Džūlija Lote Lapka
"Kurzemes Vārds"
Velk pie citiem suņiem
Krists Poļaņins, kurš sevi dēvē par īstenu suņu mīļotāju, par savu labāko draugu izvēlējies stafordšīras bulterjeru vārdā Kelvins. Abi kopā dzīvo jau teju deviņus gadus.
“Šis man ir otrais suns. Pirms tam bija bokserītis, bet pēc tā gribēju tieši šo šķirni. Man ļoti patika šī krāsa – Kelvins skaitās zilā krāsā. Protams, pēc skata jau nav zils,” smejot saka Krists.
Uz ķepaini paskatoties, kāds varētu padomāt, ka suns ir draudīgs, spriež saimnieks. Tā gan neesot taisnība.
K. Poļaņins pastāsta, ka viņa mīlulis ir tik draudzīgs, ka lielākie draudi no viņa varētu būt tādi, ka viņš mīļojoties uzkāps uz kājām un nosmērēs kurpes.
Tikpat draudzīgs ir arī ar citiem suņiem, tāpēc mīļākā vieta Liepājā ir suņu parks.
“Pat tagad, kad man jāskrien uz treniņu, viņš cenšas mani vilkt uz parka pusi. Parasti līdz turienei aizejam, jo tā viņam ir mīļākā nodarbe. Dažreiz skrienam – tā vairāk izkustēties arī viņam patīk.
Es pats uzskatu, ka suns ir vislabākais, kas dzīvē var būt.
Viņš tevi izvelk laukā pat tad, ja negribas nekur iet, ja aiz loga ir slikts laiks,” pauž saimnieks.
Par drauga raksturu sūdzēties nevarot, tomēr, to sakot, saimnieks pasmīn un piemetina, ka puika paliek puika.
Kelvins savos deviņos gados padzīvojis vairākās valstīs. Krists pastāsta, ka mīluļa izcelsmes vieta ir Lietuva, kur viņš kucēnu pavisam maziņu nopircis suņu audzētavā. Abi vecāki bijuši čempioni.
Šādas šķirnes suņus var iegādāties arī Latvijā, taču tolaik nav varējis atrast tieši zilas krāsas kucēnu. Pats tad vēl dzīvojis Norvēģijā, tāpēc uz turieni aizceļojis arī Kelvins.
“Viņš tur uzauga. Tagad Liepājā esam jau trīs gadus, un, manuprāt, viņam te ir labi. Ejot pastaigās, radies iespaids, ka te ir vairāk suņu. Un tas jau nu viņam ļoti patīk!”
Pilna māja mīluļu
Inai Zuļģei mājās ir septiņi kaķi un suns, taču ikdienā viņa pieskata arī draudzenes franču buldogu Borju.
Tieši viņus abus sastapām pastaigas laikā, jo Inas mīlule Laima nav bijusi sajūsmā par laikapstākļiem un palikusi mājās pagulēt.
“Šī suņuka mamma jeb saimniece ir skolotāja. Un, kamēr viņa ir skolā, Borja mājās dara visādas blēņas, piemēram, grauž durvis.
Borja ir pieradis visu laiku būt ar kādu kopā, tāpēc es uzņemos aukles pienākumus.
Un tā nu sanāk, ka viņš pārsvarā dzīvojas pie mums, ir gandrīz kā mūsējais!” atklāj I. Zuļģe.
Liepājniece pastāsta, ka 11 gadu vecais Borja saimniecei uzdāvināts, kad viņa bija palikusi bez sava iepriekšējā suņa un kaķa. Tas bijis arī papildu stimuls biežāk iet laukā pastaigāties.
Tobrīd bijusi vasara, tāpēc suņuks tik ļoti pieradis vienmēr būt ar kādu kopā.
Draudzenes četrkājis gan ir ar savu raksturiņu. Ina smej, ka, aizvest Borju tur, kur viņš negrib, ir neiespējamā misija. Ar viņas mīluļiem gan satiek labi.
“Laima ir mans sapņu suns, franču buldoga un medību suņa krustojums. Ļoti forša, mīļa. Pirms tam man ir bijuši vēl trīs suņi. Un par katru ir savs stāsts, kā mēs satikāmies,” pauž I. Zuļģe.
Laimu pirms sešiem gadiem pavisam maziņu viņai kāds piedāvājis. Esot palicis tikai viens kucēns, kuru neviens negrib. Kad suņuku ieraudzījusi bildē, tā bijusi mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
“No sākuma gribējām mainīt vārdu, jo nešķita pareizi, ka sunim cilvēka vārds, bet galu galā tomēr palika Laima,”
stāsta saimniece.
Arī iepriekšējie suņi paglābti, tā teikt, no pamešanas vai dzīves patversmē, piemēram, vienam nomiris saimnieks, un, lai suns netiktu kaut kur pamests, Ina viņu paņēmusi pie sevis.
Tas, ka mājās tik daudz dzīvnieku, ģimenei ikdienā netraucē.
