”Bet es daru daudz dažādu lietu, kas neļauj nogurt, pretēji tam, ja konstanti būtu jādara kaut kas viens.” Andris nav dzimis liepājnieks, dažādu dzīves apstākļu dēļ nonācis vēju pilsētā. Tic, ka viens nav cīnītājs, bet spēks ir komandā.

– Vai, veidojot ”You+”, varējāt iedomāties tik strauju izaugsmi?

– Tajā brīdī nē. Mums nebija arī tāda mērķa – kļūt par milzīgu organizāciju. Sanācām astoņi cilvēki ar domu, ka mums patīk tas, ko mēs darām, un ka mēs varētu darīt kopā, lai varam paveikt ko vairāk. Viens projekts, otrais, trešais, ceturtais, un beigās aizgāja jau tā, ka knapi brīžiem varam tikt galā. Tagad mums ir kādi padsmit projekti.

Protams, zemapziņā bija doma, ka kaut kas riktīgi foršs varētu sanākt, jo visi bijām tādi jaudīgi cilvēki. Mūsu mirkļbirka ir #jauda. Atskatos atpakaļ uz to līmeni, kā mēs sākām, mazā sapulču telpiņā, tad tagad mums ir savs liels ofiss, multifunkcionāls jauniešu centrs. Ka šādi varētu būt, iedomāties nevarējām.

– Kad īsti iestartējāties?

– 2019. gada rudenī. Bet vēl mēģinām saprast, kad ir mūsu dzimšanas diena. To datumu, kas ir Uzņēmumu reģistrā, mēs nesvinam. Mēs svinam septembrī, bet ir grūti saprast, kad bija tā pirmā reize, kad visi astoņi sanācām kopā.

– Ja vajadzētu iepazīstināt ar jūsu attīstības platformu, ko tu teiktu, ko stāstītu?

– Es parasti saku, ka mēs esam vienkārši attīstības platforma. Kas ir ietverts nosaukumā, pie tā arī turamies – esam platforma, kur vari nākt ar kādu savu ideju, iniciatīvu un tu pretī atradīsi foršus cilvēkus, kuri gribēs iesaistīties. Var savām iniciatīvām meklēt atbalstu pie mums, mēs skatīsimies, kā to var īstenot.

Visi projekti, kas mums bijuši, tā arī ir sākušies. Vienkārši kāds ir atnācis ar savu ideju. Bieži vien tās bija pietiekami trakas un rezultātā izaugušas par lieliem projektiem. Piemēram, esam saņēmuši labu ziņu no Labklājības ministrijas, ka Liepājas jauniešu mentoru tīkls ir pašlaik reģistrēts kā oficiāls sociālais pakalpojums.

– Pastāsti.

– Inga Laugale, savulaik strādājot Jauniešu mājā, saskārās ar problēmu, ka bija jaunieši, kuriem vajadzīgs kaut kāds individuāls atbalsts, bet tāds tobrīd nebija pieejams. Arī Pusaudžu resursu centra tad vēl nebija. Izveidojot savu biedrību, gājām uz Sociālo dienestu runāt, meklēt iespējas. Nu jau esam izauguši līdz tai fāzei, ka jebkurš jaunietis no 13 līdz 25 gadu vecumam var pie mums nākt, stāstīt par savām problēmām un pretī saņems mentora pakalpojumu.

Pie mums nāk tiešām ļoti dažādi jaunieši – no super krimināliem līdz tādiem, kas vienkārši dzīvē ir apjukuši.

Kādam vajag divas trīs reizes un pietiek, ir tādi, ar kuriem strādā pusgadu un ilgāk. Tā ir viena no idejām, kas izvērsusies par vienu no mūsu lielākajiem veiksmes projektiem.

– Jūs ”YOU+” darbojaties brīvprātīgi, par to nesaņemat atalgojumu.

– Jā, tā ir. Algu saņem tikai pieci jaunieši un vēl tie, kas ir atsevišķi NVA stipendiju programmā.

– Bet dzīvot un ēst arī vajag.

– Mēs vienkārši esam enerģiski cilvēki (smejas). Katrs kaut ko paralēli dara – kaut ko vada, organizē, kādam ir savs bizness vai organizācija. Es vadu apmācības, seminārus un tamlīdzīgas lietas. Strādāju Pusaudžu resursu centrā ar jauniešiem. Ka kāds saņemtu konkrētu algu – tā nav.

