Nesen izskanēja ziņa, ka Zviedrijā gandrīz puse no visiem mediķiem ir iebraucēji no citām valstīm.

Pa kādam Latvijas mediķim, arī liepājniekam, jau tagad ir gan Zviedrijā, gan Vācijā, gan Anglijā un citās valstīs. Un drīzumā būs vēl vairāk, jo Latvijas mediķi: gan ārsti, gan māsiņas pošas prom. Arī liepājnieki.

Ar sakāves sajūtu skatās uz Angliju

Viens no tiem, kas vismaz uz laiku no Latvijas un Liepājas aizbrauks, ir Liepājas Reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes virsārsts, Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītājs Ivars Krastiņš. Pirms sākam sarunu, viņš uzsver – ja aizbrauks, tad ar pavisam smagu sirdi, nevis ar sajūsmu. Un vēl viņš nopietni piebilst – par visu to, kas šobrīd notiek Latvijā, viņš jūtas tāds kā līdzvainīgs. Tas tāpēc, ka I.Krastiņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Vēlāk viņš kā Saeimas deputāts ir strādājis pie neatkarīgās Latvijas likumu izstrādes un bijis arī pirmais Latvijas Ārstu biedrības prezidents. “Saprotiet mani pareizi – ja man šodien būtu jābalso par Latvijas neatkarību, es balsotu tieši tāpat kā toreiz,” saka I.Krastiņš, “taču pa šiem gadiem mūsu valstī ir izveidojusies greiza vērtību sistēma. Mums ir izveidojusies valsts, kurā darbs nav nekādā vērtībā, toties ir labi krāpties, šmaukties, lēti pirkt un dārgi pārdot un tā tālāk. Diemžēl uz tādiem pamatiem neko labu nevar uzcelt.”

Dakteris Krastiņš gan vēl koferus prombraukšanai nekārto, taču ir sācis dokumentu kārtošanu, lai vismaz uz laiku dotos pastrādāt uz Angliju. Kā viņš skaidro – tas nemaz nav tik vienkārši. Ir jāsagatavo un jāiztulko vesela virkne dokumentu, kuru kārtošanai nepieciešama arī palīdzība no Ārstu biedrības, kam tie ir jāapstiprina.

Atšķirībā no vairākiem citiem kolēģiem, kam domas par braukšanu strādāt uz citām valstīm sarežģī nepietiekamās valodas zināšanas, I.Krastiņam šādu problēmu nav. “Te man ir jāsaka paldies manam tēvam, kurš mani jau no piecu gadu vecuma sūtīja mācīties vācu valodu,” viņš saka. “Vēlāk mācījos angļu skolā, bet ar to arī vēl tēvam nepietika – man vienalga brīvdienas bija jāiet uz vācu valodas stundām. Toreiz man tas, protams, nemaz nepatika un es arī skaļi protestēju, priekš kam man tas ir vajadzīgs, jo vienalga no šīs valsts nekur prom netikšu, bet tagad esmu viņam par to pateicīgs.”

Stāstot par to, kāpēc izlēmis braukt pastrādāt uz ārzemēm, I.Krastiņš saka: “Man ir trīs ļoti stingri iemesli: pirmkārt, tā ir neziņa par nākotni un neizpratne par jebkurām reformām, kas mūsu valstī pašlaik notiek. Otrkārt, tā ir man nepieņemamā sabiedrības attieksme pret mediķiem, kas lielākoties izpaužas atklāta naida līmenī. Treškārt, kas patiešām ir pēdējais iemesls, tā ir darba samaksa – jā, es nejūtos šai valstī finansiāli novērtēts. Tas attiecas ne tikai uz mani, bet uz jebkuru citu mediķi un te visklajāk izpaužas manis teiktais par greizajām vērtībām un to, ka darbs mūsu valstī man vērtība.” Runājot par mediķu atalgojumu, I.Krastiņš nenoliedz, ka ārstu alga salīdzinājumā ar, piemēram, māsiņu vai māsu palīgu atalgojumu joprojām ir krietni labāka, taču viņš uzsver, ka ārsts nav palīgstrādnieks un būtu tikai normāli, ja ārsti Latvijā pelnītu kaut vai pusi no tās algas, “ko solīja Šlesera šofera dēlam”. Atgādināsim, ka viņam pirms nodokļu nomaksas solīja 4 tūkstošus latu.  

Un vēl, runājot par prombraukšanu, I.Krastiņš uzsver, ka ārstiem, īpaši ķirurgiem, traumatologiem, arī anesteziologiem līdzīgi kā vijolniekiem, pianistiem vai jebkuram citam mūziķis ir jāspēlē katru dienu, citādi zūd kvalifikācija un viņi degradējas. Tieši tas notiek tagad, kad, pārtraucot valsts apmaksātās plānveida operācijas, šiem speciālistiem ir dīkstāve.

Tomēr tas, ka dakteris Krastiņš dosies pastrādāt uz Angliju, nebūt nenozīmē, ka viņš aizbrauks uz visiem laikiem. “Vispirms es aizbraukšu uz kādiem trīs mēnešiem, pastrādāšu un paskatīšos, vai man tur patīk un viss apmierina,” viņš saka. Un piebilst – tiem, kas aizbrauc, jārēķinās arī ar to, ka, lai kurā valstī nonāksi, tu būsi un paliksi iebraucējs – svešinieks, kuru tieši tā kā svešinieku arī uztvers. “Sabiedriski aktīviem cilvēkiem to izturēt varētu būt ļoti grūti,” viņš saka.

Mēģinot iedomāties Latvijas nākotni medicīnas jomā, ja visdrīzākajā laikā nekas nemainīsies, dakteris Krastiņš ir diezgan pesimistisks: “Vieta, protams, tukšā nepaliks. Ja pietrūks mūsu pašu ārstu un māsiņu, šeit brauks strādāt mediķi no Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas un citām valstīm.”

Bet visdrūmākais, viņaprāt, ir tas, ka nupat par prombraukšanu domā nevis jaunie speciālisti, kas tikko kā beiguši augstskolu, bet ārsti, kam ir ap 30 gadu darba stāžs savā specialitātē, kas sevi ir attīstījuši, pierādījuši un ir labi speciālisti un kam vajadzētu būt dzīvē drošības sajūtai un stabilitātei.

Plašāk par situāciju un medicīnas darbiniekiem, kuri apsver iespēju pamest Latviju, lai dotos peļņā uz ārzemēm, lasiet šīdienas laikrakstā “Kurzemes Vārds”.