Dažās valstīs šos jautājumus risina civiltiesiskā kārtā, Latvijā gan iespējamā kļūda sākumā tiek rūpīgi izskatīta Veselības inspekcijā un Veselības ministrijā. Ja atbilde pacientu neapmierina, nākamā instance ir tiesa.

Redakcijā vērsās divi kungi, kuri gājuši visu šo ceļu, meklējuši palīdzību, tomēr attapušies tiesājoties. Viņu stāsti ir skaudri, neatlaidība – liela.

Brūcē atrod makšķerauklu

Kazdandznieks Arnis Brikmanis 2018. gada otro pusi praktiski pavadījis slimnīcās. Viss sācies ar to, ka vīrietim sāpējuši ceļi, tur krājies ūdens un viņš pieteicies rindā uz valsts apmaksātu operāciju.

Tomēr notikumu gaita ieņēma pavisam citu gultni. Vīrietim tika operēta gūža, un tad sākās visas tālākās ligas ar veselību.

Brūce strutoja, tam sekoja vēl divas operācijas, lai novērstu pirmās operācijas sekas. Rezultātā vīrietis jau piecus gadus pārvietojoties balstās uz kruķa.

Kungs izlēmis vērsties tiesā un pieprasīt kompensāciju par smagajām komplikācijām, ko nācās piedzīvot.

”Sākumā mani nosūtīja uz Rīgas 2. slimnīcu, kas specializējusies traumatoloģijā un ortopēdijā, pēc izmeklējumiem 2009. gadā pierakstījos uz valsts apmaksātu ceļa operāciju. Rindai sekoju līdzi, tomēr mana kārta tā arī nepienāca.

2017. gada rudenī slimnīcā ar sūdzībām par labo celi ierados atkārtoti. Ironiski, ka šobrīd gan šis celis ir tieši tas, kas man sāp vismazāk. Tur mani izmeklēja un, balstoties uz rezultātiem, ieteica operēt gūžu, kas esot sliktākā stāvoklī nekā celis.

Atkārtoti iestājos rindā un 2018. gada 30. maijā tiku uz valsts apmaksāto gūžas operāciju. Iepriekšējas pieredzes man ar šādu manipulāciju nebija, operācija kā jau operācija, nekas patīkams. Pēc septiņām dienām mani izlaida no slimnīcas, un 10. jūnijā no vēl aizšūtas brūces sāka gāzties ārā strutas. Vēl pat diegi nebija izņemti.

Tam sekoja ambulatorais ārstniecības periods Aizputē pie ķirurga Nikolaja Ļidovska līdz 27. jūnijam, viņš nozīmēja antibiotikas un pārsiešanu. Kad viņš devās atvaļinājumā, pārsiešanas turpināju Kuldīgas ambulancē.

Kad ierados Kuldīgā uz pārsiešanu, māsiņa Maija Renkaite brūces dziļumā pamanīja kaut ko melnu. Brīdināja mani, ka ir dziļi un būs nepatīkami, bet vienojāmies, ka vilks ārā.

Tas bija garš, sačervelējies žilkas gabals. Tā jau arī bija tā vieta, pa kuru man tās strutas nāca.

Dakteris toreiz uz vietas nebija, un tā tas palika. M. Renkaite man gan toreiz teica – ”es zinu, kas man ar to darāms”, un viss. Kad tikāmies tiesā, viņa to vispār nekomentēja. Man ir izziņa no tās reizes, tomēr neviens to neuzskata par dokumentu, ignorē, kad to rādu, lai gan tur rakstīts, ka man konstatēta smagākā infekcijas forma,” atceras A. Brikmanis.

”Kā iemeslu šādai infekcijai man minēja – slimnieks brūci pārsien ar nesterilu materiālu. Kā aptiekā pirkts pārsējs var būt nesterils? Ja otrreiz ietu tam visam cauri, es jau būtu gudrāks, pieprasītu rentgenu uzreiz, kā rastos mazākās šaubas, bet toreiz es paļāvos uz ārstu zināšanām un ieteikumiem.”