Protams, skatīsimies uz priekšu. Ja ”YOU+” augs, kaut kas būs jādomā. Jo tam ir nepieciešams veltīt arvien vairāk un vairāk laika. Primārais, ko darām, mācām jauniešiem, kā ir būt labiem darbiniekiem. Mēs ņemam tos jauniešus, kuri ir pietiekami izaicinoši, lai ar viņiem strādātu. Te viņi drīkst arī kļūdīties. Sēžam kopā, kļūdas risinām. Visur citur, kur ej, visbiežāk prasa pieredzi, kļūdīties nedrīkst, ja nokļūdīsies, atlaidīs no darba utt. Šeit viņi šīs lietas iemācās.

Gribam, lai brīdī, kad viņi aiziet prom no ”You+”, ir savās prasmēs daudz spējīgāki. Darbs viņos ir jāiegulda milzīgs. Es pats zinu. Esmu sēdējis līdz pat bargām sarunām, mudinot tiešām saņemties.

– Kas tevi šajā darbā motivē, sniedz gandarījumu?

– Sarežģīts jautājums, ko man uzdeva arī ”Gada liepājniekā”…

Pirmkārt, mēs visi, kas šeit esam, esam bijuši jaunieši ar kaut kādām problēmām – grūtībām saprast, ko tu gribi darīt, ir iets cauri kādiem smagākiem posmiem bērnībā utt. Līdz ar to mēs saprotam, kā tas ir.

Otrkārt, mēs skatāmies plašāk – ja varam kaut vienam jaunietim palīdzēt būt kaut cik labākam, tas jau ir lielāks ieguldījums visā sabiedrībā. Pieaugušus cilvēkus izmācīt ir reāli grūti, to vairs nevar izdarīt. Es esmu mēģinājis.

Pieaugušie lielākā daļa uzskata, ka viņi visu zina, saprot. Bet jauniešos mēs vēl varam redzēt kaut kādas izmaiņas. Pēc 20 vai 30 gadiem mēs tomēr gribam redzēt mums apkārt kaut cik sakarīgu sabiedrību.

Jaunieši ir gatavi akceptēt idejas un mācīties. Un viņos ir nenormāla enerģija. No nulles uz simtiņu – vienā sekundē!

– Kā vēl tu argumentētu tiem, kas prasītu, kāpēc jauniešiem ir jāpievērš uzmanība, kāpēc viņos jāiegulda?

– Brīžiem jaunieši neapzināti pie tā ir vainīgi. Bērnudārzus mēs ceļam, jo tas ir ģimenēm. Ģimenes savukārt ir potenciālie darbinieki, nodokļu maksātāji, vēlētāji. Seniori ir aktīvākā vēlētāju daļa, līdz ar to tajā brīdī, kad ir jāpieņem lēmums, ko darīt, kam pārdalīt naudu, loģiski, ka mēs to darām par labu tur, kur ir nosacītā auditorija, kas ir gatava kaut ko darīt.

Jaunieši šajos visos procesos ir mazāk aktīvi, jo viņi pa to laiku risina savas problēmas – pārmaiņas dzīvē, saprotot, ko vispār grib. Nosacīti jau viņi ne pie kā nav vainīgi. Bet tajā pašā laikā tie pieaugušie, kas ir lēmuma procesa pieņēmēji, īsti to nesaprot un neredz. Viņi neredz pāri tiem jauniešiem, neredz plašāk.

Jauniešos dažkārt ir jāiegulda trīs, četri gadi. Bet mēs esam pieraduši rezultātu redzēt visai drīz – iedodam naudu, uzceļam skolu vai uzbūvējam ceļu, pieņemam ekspluatācijā, un darīts. Tam visam, maksimums, gads. Šeit mēs liekam iekšā, un pēc trim gadiem ir tikai rezultāts. Ļoti bieži tas ir grūti izvērtējams process.