“Godīgi sakot, to, ka man viņu ir tik daudz, nemaz nevar manīt! Meita, piemēram, gribēja sfinksa šķirnes kaķi. Tagad viņš visu laiku guļ zem sedziņas. Vienam ir jau 13 gadi, un tas apkārt nekur lieki neklīst. Kad ir brokastis, tad gan visi reizē saskrien virtuvē,” savu saimi raksturo Ina.
Vilki nevannojas
Liels, balts un pūkains – tieši tāds ir baltais Šveices aitu suns Bess, kuru pastaigā izvedusi saimniece Svetlana Tiško. Piecgadīgais mīlulis bijis īpaši izvēlēts un gaidīts.
S. Tiško pastāsta, ka viņai patīk visi vilkiem līdzīgie suņi, taču ģimenē izsprieduši, ka tieši šī šķirne būs īstā. Latvijā tādus atrast nav grūti, jo ir speciāli audzētāji.
Bess ir ļoti paklausīgs, draudzējas gan ar svešiem suņiem, gan nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas.
Lielais augums un izskats, kas līdzinās vilkam, gan kādu varētu nobaidīt, taču īstenībā baltais ķepainis labprāt paskries pretim ikvienam, kurš viņu būs gatavs noglaudīt.
Līdzīgi kā daudziem citiem Liepājā dzīvojošiem suņiem, arī viņam mīļa vieta ir suņu parks.
“Tur pastaigāties ejam bieži, jo viņam patīk izskrieties ar citiem suņiem. Ar visiem ļoti labi satiek,” norāda saimniece.
“Dzimis rīdzinieks, bet, kopš paņēmām, Liepājā dzīvo tā, kā atbraucis uz kūrortu!
Viņam šis klimats netraucē. Smiltis, ūdens – ko vēl vajag? Protams, gadās, ka vasarās paliek nedaudz par karstu. Bet 30 grādos karsts ir visiem. Diemžēl ūdens viņam nepatīk, jūrā atveldzēties neiet.”
Tāpēc arī vannas un suņu frizētavas iet secen. S. Tiško uzskata, ka nav iemesla pārlieku rūpēties par to, kā suns izskatās, ja viņš jūtas labi.
“Ja dubļos nedaudz nosmērējas, pēc nožūšanas ir atkal balts. Bet ķepas gan katru reizi noskalojam,” piemetina saimniece.
Pie saites mednieks un glābējs
Iveta Stirna uz suņu laukumu dodas ar diviem mīluļiem – vienu lielu, otru mazu.
Mazākais bīgls Brendijs pieder viņas meitai, kura pirms sešiem gadiem ļoti gribējusi iegādāties šķirnes sunīti. Viņa veikusi ilgu un padziļinātu izpēti, cik lielam sunim dzīve dzīvoklī būs piemērota.
Gan meitas, gan Ivetas vīri ir mednieki, tāpēc loģisks lēmums bija izvēlēties tieši bīglu.
“Brendijs brauc viņiem līdzi uz medībām. Un viņam tas gan patīk, gan padodas!”
norāda I. Stirna.
Brendijs ļoti labi satiek ar Ivetas lielo mīluli Darko, kuru uz ielas nevar nepamanīt. Darko ir sešus gadus vecs leonbergers, kurš šobrīd sver 80 kilogramus.
“Viņš ir ļoti labsirdīgs, ļoti paklausīgs! Draudzīgs ar visiem, arī ar bērniem. Kā glābēju šķirnes pārstāvim viņam tādam jābūt. Šīs šķirnes suņi kāpj kalnos, peld, glābj cilvēkus dažādos apstākļos,” stāsta saimniece.
Darko izgājis suņu skolu, jo saimniekiem jāzina, kā rīkoties, ja tik spēcīgs suns pie siksnas neklausa.
“Mēs gribējām tieši šīs šķirnes suni. Es vispār esmu suņu cilvēks, bet šī laikam man ir vismīļākā šķirne.
Protams, dzīvoklī šādu suni nevarētu izmitināt. Mums ir māja, tāpēc viņam ir liela sēta un vēl atsevišķa istaba, kurai speciāli durvis pārtaisījām, lai suns pats var tikt iekšā un ārā.”
Vienmēr pieejama ir arī telpa bez logiem, kur vasarās ir vēsāks un kur Darko siltākās dienās mēdz paslēpties.
Lielais kažoks sunim mugurā ir vienmēr, tāpēc ģimene savu mīluli ved gan peldēties, gan kārtīgi izķemmē.
I. Stirna paskaidro, ka viņam nav ierastā suņu spalva, bet gan vilna. Tāpēc, tad, kad Darko ķemmē, viss izķemmētais tiek savākts un saglabāts. Vīra mamma to savērpj dzijā, un tad no Darko kažoka top zeķes un cimdi.
Saimniece ir priecīga, ka no suņuka visiem tiek arī kas paliekošs.