Piedzīvotās šausmas

”24. jūlijā ierados 2. slimnīcā, tur jau uz mani briesmīgi bļāva, kāpēc es neesmu vērsies pie viņiem. Strutas bija zaļas, bet es nezināju bēdas dziļumu, man nebija ne jausmas, ka tas viss tiks ņemts ārā un likts iekšā no jauna.

Ielika pagaidu protēzi, bet ar to man kāja izgriezās ārā. Saucām ātro palīdzību, viņi uzpūta tādu kā matraci un tad ar visu gultas veļu mani uz tā vienkārši uzvilka, jo piecelties nevarēju. Aizveda uz Kuldīgas slimnīcu, tur veica kādas manipulācijas, lai kāju ieliktu atkal vietā.

Tas notika pilnā narkozē, attapos jau uz rentgena galda. Pēc tam man uz nakti bija jāsien kopā kāju īkšķi, lai atkal neizgriežas. Tā man ieteica,” nepatīkamo atceras vīrietis.

Septembra sākumā A. Brikmanis esot devies uz Rīgu atrādīties, ārsti konstatējuši, ka situācija ļauj nomainīt pagaidu protēzi uz īsto, un nozīmējuši pēdējo operāciju decembrī.

”Tā puse no 2018. gada pagāja – pa slimnīcu vien. Zināju, ka arī otrai gūžai man vajadzīga tā pati operācija. Tā kā pēdējās divas bija veiksmīgas, pierakstījos arī uz otras gūžas dakterēšanu. Tur viss izdevās ļoti labi, un tagad es varu salīdzināt, kā tad ir jābūt. Nebija pilnīgi nekādas infekcijas.”

Vīrietis kreiso pusi īpaši noslogot nedrīkst, jūt, ka saasinājusies arī sena muguras trauma. Šobrīd viņam piešķirta 2. invaliditātes grupa, iepriekš gan bijusi 1. grupa, arī grupu maiņa esot veikta, viņam klāt neesot, lai gan viņš esot iebildis.

Pēc palīdzības uz tiesu

Tā kā A. Brikmaņa centieni runāt ar Ārstniecības riska fondu un Veselības inspekciju gaidītos rezultātus nedevuši, kungs izlēmis vērsties tiesā un cīnīties par taisnību.

”Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumos Nr.1268 izklāstīti Pacienta veselībai vai dzīvībai nodarītā kaitējuma (arī morālā kaitējuma) noteikšanas kritēriji un metodika. Tur teikts, ka veselības traucējumi, kas radušies pacientam ārstniecības iestādē, iegūstot infekciju ārstniecības procesā, paredz kompensāciju 20% apmērā.

Maksimālā summa jeb 100%, ko Veselības riska fonds sedz īpaši smagos gadījumos, ir 142 000 eiro. Es nepretendēju ne uz 100, ne 50%, tomēr par ārstniecības iestādē iegūtu infekciju pēc tabulas, man pienākas 20%.

Pierādījumu ir atliektiem galiem, un ciešanu bija ļoti daudz. Tāpat vēlos saņemt morālo kompensāciju,” vīrietis ir apņēmības pilns.

Viņš uzsver, ka arī Pacientu tiesību likuma 16. pants nosaka tiesības un atlīdzību. ”Ņemot vērā, ka operācijas seku dēļ man vēl papildus tika veiktas divas operācijas, lai šīs nelabvēlīgās sekas novērstu, tur jautājumiem nevajadzētu būt.

Veselības inspekcija uzsver, ka visu laiku man ir palīdzējusi, tomēr jāsaprot, ka tās bija sekas. Ja reiz Ārstniecības riska fonds nedarbojas pacienta interesēs, tad man nav skaidrs, kādēļ tas pastāv,” saka pacients.