Bet uz jautājumu, vai mums būtu jādod nauda jauniešiem, gribu atbildēt ar – kas tas vispār par jautājumu? Ir vienkārši jāiegulda, jāgaida, un viss. Esmu par to cīnījies arī citās pašvaldībās, kur esmu strādājis. Tas nav viegli, bet es teikšu, ka Liepājā dažbrīd tas ir vienkāršāk. Nē, nevaru teikt, ka mums būtu baigais pašvaldības atbalsts, bet mūs uzklausa labāk nekā citas pašvaldības, vismaz cenšas iedziļināties.

– Vai zini, kāda patlaban ir jauniešu mentālā veselība?

– Es nevaru atbildēt par visiem jauniešiem, bet tikai par tiem, ar ko ikdienā saskaros. Maijs viņiem ir grūts mēnesis dažādu apstākļu dēļ. Cits raksta bakalaura darbu, cits kursadarbu, cits cīnās ar eksāmeniem, dažam galvā ir pavasaris un, kā mums visiem, gribas kaut ko iet un darīt. Ir foršs laiks, vakarā gribas visu nolikt malā un iet uz pludmali. Nāk vasara, un tad ir vieglāk. Kad nāks rudens, atkal būs grūtāk, un mentālās veselības problēmas atkal saasināsies.

Mēs patlaban strādājam pie ielu darba ar jaunatni attīstības. Bijām vienu sestdienas vakaru ielās, kad viņi vairāk iznāk ārā. Bijām ”Laumas” rajonā, Karostā. Vācām atbildes uz dažādiem jautājumiem – kas tad ir tas, kas viņus interesē, ko viņi gribētu utt. Jo mums ir plāns vasarā apmācīt speciālistus un septembrī palaist pirmās testa fāzēs projektu. Laidīsim ielās pirmos darbiniekus. Viņi braukās arī pa pagastiem Dienvidkurzemē. Šis ir ļoti izplatīts veids, kā strādā Lietuvā. Pie mums – ļoti maz.

– Ko tovakar uzzinājāt?

– Viņu vēlmes īstenībā ir ļoti pieticīgas – lai ļauj pavadīt brīvo laiku kaut cik sakarīgi. Lielajiem razbainiekiem, kas dara kriminālas lietas, patiesībā vienkārši nav ko darīt. To mēs savā mentora tīklā esam daudz novērojuši, ja jauniešiem piedāvā vienkārši bez maksas sporta zāli, tas ir arī viss, kas viņiem vajadzīgs. Viņi neko vairāk neprasa. Vienkārši grib iet un sportot. Viņi paši negrib daudz, bet mēs atkal brīžam gribam tieši uzgrūst tās lietas par daudz, piedāvājot iesaistīties tur, tur un vēl tur.

Mēs tajā vakarā savācām kādas 30 atbildes pie jau esošajām 200, lielākoties no krieviski runājošiem jauniešiem. Tās vēl apkopojam un redzēsim, kas tad ir tas, kas viņus interesē, ko viņi gribētu. Mēs koncentrējāmies tieši uz jauniešiem, kas vairāk laika pavada uz ielas, staigā apkārt ar skaļām tumbiņām un tamlīdzīgi.

– Kā šie jaunieši jūs uztvēra?

– Bija okey. Meitenes bija atvērtākas. Bija jaunieši, kas nebija labākajā kondīcijā. Tas bija sestdienas vakars, un ne tikai jaunieši, arī pieaugušie tādi bija. Dažs pārguris gulēja uz ielas. Bet, runājot par jauniešiem, viņi bija tādi apjukuši. Daži no viņiem labprāt anketas aizpildīja, bet dažos džekos ieslēdzās tāds aizsardzības mehānisms.

Es arī saprotu viņu reakciju – pienāk vakarā kaut kādi svešie, kaut ko prasa. Bet kopumā viss bija kārtībā. Tie, kas saka – bīstami un vēl sazin kādi, ja pret viņiem nepārkāpj robežas, neskrien gluži virsū, problēmu nav nekādu vispār. Ir, protams, smagi gadījumi.

Smagākais gadījums, ar ko pats strādāju, bija jaunietis, kuram bija 83 kriminālas administratīvas lietas trīs gadu laikā. Kad viens pret vienu ar viņiem runā, īstenībā, viņi ir forši, normāli jaunieši, protams, ar savām problēmām.

