, pašvaldības policija ved iereibušos uz detoksikācijas palātu. Tas ir liels slogs pašvaldībām, jo atskurbtuves pakalpojums pašlaik maksā 56 eiro diennaktī.

No šiem klientiem neko iekasēt nevar, pašvaldībām viņi ir zobu sāpes, bet pakalpojums ir jānodrošina, un mums arī ir augušas izmaksas.

Pie mums ved no Krāslavas, Preiļiem, pašlaik slēdzam līgumu ar Rēzekni.

Ja atvestais cilvēks ir izmeklēts, viņam ir niecīgas promiles un kādas skrambas, kas neprasa stacionēt, tad viņš iet prom, mēs pavadām līdz slimnīcas vārtiem.

Uzziņai

Liepājas Nakts patversme

– Iespējams uzņemt 120 cilvēkus bez noteiktas dzīvesvietas.

– Vidēji patversmē uzturas 60–70 cilvēki atkarībā no gadalaika.

Avots: Liepājas Sociālais dienests

Liepājas pašvaldības izdevumi par atskurbināšanas pakalpojumiem

• 2021. g. – 85 413 eiro, no tiem valsts dotējusi 18 885 eiro;
• 2022. g. – 95 523 eiro (valsts – 22 995 eiro);
• 2023. g. – 95 759 eiro (valsts vēl nav ieskaitījusi dotāciju);
• 2024. gadā plānotie izdevumi – 107 900 eiro.

Avots: Liepājas pašvaldība

Es domāju tā: Kā mazināt dzeršanu?

Jeļena Peliha – strādā:

– Agrāk domāju, ka dzer tikai Ukrainā, bet nu redzu, ka arī Latvijā patērē daudz alkohola… Algas te nav lielas, bet tik un tā daudzi pērk un dzer. Šaubos, vai dzeršanu kaut kā var mazināt. Grūti saprast, kas ir dzeršanas iemesli. Kaut ko tiešām efektīvu izdomāt un būtiski samazināt alkohola patēriņu nav iespējams.

Nikolajs Duršis – pensionārs:

– Ja cilvēks pats negribēs un sevi nesaņems rokās, tad viņš no alkohola vaļā netiks. Mani audzināja kā godīgu cilvēku, kurš zina robežas, un tā audzināju arī savus bērnus, ka dzeršana nav laba. Zinu cilvēkus, kas ārstējušies, bet tik un tā pēc laika atkal sāk lietot alkoholu. Zinu vienu, kurš katru dienu bez izņēmuma izdzēra vismaz 200 gramus šņabja. Sagaidīja pensiju un tūlīt nomira ar sirdi. Ja nav rakstura, dzeršanu neatmetīs.

Lauris – liepājnieks:

– Droši vien tas nav iespējams. Kas gribēs dzert, to darīs, neskatoties ne uz ko. Ik pēc laika Latvijā atkal un atkal izdomā un ievieš kaut kādus jaunus ierobežojumus, kas saistīti ar alkohola tirdzniecību, lietošanu. Bet vai tie tiešām ir iemesls, lai dzertu mazāk? Alkoholu lieto tieši tikpat, un patērētais daudzums nesamazinās. Ierobežojumi pie skaidra prāta nevedīs.

Lāsma Logutova – sociālā darbiniece:

– Varbūt tik daudz dzer, jo jūtas savā dzīvē nelaimīgi? Nepiepildīti. Tad alkohols ir kā mierinājums, lai dvēsele neraudātu. Alkohols nomāc sāpes. Taču – vai tad bagātie arī nedzer? Dzer, protams. Domāju, ja cilvēkiem dzīvē būtu kaut kādas intereses, aizrautība, tad nevajadzētu alkoholu. Patiesa personīgā interese par kaut ko nomāktu, aizvietotu dzeršanas kāri. Ja ir interese par dzīvi, tad atkarība paliek otrajā plānā. 

Reinis Bahs – durbenieks:

– Jau kopš seniem laikiem dzeršana ir pastāvējusi un nesusi postu. Par to rakstījis gan Merķelis, gan Blaumanis. Dzēra kā Ulmaņa, tā padomju laikos. Kaut kas ir jādara, lai dzeršanu ierobežotu, bet šādi centieni nemaz nepatīk alkohola ražotājiem, tirgotājiem. Varbūt tiešām labi un iedarbīgi piemēri, kā mazināt dzeršanu, būtu jāmeklē kaimiņvalstīs: Lietuvā, Somijā, Zviedrijā u.c. Tad mēs paņemtu viņu labāko pieredzi.