Ārsts iesaka prasīt kompensāciju

Juristu vai citu zinošu pārstāvi A. Brikmanis atļauties nevar, pats apkopojis visus dokumentus, sarakstījis visu kladē un uz tiesu sevi aizstāvēt dosies pats. Pretējā pusē viņam stāv Veselības inspekcija un Veselības ministrija.

”Slimnīca tagad visu noliedz, tās vietā par situāciju atbild Ārstniecības riska fonds. 2. slimnīcā jau zina mani, atceras, ka kāja toreiz izgriezās. Slimnīcas vadītājs man pats skaidroja, ka tieši šādu gadījumu dēļ visas operācijas tiek apdrošinātas, ieteica man vērsties Ārstniecības riska fondā un prasīt kompensāciju. Galu galā arī ārsti ir tikai cilvēki, un arī komplikācijas ir dažādas.

Protams, viņi nesaka, ka tur būtu kaut ko atstājuši man iekšā. Interesanti ir ar to rentgenu, kas tika veikts pēc operācijas, tam žilkas gabalam taču tur vajadzētu būt, es arī norādīju viņiem konkrētu vietu.

Šobrīd man nav informācijas, vai medicīniskā ekspertīze ir veikta, rentgena rezultātus kā papildu pierādījumu iesniedzu 3. aprīlī. Tiesai iesniedzu arī to rentgenu, kuru taisīju pēc žilkas izņemšanas Kuldīgas slimnīcā. Lai var salīdzināt, kāda ir atšķirība, un apliecināt, ka tas ir mans rentgens.

Pretējā puse gan uzsver, ka visas manas ligas piedzīvotas vēlīnajā pēcoperācijas posmā. Viņi saka, ka strutas man sākušas tecēt 3. jūlijā, nevis 10. jūnijā, kā bija patiesībā. Tā nu visām medicīniskajām izziņām un ambulatoriskajiem izrakstiem nav nekādas jēgas, tos vienkārši neņem vērā.

Liekas, ka viņi izņem ārā veselu ārstēšanās periodu, lai tikai nebūtu tas agrīnais pēcoperācijas periods. Uz to pamatots arī atteikums,” skumji noteic cietušais.

Viena tiesas sēde nu ir aizvadīta, tomēr nekādus rezultātus tā nav nesusi. Neatkarīgais medicīnas eksperts slimības dēļ ierasties neesot varējis, tāpēc izskatīšana atlikta. Jautājums joprojām ir atvērts. ”Šādas lietas labāk risināt nesteidzoties, mierīgi. Redzēsim, ko nesīs nākamā tiesas sēde 19. decembrī,” skumji noteic A. Brikmanis.

Pacientu pretenziju netrūkst

Ar līdzīgu sāpi redakcijā vērsās arī liepājnieks Zigfrīds Roga. Ceļš, ko gājis 86 gadus vecais vīrietis, ir gaužām līdzīgs A. Brikmaņa stāstam.

2018. gada janvārī Z. Roga krita, paslīdot uz ledus pie savas dzīvesvietas. Krītot sasita kreiso gūžu, sajuta stipras sāpes un izsauca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.

Brigādes vadītājs noteica sākotnējo diagnozi – ciskas kaula kakliņa lūzums. Neatliekamās medicīniskās palīdzība Zigfrīdu Rogu nogādāja Liepājas Reģionālajā slimnīcā.

Iestāšanās dienā viņam veica divus izmeklējumus.

Liepājas Reģionālās slimnīcas ārste Daina Kāposta vīrietim veica kreisās gūžas locītavas rentgenogrammu divās projekcijās un konstatēja lūzumu. Ārste Inga Vigule veica pacientam papildu procedūru – datortomogrāfiju kreisās gūžas locītavas apvidum un konstatēja šķembainus kaunuma-sēdes kaulu korpusa lūzumus un kreisās puses kaula abu zaru lūzumus.

Lai diagnozi precizētu, arī nākamajā dienā veikta datortomogrāfija kreisās gūžas locītavai.

