“Ģenerālplāns” – dokumentālā filma par Krievijas ietekmi uz Baltijas valstu iekšpolitiku – Liepājā raisīja visai mazu interesi. Liepājas Universitātes lielajā zālē otrdienas pēcpusdienā bija pulcējušies daži desmiti cilvēku.

Triju Baltijas valstu žurnālistu kopīgi veidotā filma pēta metodes, ar kādām Krievija ietekmē Baltijas valstu iekšpolitiku, šķeļot vietējo sabiedrību, sējot ilgas pēc Padomju Savienības un noniecinot atgūto neatkarību. Tā sākas ar kadriem no mītiņiem, kuros tiek izsaukti tādi saukļi kā “Mi russkije, mi prorvjomsja!”. Starp mītiņotāju uzkurinātājiem redzama arī Liepājā zināmā Osipovu ģimene, Ilarions Girss. “Ja tā ir daļa no lielākas spēles, tad kas ir tās dalībnieki?” filmas veidotāji meklē atbildes uz šo jautājumu.

Filmas autori “Ģenerālplāna” seansus rīko gan Rīgā, gan ārpus tās.

Uz diskusijas vadītāja žurnālista Dzintara Hmieļevska pirmo jautājumu – vai filmas autori tomēr mazliet nepārspīlē – viena no viņiem, pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” žurnāliste Inga Spriņģe atbild, ka ne. “Mums drīzāk liekas pretēji – ka mēs Latvijā īsti neapzināmies to, kas notiek. Un tas bija filmas mērķis – salikt kopā tos daudzos faktus, kas ik pa laikam kaut kur parādījušies. Parādīt, ka tā ir vesela sistēma, ka tas nenotiek tikai Baltijas valstīs. Lai cilvēki turētu acis vaļā.” Tie, kurus bieži uzskata par margināļiem, veido sabiedrisko domu, uzstājas kā Latvijas pārstāvji Krievijas televīzijā – piebilst I. Spriņģe.

“Jāpiekrīt filmas autoriem, ka Krievijas – Putina Krievijas – spēks un ietekme līdz šim netika samērīgi novērtēta,” saka žurnālists Igors Vatoļins. Viņš uzskaita četras šā pūķa pamatgalvas: kā instruments izmantotā ārpus Krievijas dzīvojošo tautiešu politika, saimnieciskā ietekme, visā pasaulē izplatīts antiamerikāniskais sentiments un antiglobālisms un, visbeidzot, kodolieroči un militārais spēks. “Visām četrām galvām ir viens vienojošais spēks – propagandas mašīna. Gan maigā, gan cietā,” I. Vatoļins piemin arī nesen Latvijā darbu sākušo Krievijas propagandas portālu “Sputnik”. “Skaidrs, ka lieta ir ļoti nopietna.”

“Šeit ir virkne jautājumu, ko varētu uzdot par informāciju, kādu mēs saņemam, un kāda informācija mūs apmierina,” diezgan piesardzīgi, atkāpes veidodams, atbildē izplūst Liepājas Universitātes Socioloģisko pētījumu centra vadītājs Arturs Medveckis. “Līdzībās runājot, varam iedomāties kādu skaņdarbu un likt šo skaņdarbu nospēlēt tā, kā to Mocarts spēlējis, kā interpretējis Bēthovens – vienu un to pašu nošu partitūru izspēlētu dažādi.” A. Medveckis turpina: “Un vēl es gribētu vērst uzmanību uz to, ka droši vien nebūtu korekti runāt – krievi vai latvieši, jo tā ir segregācija pēc kādām pazīmēm.”

Pēc “Kurzemes Vārda” izpratnes, filmas nestā ziņa gan nebija saistāma ar šādas segregācijas veicināšanu.

Savukārt vienīgajai diskusijā pieaicinātajai politiķei – “Vienotības” pārstāvei, Saeimas priekšsēdētājas biedrei Inesei Lībiņai-Egnerei filma šķitusi kā “skaļš modinātāja zvans, kas pamodina no salda, ieaijājoša miega, ka esam ceļā uz vēl lielāku labklājību”.

I. Lībiņa-Egnere ir Latvijas delegācijas vadītāja Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, kuras dalībvalsts ir arī Krievija. “Tiklīdz mēs no Baltijas puses vēlamies aizstāvēt Gruziju, runāt par Ukrainu, atrodas kāda ar Krieviju saistīta nevalstiskā organizācija, kas skaļi runā par krievvalodīgo apspiešanu Baltijas valstīs. Un tās nav nejaušības, tā tiešām ir organizēta ķēde.” Viņa arī norāda, ka propagandas karā, kāds patlaban notiek, “pret mums tiek lietotas mūsu pašu vērtības” – demokrātiskas valsts nodrošināta vārda brīvība, cilvēktiesības, kas tiek piemērotas pilnīgi visiem.

Tad diskusijas vadītājs pievēršas Latvijas politiķiem un medijiem: “Ne jau tikai Putina Krievija ir drauds Latvijas drošībai – arī šīs filmas veidotāji “Nekā personīga” katru svētdienu stāsta, cik Latvijā viss slikti.” “Man vienmēr gribas sist, kad dzirdu apgalvojumu, ka mediji tikai ražo sliktās ziņas un tāpēc rada slikto sajūtu,” I. Spriņģe, pirms atbildēt, ievelk elpu. “Protams, mums ir daudz problēmu, bet vai medijiem par to nerunāt?! Tikai rādīt, cik skaistas mums ir koncertzāles pilsētās pie jūras?”

14Skatīt galeriju