Lietoto vielu ietekmē gan viss kaut kas var mainīties, bet tik bīstami nav. Mums ir bijuši jaunieši, kuri atnāk uz konsultāciju un saka, ka somā ir nazis. Bet mēs cenšamies pieiet godīgi, neuzspiest neko mākslīgu.

– Padalies ar pozitīvajām sadarbībām.

– Mums ir ļoti daudz labu pieredzes stāstu. Gvido Šalmam bija jaunietis, kurš ilgstošu laiku pavadījis uz ielas, skolu neapmeklēja. Vienīgi, kas viņu interesēja, bija ielu vingrošana. Viņš bija tāds, ka, uz viņu paskatoties vien, gribējās mukt prom. Pēc sejas nu riktīgs razbainieks, bet tagad viņš trenējas, apmeklē skolu, ir sekmīgs.

Protams, brīžiem vēl ir liels razbainieks, bet sācis dzenāt trīspadsmit un četrpadsmitgadīgos, iet un prasa, lai parāda e-klasi, vai ir izpildītas stundas. Ja redz, ka basto stundas, brīdina: ”Nekā nebūs! Ja skolu bastosiet, uz treniņu vakarā netiksiet!” Viņš ir sapratis un iet dzīvē uz priekšu. Pirms gada nedomāju, ka viņš būs tādā līmenī, kādā ir šobrīd. Priekšā vēl tāls ceļš ejams, bet jau rezultāts ir labs.

– Mentoru darbs prasa daudz. Ir risks ātri izdegt…

– Kovidlaiks bija grūts. Tā laikā nosacīti zaudējām divus mentorus, viņi nevarēja turpināt, bija savas problēmas un vēl kas cits. Mums ir regulāras supervīzijas ar profesionāļiem, regulāri savā starpā sniedzam atbalstu, cik vien varam. Kad kādam iet grūtāk, pārējie palīdz. Vai pamaināmies. Mēs cīnāmies un darām.

– Jaunietim cilvēks no malas ir vajadzīgs, jo…?

– Situācijas ir ļoti dažādas. Mums, mentoriem, pašiem bijušas dažādas problēmas – mentālas, ar alkoholu, ar ģimeni… Šie jaunieši jūt, vai viņus saprot vai grib atkal lasīt morāli. Mentoriem ir vieglāk strādāt, jo viņi zina, kas notiek, neatmet ar roku, nedomā, kāpēc nevari saņemties.

Es neesmu no Liepājas, esmu no dziļiem laukiem, no briesmīgas alkoholiķu ģimenes, pats bijis razbainieks. Darīts viss kaut kas – zagts, bastotas stundas.

Tāpēc es ļoti labi saprotu citus, kas piedzīvo ko līdzīgu. Zinu arī sajūtu, kad mēģini saprast, ko dzīvē vispār gribi darīt.

– Vai tev bija kāds, kurš ievirzīja ”pareizajās sliedēs”?

– Kaut kādi cilvēki ik pa laikam uzpeldēja un deva tās mazās norādes. Tādu baigo mentoru kā tagad tolaik nebija. Mans vadmotīvs bija: vai nu tu dari, vai nedari. Tik elementāri. Ja neko nebūtu darījis, es pa lielam redzēju, kur es nonāktu.

Arī patlaban pie tā turos. Ja es daru, tad vienkārši arī daru, un viss. Lai cik sarežģīti būtu. Nav opciju – ai, man šitas grūti, nu, labi, tad nedarīšu. Skaidrs – tad esi izvēlējies otro izvēli. Vidusceļa nav. Ir bijuši momenti, kas no malas pabaksta. Kad saproti, ka ir jāsaņemas.

Kad Bauskas pusē organizēju kaut kādus pirmos projektus, man vēl nebija 18 gadu. Man bija viens tāds kolēģis, jau pieredzējis džeks. Reiz neatnācu uz apmācībām un arī nepadevu ziņu. Viņš man saka: ”Andri, kāpēc neatnāci?” Teicu: ”Ai, nesaplānoju savu laiku, nevarēju. Bet man vēl nav 18 gadu, es iemācīšos.” Viņš uz mani skatījās un teica: ”Andri, kādi 18!? Vai tu saņemies vai nē. Kādas atrunas!” Tad es sapratu, kādas muļķības sarunāju. Gaidīšu, kamēr kļūšu vecāks un līdz ar to prātīgāks? Nu, nē, taču! Tagad, un viss. Tik elementāri.