Taču izmeklējumi kreisā ceļgala locītavai, kā arī visai kreisajai kājai netika veikti.

Pēc izmeklējumiem traumatologs-ortopēds Vilnis Vigulis pieņēmis lēmumu pacientam uz trīs nedēļām uzlikt skeleta ekstenziju caur tibijas pauguru ar svaru 7 kg. un nozīmēt pretsāpju un prettrombu zāles, kā arī standarta analīzes.

Operācijas cita pēc citas

”Tā es dabūju kreisā ceļa locītavas endoprotēzes izmežģījumus, tāpat kreisajā apakšstilbā pasliktinājās situācija ar protēzi, bet tas arī vēl nebija viss,” saka Z. Roga.

Līdz šim vīrietim kāja operēta vairākas reizes, ievietotas protēzes celī, veikta kreisās pēdas locītavas artrodēze, vēlāk metāla konstrukciju izņemšana. Operācijas sekoja cita citai.

”Man kreisās kājas apakšstilbā atrodas intramedullārs stienis, kas ikdienā ļauj pilnvērtīgi pārvietoties, kā vēlāk ”Orto klīnikā” man skaidroja, no šī kritiena kājā ievietotais stienis ir salūzis.

Tā kā rentgens visai kājai netika taisīts – ārsti nepamanīja ne stieņa lūzumu, ne noskaidroja to, ka kreisajā ceļgala locītavā ievietota protēze.

Neraugoties uz to visu, man veikta skeleta ekstenzija, kas radīja vēl lielākus bojājumus kreisajā apakšstilbā, kur atradās stienis, tādā veidā deformējās arī ceļgala protēze. Kad izrakstījos no slimnīcas, ejot jutu nepārtrauktu fizisku un arī emocionālu diskomfortu.

Pēc slimnīcā pielietotajām ārstēšanas metodēm jebkura aktīva vai pasīva kustība radīja pastiprinātas sāpes kreisajā celī. Visu laiku bija jāklibo ar spieķi, atbalstīties uz kreisās kājas tiešām nevarēju.

Tā kā palika tikai sliktāk, nekas neuzlabojās, gāju pie ģimenes ārsta Aļģirda Mockus, viņš man ieteica meklēt palīdzību ”Orto klīnikā”, tur konstatēja protēzes izkustēšanos un stieņa lūzumu, un klīnikas traumatologs-ortopēds ieteica man vērsties pie endoprotezēšanas problēmu konsilija Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, kur tika atzīts, ka ceļgalam nepieciešama operācija, jo protēze jāmaina.

Arī pēc šīs operācijas turpinu klibot, lai uzlabotu veselības stāvokli, izgāju arī rehabilitācijas kursu, tomēr visu laiku jūtu diskomfortu. Pat pēdējā revīzijas operācija nespēja likvidēt slimnīcā pielietotās ekstenzijas metodes radītās sekas,” atceras Z. Roga.

Gatavi cīnīties līdz uzvarai

Ņemot vērā cienījamo vecumu, vīrieša vispārējais veselības stāvoklis pēc neskaitāmajām operācijām, kas vēl bija nepieciešamas, lai labotu radušos situāciju, ir krietni pasliktinājies – atjaunojusies kreisās pēdas artroze un asinsspiediens ir krietni virs normas.

”Nodarītā kaitējuma dēļ man radās tik smagi funkcionēšanas ierobežojumi, ka man piešķirta 2. invaliditātes grupa.

Uzskatu, ka ārstiem bija jātaisa rentgens visai kājai, pirms uz tās liek 7 kilogramus smagu svaru, ārstam bija jāizpēta mana slimības vēsture, lai pieņemtu šādus lēmumus. Tāpat pēc daudzajām anestēzijām un citām procedūrām jūtu, ka man ik pa laikam sāk pazust līdzsvars, varu vienkārši nokrist.

Esmu daudz izcietis, uzskatu, ka kādam par to ir jāatbild, tāpēc esmu uzsācis šo cīņu.

