Sudrabkļava, kura aug parka ziemeļu daļā pie gājēju ceļa, kas savieno vēsturisko peldiestādi un Gulbju dīķi, ir valsts nozīmes dižkoks.

Tās apkārtmērs 1,3 metru augstumā no sakņu kakla ir 4,37 metri, vecums – no 100 līdz 120 gadiem.

“Pēc sertificēta koku eksperta ieteikuma esam samazinājuši vainagu un koka augstumu no līdzšinējiem 27 līdz aptuveni 12 metriem,”

stāsta Komunālās pārvaldes pārstāvis Aigars Štāls.

“Esam nozāģējuši lielos galotņu zarus, sausos un bīstamos zarus, samazinājuši daļu no sekundārā vainaga. Esam saglabājuši drošus dobumzarus, kas diametrā lielāki par 20 centimetriem.”

Novērsta arī vecā koka bīstamība, jo nokaltušie lielie zari varēja uzkrist uz gājēju ceļa, soliņiem vai apgaismojuma balstiem.

Eksperta atzinumā teikts, ka

sakopšana koka dzīvotspēju varētu pagarināt no pieciem līdz 15 gadiem.

Ja nedarītu neko, retumam atliktu tikai viens vai divi gadi.

Dižkoka novecošanas un slimības pazīmes pamanītas pagājušā gada vasarā un rudenī. Komunālā pārvalde konsultējās ar Dabas aizsardzības pārvaldi un uzaicināja sertificētu koku ekspertu apsekot sudrabkļavu.

Diemžēl speciālista atzinumā minēti arī bēdīgi secinājumi, jo koks ir sasniedzis savu bioloģisko vecumu.

To pārņem baltā trupe, pamata vainags ir zaudējis augšanas un zaļošanas spēju, atrasti būtiski fiziskā stāvokļa bojājumi vainaga, stumbra pamatnes un sakņu daļā.

Sudrabkļavas ainaviskā un estētiskā vērtība ir samazinājusies, taču saglabājas dižkoka ekoloģiskā un dendroloģiskā vērtība.

“Vai cerības par koka turpmāko ilgtspēju piepildīsies, to visdrīzāk redzēsim nākamajā pavasarī un vasarā.

Sekosim līdzi koka stāvoklim, pievēršot uzmanību sekundārā vainaga vitalitātei un attīstībai,” pauž A. Štāls.

Sudrabkļavas saglabāšanas vai nozāģēšanas pamatotība būs jāizvērtē vēlreiz.

Komunālā pārvalde regulāri apseko visus parkus to uzkopšanas laikā, vērojot arī koku stāvokli un augšanas apstākļus.

Pēc dabas datu portāla ozols.lv ziņām, Jūrmalas parkā šobrīd ir fiksēti 14 dižkoki.

2004. gadā Ineses Eisteres Zaļais centrs uzskaitīja 29 dižkokus, tagad no tiem kāda daļa ir gājusi bojā, atzīmē A. Štāls.

Piemēram, pērn bija jānozāģē melnā priede netālu no bērnu laukuma.

Tās slīpais stumbrs bija nostiprināts ar metāla balstiem, taču stiprā vējā kāds no zariem uz balsta nolūza, un koks nogāzās.

Savukārt Kanādas papele, kas netālu no Vannu mājas guļ uz uzkalniņa, ir sakopta – samazināts vainags un nozāģēti bīstamie, kaltušie, bojātie zari.

Koks saglabā savu dzīvotspēju ar neliela sakņu atzara palīdzību.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.