Kuldīdznieks OĻĢERTS ČĪČIS vienubrīd savus tautības brāļus dēvē par romiem, citu – par čigāniem. Šobrīd viņš sakās esam bezdarbnieks, bet darba mūžā strādājis daudzviet. Liels Oļģerta lepnums ir daudzdzīvokļu nams Kuldīgas centrā, kura pārvaldnieks ir viņš. Kopā ar citiem īrniekiem nams vairākos projektos atjaunots un sakārtots kārtu pēc kārtas. Oļģerts turpina pārraudzīt, lai viss būtu kārtībā, un augstu vērtē pārējo iemītnieku uzticību. 

Lepnums par tēvu

Oļģerts ar lielu mīlestību un cieņu runā par vecākiem. Viņa tēvs Jānis Čīče cēlies no Ventspils romiem. Kuldīgā iepazinies ar mammu Jadvigu, polieti pēc izcelsmes, ienācēju no Vitebskas. “Mammu kara laikā spiestā kārtā atveda šurp, viņa izauga Kuldīgas bērnu namā, iepazinās ar papu. Dzīvi uzsākt abiem bija grūti. Viņi sāka no nulles. Pasaulē radās māsa Daina, tad es,” Oļģerts aizrautīgi stāsta, cik talantīgs bijis viņa tēvs. “Viņš ļoti skaisti mācēja dejot, dziedāt, spēlēt mutes harmonikas. Man ir lentes ierakstītas ar viņa dziesmām – gan krievu, gan latviešu, gan čigānu valodā. Vai tās bija kādas dzimšanas dienas, vai citi svētki, viņš vienmēr bija publikā mīlēts. Man ir meita Agnese, viņai ticis vecpapa talants. Pabeigusi vairākas augstskolas pa mūzikas līniju.”

Oļģerts lepojas, ka tēvs bijis pirmais no romiem, kas Kuldīgā uzcēlis māju. Visu mūžu fiziski strādājis, bijis smagais fūrmanis, vadājis malku, strādājis par kalēju. “Paps lielu interesi izrādīja politikā. Viņš teica: “Es pats, bērni, to nepiedzīvošu, bet šī vara ilgi nepastāvēs. Būs brīva Latvija. Tajā laikā, kad es to pieredzēju, sākumā bija grūti, bet vēlāk ar katru brīdi izjutām, kā Kārlis Ulmanis Latviju cēla saulītē.” Pilnībā neesmu apmierināts ar to, kāda Latvija ir tagad. Laiki ir daudz smagāki, lauki izputināti, rūpniecība arī. Mani tautības brāļi, tāpat kā latvieši, izbraukuši uz ārzemēm, atpakaļ diez vai nāks.” 

Dzīve sarežģīta

Oļģerts uzskata, ka Latvijā dzīve ir sarežģīta visiem, bet romiem īpaši: “Ja latvietis iet pieteikties darbā, viņu uzreiz pieņem, īsti pat nepaskatās – varbūt mīl šņabīti ieraut, varbūt paslinks. Tiklīdz atnāk čigāns: “Vai! Neņemiet ļaunā, bet mēs jau esam darbā pieņēmuši citu.” Anglijā vai Vācijā uz tautību neskatās. Ja parāda, ka labs strādnieks, ņem darbā bez vārda runas. Tiek runāts, ka čigāni paslinki, negrib strādāt. Tad kāpēc ārzemēs visi strādā, ir atzīti un dzīvo normāli?” Oļģertam vēl daudz sakāms par Latvijas ekonomiku, nodokļu politiku. “Arī mani tautieši atzīst, ka krievu laikos dzīve bija citāda. Nav jau noslēpums, ka tolaik braukāja uz Maskavu, uz Ļeņingradu, jā, kāds brauca spekulēt, citi strādāja šeit, bet izdzīvot varēja visi. Tagad – ja jau Latvijā darba nav cilvēkiem ar augstāko izglītību, kur tad romiem, kam izglītības līmenis ir dažāds,” Oļģerts gan uzsver, ka arī daudzi romu jaunieši mācās – ir ārsti, mūziķi. Sevi Oļģerts sauc par pirmo romu, kurš pabeidzis Kandavas sovhoztehnikumu, kļuvis par automehāniķi. No pasniedzējiem un tehnikuma vadības saņēmis lielu atbalstu. Viņš atzīst, ka Kuldīgā visos laikos gan latvieši, gan romi, gan krievi iztikuši bez tautu naida. “Grūtajos 90. gados braucu strādāt uz Maskavu. Sapratu, ka esmu ļoti piesaistīts Latvijai, tā ir mana dzimtene. Ilgāk par pāris mēnešiem projām nevaru, to ļoti pārdzīvotu.” 

Mīti un patiesība

Pirmā sieva Velga bija latviete, 1993. gadā nomira, atstājot Oļģertu ar diviem bērniem. Arī otrā sieva Līga ir latviete. Oļģerts ir lepns, ka no nepilnu divu gadu vecuma palīdzējis audzināt Līgas meitiņu Mairu. Dēls Modris arī izvēlējies latviešu sievu. Audzina trīs meitas – Šeilu, Heidiju un Raiviku. Vectēvs smejas, ka visām vārda dienu iznāk svinēt vienā dienā – 22. maijā, kalendārā neierakstīto vārdu dienā. Viņš piebilst, ka romi vairs nedzīvo akmens laikmetā, tādēļ, kad jaunieši veido attiecības, noteicošā ir mīlestība, nevis vecāku lēmums. “Dievs ir sakārtojis tā, ka tautību neskatāmies – ja ir mīlestība, tad ir.”