Man ir aptuveni pieci kilogrami dokumentu, ko esmu savācis, lai noturētos pretī visām institūcijām, lai kur ietu un lai kur prasītu palīdzību, līdz šim man atsaka, tomēr padoties es negrasos.

Man tikai šķiet dīvaini, ka tās institūcijas, kurām mani kā pacientu būtu jāpasargā vai vismaz jāatbalsta, izturas it kā laipni, bet noraidoši. Bezpalīdzīgi noplāta rokas. Tiesā esmu vērsies jau divas reizes un mēģināšu vēl,” saka Z. Roga.

Abi vīrieši uzsver, ka neviens no viņu uzrunātajiem advokātiem tiesāties ar medicīnas iestādēm kategoriski atsakās. ”Tā, it kā viņiem būtu bail,” saka Z. Roga.

”Tāpēc jau mēs paši ejam un stājamies pretī institūcijām, esam paši par sevi. Citreiz tas liek aizdomāties, cik tad pasargāti mēs esam? Vai Veselības inspekcija un citas instances sargā mūs vai tieši otrādi – piesedz mediķus? Ja ir otrs variants, tad kam mums šādi māņi ir vajadzīgi, ja tie mūsu intereses tikai izliekas aizstāvam?”

Nav garantijas, ka kļūda nenotiks

Anita Slokenberga, Veselības inspekcijas vadītāja

Veselības inspekcijā viena no būtiskākajām jomām ir Veselības aprūpes uzraudzības kvalitāte un kontrole.

Kontrole nozīmē sistemātisku ārstniecības iestāžu pārbaudi, savukārt uzraudzība ir tā sadaļa, kurā ietilpst pacientu un iedzīvotāju iesniegumi un sūdzību izskatīšana, ja kāds saņēmis nekvalitatīvu pakalpojumu, izmeklēšanu, ārstēšanu.

Otra Veselības inspekcijas darbības joma ir Ārstniecības riska fonds. Tas tika izveidots, apzinoties, ka ārstniecība vienmēr ir saistīta ar kādu noteiktu risku. Principā ārstniecība bez riska kaitējuma pacienta veselībai vai dzīvībai būtu ideālā sistēma, bet pat drošākās un efektīvākās sistēmas to nevar garantēt, jo veselības aprūpe ir gana sarežģīta un daudzšķautņaina, neviens nevar garantēt, ka kļūdas nenotiks.

Ārstniecības riska fonda mērķis ir dot pacientam iespēju (vai tuviniekam, par kuru viņš ir iesniedzis pieteikumu) aizstāvēt savas tiesības un saņemt atlīdzību ārpus tiesas procesa pēc iespējas ātrāk.

Tomēr jāuzsver, ka Ārstniecības riska fonda darbība nav vērsta uz to, lai meklētu vainīgo. Mēs izskatām lietu, izvērtējam cēloņsakarības starp darbību vai bezdarbību un attiecīgi izmaksājam atlīdzību.

Vainīgos nemeklējam, toties situāciju rūpīgi izskatām, ārstniecības iestādēm izsūtām atbilstošu informāciju, paskaidrojam, kas nav bijis tā, kā vajadzētu, kas jālabo sistēmā.

Riska fonds ir kā apdrošināšanas mehānisms par riskiem ārstniecībā. Tā kā medicīna ir risks, šāds mehānisms darbojas katrā ES valstī, un kopš 2013. gada arī Latvijā. Persona atlīdzību var saņemt par situāciju, kas notikusi pēdējo divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, bet ne vēlāk kā trīs gadu laikā no nodarīšanas dienas.

Ekspertīze notiek ļoti vienkārši – jebkurš iedzīvotājs var iesniegt iesniegumu Veselības inspekcijā un aprakstīt savu gadījumu, kas nav bijis korekti un kāds ir nodarījums.

