Putns ziemā pilsētniekam iekrīt acīs pat vairāk nekā siltajā gada laikā. Piemēram, mizložņa – visai parasts ligzdotājs Latvijā –, ziemā pilsētas centrā pamanīts, liekas gluži negaidīts akcents.

Galvenokārt mežos, parkos mītošā mizložņa skraida pa koku stumbriem, meklējot kukaiņu kūniņas un tamlīdzīgas lietas, ko uzēst, stāsta ornitologs Kārlis Millers. Arī pilsētā šis putns nav pārāk rets. “Lai cik dīvaini būtu, šad tad to var redzēt arī rāpaļājam pa māju sienām pilsētā!” Mizložņa ir nometniece, nelaižas prom arī ziemā.

Tai ir diezgan garš, līks knābis, piemērots kukaiņu meklēšanai koku mizas spraugās – no šejienes arī tās vārds. Te labi der garie nagi, atbalstam palīdz stingrās astes spalvas.

Tikmēr cilvēki, sagaidījuši īstu ziemu, atceras par putnu barošanu un, ja līdz šim to vēl nav izdarījuši, ierīko barotavas. Taču ornitologi atgādina: ja lidoņus sāk barot, tad tas jādara visu cauru ziemu. Tie pieradīs un ik dienu lidos uz vietu, kur spēcināties. Ja kādu dienu tādas vietas vairs nebūs, tie var aiziet bojā. Tomēr vainas izjūtai īsti pamata nav arī tad, ja putnus nebaro, iepriekš “Kurzemes Vārdam” sacījis ornitologs Mārcis Tīrums. “Tas vairāk svarīgi cilvēkam pašam, viņa sirdsapziņai, putnam tas nav tik būtiski.”

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Egona Zīverta foto

Barību meklējot, putnam labi der garie nagi, atbalstam palīdz stingrās astes spalvas.