Viņš piekrīt, ka čigānu bēres ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām: “Katram viesim, ienākot bēru namā, muzikanti nospēlē maršu. Par to muzikantiem noliek piecus eiro, sakot paldies par pagodināšanu. Līdz pusnaktij neviens dejot neiet, bet pēc tam sākas jautrība. Protams, tuvākie sēro, tie nepiedalās. Attālākie radi un paziņas dejo kazaku jeb stepu. Tiek izaicināti visi vīrieši, pēc tam – sievietes. Katra dejo, kā māk.”

Par muļķībām viņš sauc nostāstus, ka romu kāzās raudot: “Kuldīgā bijušas ļoti skaistas kāzas, kad jaunieši izbraukā visu pilsētu droškā, svin ar dejām un mūziku. Jauni cilvēki saiet kopā – kāda tur raudāšana. Ja nu vecākiem kāda asara nobirst, bet tas no prieka.”

Par visstingrāk ievēroto tradīciju Oļģerts sauc attieksmi pret veciem cilvēkiem un bērnu audzināšanu: “Ja jūs pansionātā pamanīsiet kādu čigānu, tas būs izņēmuma, lielas nelaimes gadījums. Tāpat ir arī ar bērniem bērnu namos. Mūsu ģimenēs ļoti tiek klausīti vecāku ieteikumi, jo vecāki savam bērnam nekad sliktu nemācīs. Esam ticīgi, Ziemassvētkos vienmēr uzaicinām vecākus, krāšņi svinam kristības. Savukārt, dzīvē aizejot, vecāki cenšas savam bērnam iedot labāko, ko vien spēj.”

“Ja runā godīgi, tad teikšu, ka zagļu un žuļiku nevienā tautā netrūkst. Līdz ko mēs kaut ko nodarām, tā uzreiz teic: “Re, tas čigāns!” Bet, ja latvietis nozog, tautību nepiemin,” Oļģerts dusmīgs par to, ka romi mēdz zagt un krāpties. “Mēs esam dabas bērni – mīlam dziedāt, dejot, mežu. Tās mums ir otrās mājas – sēņot, ogot, atpūsties. Patīk zirgi. Man Ventspilī ir brālēni Brunis un Edgars. Zirgi ir viņu bizness – audzē, pērk, pārdod. Kad biju mazāks, paps mani sēdināja zirgā, bet tagad – pašam ne īpaši patīk.”  

Vārdnīca
tu san rom – tu esi roms
dai – māte
dād – tēvs
kamiben – mīlestība
veš – mežs
grai – zirgs 

Ēdiens

Oļģerts teic, ka viņa tautā pieņemts: ja esi apņēmis sievu, tās uzdevums ir gādāt, lai vīrs vienmēr ir tīrs, lai vienmēr tīra māja un galdā ēdiens. Vīram virtuvē nav jāmaisās, bet jāsagādā, lai sievai ir, ko galdā likt, jāuzrauga kārtība ģimenē. Tomēr vienu, kā pats saka, ļoti garšīga gaļas ēdiena recepti viņš zinot. Īsts roms bez gaļas nemaz nevarot iztikt.

Mārekļeni  ir līdzīgi pelmeņiem, tikai daudz lielāki. Jāsagriež dažāda gaļa, jāapcep ar sīpoliem, garšvielām, zaļumiem. Izrullē pelmeņu mīklu, pilda un taisa lielus mārekļenus, novāra. Ēd, piedzerot buljonu. 

Novēlējums Latvijai

“Lai Latvijā krietni ļaudis tiktu pie varas! Žēl, ka šobrīd pie varas ir tādi vīri, kuri nemāk sakārtot mūsu mazo zemīti tā, lai vienkāršajai tautai, kas ir rindas galā, nav jāmētājas pa pasauli. Lai visiem, kas izbraukuši, atrastos darbs un mājas dzimtenē. Lai visi varētu Latvijas svētkus svinēt kopā – ar patiku un labsajūtu.” 

Neparasti

“Romu bērni nekad nebūs izlaisti kā latviešiem. Nekad viņi neiejauksies lielu cilvēku sarunās. Kaut vienistabas dzīvoklītī ģimene mitināsies, bērni traci necels, klusiņām sēdēs un noklausīsies, ko lielie runā. Romi ļoti māca saviem bērniem atdot godu pieaugušajam. Tas ir nevis aiz bailēm, bet aiz cieņas. Mācīts tas tiek mutiski. Ja nu galīgi nevēlas klausīt, var saņemt arī ar siksnu. Labāk, ja tā un ir vecākiem paklausīgs, nevis izaug par pusaudzi, ar kuru vecāki nemāk vairs galā tikt. Bērns izaug paklausībā un mīlestībā, nevis tikai aiz savas lielās vaļas.”

Projekts “Latvija – tie esam mēs visi”, nr. 2017.LV/MA/MT/01.

Mērķprogramma “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā diasporai, mazākumtautībām un personām ar invaliditāti”.