Veselības inspekcijas juristi dokumentu izvērtē, tālāk tie nonāk pie ārsta eksperta, un viņš iepazīstas ar materiāliem, nākamais solis – no konkrētās ārstniecības iestādes tiek pieprasīts sastādīt komisiju, kura sniedz savu viedokli par to, kā tā skatās uz šo gadījumu. Arī iesaistītajām ārstniecības personām tiek prasīts atsevišķs paskaidrojums.

Kad ārsts eksperts saņem atbildi, visu apkopo – izdara tālākos secinājumus, neskaidrību gadījumā vēl papildus izjautā un precizē. Veselības inspekcija izvērtē pilnīgi visu ar pacientu saistīto dokumentāciju, arī no citām ārstniecības iestādēm, pat ja pacients šo informāciju mums nav uzrādījis.

Kad viss kopums ir izvērtēts, ārsts eksperts dodas uz kopējo komisijas sēdi, kur visi ārsti eksperti ar situāciju ir iepazinušies, un kopā lemjam, vai ir konstatēts kaitējums vai nav. Tiek rakstīts atzinums, kas nodots tālāk juristiem, viņi raksta lēmumu, kurā pēc būtības tiek izklāstīts, kāpēc ir vai nav kaitējums, un tiek atbildēts uz visiem iesniedzēja jautājumiem.

Maksimālā summa, ko var saņemt kā atlīdzību, ir 142 290 eiro,

papildus var saņemt arī atlīdzību par ārstniecības izdevumiem, gadījumā, ja persona iesnieguma izskatīšanas laikā ārstējas kādā citā ārstniecības iestādē, lai atjaunotu veselību un labotu kādā citā iestādē paveikto.

Piemēram, vienā zobārstniecības iestādē man zobu salabo slikti, eju uz citu iestādi, kur man novērš šos bojājumus. Čekus es saglabāju un varu iesniegt atlīdzībai. Šāda veida atlīdzības maksimālā summa ir 28 460 eiro.

Pamatā Veselības inspekcija kalpo sabiedrībai, bet ne vienmēr cilvēki to izprot. Dažreiz cilvēku gaidas ir ļoti lielas, bet inspekcijas atbilde ar šīm gaidām nesakrīt, bet tas nenozīmē, ka atbilde uz iesniegumu ir nekvalitatīva pēc būtības.

Jebkurš iesniegums tiek izvērtēts, ja saņemtā atbilde neapmierina, tad ir visas iespējas vērsties nākamajā instancē, tā ir Veselības ministrija. Savukārt, ja arī tur neizdodas rast gribēto, nākamā institūcija, kur vērsties pēc palīdzības un skaidrojumiem, ir tiesa.

Skatoties 2021. gada datos, par veselības aprūpi ir saņemti 2026 iesniegumi, no kuriem izskatīti 1896. No tiem 150 ir Ārstniecības riska fonda iesniegumi, un 38 gadījumos no 150 ir izmaksāta atlīdzība. Attiecīgi 112 pārējos gadījumos kaitējums netika konstatēts.

Ļoti liela daļa no kopējiem iesniegumiem nav saistīti ar materiālo aizskārumu, nav nodarīts kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai, bet gan tikušas pārkāptas pacientu tiesības. Un tas ir pārkāpums, kas ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, jo tas ir grūti pierādāms.

Laipna attieksme, tiesības uz informāciju, jo pacientam ir jāizskaidro – kas ar viņu tiks darīts, kāds būs ārstēšanas plāns, kāpēc ir nepieciešama konkrētā diagnostikas metode, turklāt no pacienta ir jāsaņem piekrišana, tikai tad ārstniecības iestāde var uzsākt ārstniecību. Tas gan neskar gadījumus, kad pacients pats šo lēmumu nevar pieņemt vai ir dzīvībai bīstami apstākļi. Pabeidzot izmeklējumus, ārstam ir obligāti pacientam jāizskaidro rezultāti.