– Vai tu sev šodien patīc?

– Kas tas par jautājumu (smejas)? Manuprāt, ir okey. Visu laiku ir ko mainīt. Man patīk tas, ka reflektēju uz lietām, nav tā, ka es šitāds esmu un tagad tāds būšu. Visu laiku cenšos kaut kādaslietas apdeitot, pat ja man šķiet, ka to daru jau labi. Zinu, ka varu citādāk, efektīvāk izdarīt vai foršāk.

– Kā tu uzlādējies?

– Es sportoju. Katru dienu skrienu, eju uz sporta zāli, svētdienās dodos garajos pārgājienos virs 20 km. Dažkārt paņemu līdzi arī kādu kolēģi. Paskatos kādas filmas. Uz saviem laukiem pāris reižu gadā aizbraucu. Man patīk individuālie sporta veidi. Šeit es esmu riktīgs komandas spēlētājs, un tā tad ir tāda atelpa. Vismaz kaut kas atsevišķs, kur savākt domas, izlādēt enerģiju.

– Esi izceļojis teju visu Eiropu, neizdodot ne centa.

– Jā, kā dalībnieks apmaiņas projektos. To iesaku arī citiem – ir jādodas! Pieredzējušie projektu koordinatori it kā saka, ka nedrīkst braukt tikai galamērķa dēļ, jābrauc temata dēļ. Bet es savos 18, 19 braucu tikai galamērķa dēļ. Man bija pilnīgi vienalga, kāds ir temats, vienkārši braucu.

Dodoties uz Spāniju, nezināju pat angļu valodu, man nebija nekādas starptautiskās pieredzes. Bija tikai mana vēlme aizbraukt. Sākumā droši var braukāt tikai pa valstīm, vienkārši iepazīt, saprast. Vienā brīdī tas apniks, un tad jau sāksi skatīties sev saistošākos tematus. Ir jābrauc, kamēr var! Ar katru gadu būs vairāk atbildības, pienākumu, mazāk laika.

Jaunieši Latvijā ir savā ziņā izlutināti. Es ļoti labi varu salīdzināt. Strādāju ar Gruzijas partneriem, un viņiem nav tik viegli – var braukt kaut kur tikai tad, ja viņus uzaicina. Arī, izceļojot uz Eiropu, ir jābūt pamatojumam. Ja Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā ir brīžam nenormāli grūti atrast dalībniekus, tad Gruzijā stāv rindā 30 jaunieši uz sešām vietām. Viņi ir ļoti motivēti.

Mēs pašlaik esam tajā stāvoklī, kā bija Vācijā pirms 20 gadiem. Ir tik daudz iespēju, bet, kas to izmanto, nav. Vairumam neko negribas. Atpūtu jau brīžiem vajag, bet, kamēr ir enerģija un spēja, vajag vienkārši močīt visu pēc kārtas. Jo kad tad vēl?

– Kā atrodat jauniešus?

– Informācija par mums aiziet no mutes mutē. Mums ir arī laba sadarbība ar skolām. Līdz ar to varam aizsniegt tos jauniešus, kas nekad par mums nav dzirdējuši. Ar jauniešu piesaisti mums problēmu nav. Jaunieši zina, ka te drīkst attīstīt lietas, veidot vidi ap sevi.

Tie jaunieši, kas grib, iet un dara, ir aptuveni 10 procenti. Mēs visi gribam tos 10 procentus, bet ir vesels bars, kuri neiesaistās. Un šī auditorija mūs interesē. Labi, daļa arī paliks tajā līmenī, kur neko nedarīs, negribēs. Bet visus jau arī neizvilksi no mājām.

VIZĪTKARTE

Andris Kāposts

• Biedrības ”Attīstības platforma YOU+” vadītājs, jaunatnes darbinieks, mentors un neformālās izglītības treneris.
• Uzaudzis Bauskas pusē.
• Bijis Liepājas Jauniešu mājas projektu vadītājs.
• Titula ”Gada liepājnieks 2021” ieguvējs.
• Patīk aktīva atpūta, skriešana, gari pārgājieni, filmas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.