Pacients ir tiesīgs arī atteikties no kādas ārstniecības daļas, izmeklējuma un metodes, bet ārstam tādā gadījumā, jāmeklē cita metode ārstēšanai. Tomēr ārsta uzdevums ir paskaidrot pacientam to izmeklējumu nozīmi, no kā pacients atsakās. Katra izmeklējuma process pacientam ir jāizskaidro.

Cilvēkiem nav jābaidās vērsties pie mums neskaidrību un jautājumu gadījumā, droši var gan zvanīt, gan braukt pie mums, mūsu juristi var palīdzēt aizpildīt iesniegumus, lai gan tur nav nepieciešamas juridiskas zināšanas, ir vienkārši jāapraksta sava situācija. Iespēju ir daudz, un mēs esam atvērti palīdzēt un skaidrot.

UZZIŅAI

Iesniegumi par veselības aprūpi vai veselības aprūpes kvalitāti 2021. gadā

• Saņemti 2026 iesniegumi, tai skaitā Ārstniecības riska fondā (ĀRF) – 189.
• Izskatīti 1896, tai skaitā ĀRF – 150 (62 no izskatītajiem gan ir 2020. gada iesniegumi, no 2021. gada iesniegumiem izskatīti 88).

Avots: Veselības inspekcija

LIKUMS

Pacientu tiesību likuma 16. pants ”Tiesības uz atlīdzību”

Pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību (turpmāk – ārstniecības izdevumi), ja ārstniecība ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai apstākļu ārstniecības laikā nodarītā kaitējuma nelabvēlīgās sekas pacienta dzīvībai vai veselībai.

Es domāju tā: kāda ir mediķu attieksme?

Raisa – pensionāre:

– Pie ārstiem eju reti, pret mani labi izturas. Jāsaka pat, ka ir atsaucīgi. Es ar viņiem parunāju, viņi runā ar mani. Ja vajag, izraksta zāles, un es esmu apmierināta. Slikti, ka pie speciālistiem ilgi jāgaida rindā. Esmu jau uztaisījusi četras potes, un ar mani viss kārtībā, nekas slikts nenotika.

Inita Zingnika – skolotāja:

– Nekādas nopietnas problēmas man nav bijušas, varbūt vienīgi ārsti par maz un ne tik plaši, kā vajadzētu, iedziļinās katra cilvēka veselības problēmās. Protams, mediķi ir skrējienā, un tāpēc reizēm sajūta, ka velta par maz uzmanības. Būtu labi, ja ārsti, māsas iedomātos, ka svešais cilvēks, kas slims, ir viņu radinieks. Kā tad viņi izturētos pret slimnieku?

Laila Pomerance – strādā:

– Dakteri, citi mediķi ir dažādi un viņu attieksme arī. Svarīgi, kāda viņu attieksme pret savu darbu. Ģimenes ārste ieteica aiziet pie speciālista. Kad viņu satiku, atbilde skanēja: ”Mēs te nodarbojamies ar svarīgākām lietām.” Man ir laba ģimenes ārste un brīnišķīga māsiņa.

Agija Kudrēviča – strādā būvvaldē:

– Teikšu, ka pārsvarā laba. Nesen biju Ventspils Acu centrā. Tur attieksme vienkārši ideāla un sajūta, ka šī medicīnas iestāde pastāv tikai, lai man palīdzētu. Runājot par Liepājas ārstiem, esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes. Piemēram, par paviršām pārbaudēm. Pati pirms gadiem piedzīvoju diezgan rupju attieksmi pret sevi no izslavēta speciālista.

Ance Lankovska – māmiņa:

– Pirms laika man bija ļoti vienaldzīgs ģimenes ārsts, nomainīju viņu. Tagad esmu apmierināta, jo daktere izrāda ieinteresētību par mani un bērnu. Ja vajag, nosūta pie speciālistiem, nevis tā kā agrāk, kad bija vai jālūdzas, lai tiktu pie nosūtījuma. Vēl no pirmā daktera bija attieksme, ka es vienkārši izdomāju savas veselības problēmas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.