Reāli pieredzes stāsti

“Nezināju, ka būs tik grūti,” atzina trīsdesmitgadīgā Inga (vārds mainīts), kura “kaut kādā prāta mulsumā un juzdamās vientuļa” pirms pieciem gadiem atvēra sludinājumu portālu un tur izvēlējās bezšķirnes suni.

Fotogrāfijā kucēnam bijis “dikti smuks purniņš”. Suns atdots par velti, dāvinātājs atbraucis ar savu automašīnu, satikušies pie enkura, kas atrodas pie pilsētas robežas.

No mazā, mīlīgā kucēna izauga paprāvs un pēc skata visnotaļ īpatnējs rējējs.

Viens no vecākiem, iespējams, bijis kaut kas rotveileram līdzīgs, otrs garspalvains, nezināmas šķirnes… Tagad Inga ir apprecējusies, ir bērniņš un savu nepārdomāto suņa ņemšanas soli viņa ļoti nožēlo.

Suns stipri apgrūtina dzīvi. Ir bailes to atstāt kopā ar bērnu. Prasījusi, vai to varētu paņemt kāds laukos dzīvojošs radinieks, bet saņemti tikai atteikumi.

Inga neslēpj, ka ir bijušas domas, kā atbrīvoties no nevēlamā suņa. Vīrs dusmās reiz solījis aizvest uz dziļu mežu un piesiet pie koka…

*

Normunda sapņu suns bija Kaukāza aitu suns, sieva negribīgi piekrita. Paņēmuši kucīti, veduši uz apmācībām, uzcēluši lielu voljēru, bet ikdienā sunene Rozija brīvi skraidījusi pa lauku sētas pagalmu.

Par kuces sterilizāciju saimnieki nedomāja, neraugoties uz draugu mudinājumiem to izdarīt.

Tajā rītā, kad Normunds ieraudzīja, ka pagalms pilns ar svešiem suņiem un viens jau piekārtojies Rozijai no mugurpuses, viņš sūneni nekavējoties ielika mašīnā un aizveda uz klīniku sterilizēt.

*

Rūsiņam, no vienas puses, bija paveicies. Saimniece viņu ļoti mīlēja, lutināja, baroja ar gardumiem, visiem stāstīja, cik viņai brīnišķīgs suns – lielais pūdelis.

Tikai sunim par nelaimi, saimniece dzīvo mazā vienistabas dzīvoklītī 4. stāvā. Turklāt viņai ir slimas kājas un grūti pārvietoties.

Jau kopš kucēna vecuma Rūsiņš nav vests laukā pastaigās,

viņš jūk prātā mazajā dzīvoklī un svaigu gaisu var paostīt tik vien, cik saimniece viņu izlaiž uz balkona.

*

Matilde ir skaista kaķene ar dižciltīgiem, bet ne oficiāli apstiprinātiem radurakstiem. Matildei ir atrasts “vīrs”, kas to regulāri, divas reizes gadā pataisa grūsnu, un tad pasaulē nāk jauns metiens mīlīgu kaķēniņu.

Saimniekiem kaķene ir papildu peļņas avots, jo agri vai vēlu visi tās bērni ar sludinājumu portāla starpniecību tiek pārdoti.

*

Kad Inese kopā ar meitu un saviem trim bezšķirnes kaķiem gatavojās pārcelties uz dzīvi Zviedrijā, viņai pat nebija domas dzīvniekus vest uz patversmi vai izmest uz ielas.

“Jā, viegli nebija, bet nokārtoju visas nepieciešamās formalitātes un noteiktajā dienā ar prāmi braucām pāri jūrai. Tas ir iespējams, ja vien pietiek apņēmības un dzīvnieki tiek uztverti kā daļa no ģimenes.”

Nu atkal ir daudz

“Tas notiek viļņveidīgi, un nu mūsu patversme atkal ir pilna, taču tā nav bezizmēra…” sarunā atzina Liepājas valstspilsētas patversmes “Lauvas sirds” vadītāja Nora Brūdere.

No septembra sākuma vairumā tiek vesti suņi un kaķi. Saimnieki skaidro, ka paši tūlīt brauks uz ārzemēm, bet mīluli (kādreizējo) līdzi ņemt nevar.

Katru dienu ir zvani ar šādiem stāstiem, vai arī astainis pa taisno tiek atvests uz patversmi. Tās darbinieki skaidri apgalvot nevar, vai “braukšana uz ārzemēm” nav tikai atruna. Paši spriež, ka taisnība pret meliem varētu būt puse uz pusi.

“Iespējams, notiekošais kaut kā saistīts ar politiskiem lēmumiem, jo lielākā daļa dzīvnieku atdevēju ir krievu tautības cilvēki.

Viņi braucot prom no Latvijas,” piebilst N. Brūdere.

“Turklāt atved nevis vienu, bet trīs suņus un piecus kaķus vienlaikus. Jāatgādina, ka mums nav pienākums uzņemt pilnīgi visus dzīvniekus, jo ir arī citas biedrību un privātās patversmes. Dalāmies ar viņu kontaktiem.”

Gadiem ilga problēma, kurai labas beigas nav manāmas, ir bezsaimnieku kaķu kolonijas. Māju iedzīvotāji, labu gribēdami, dzīvniekus baro, bet neparūpējas par sterilizāciju. Vairošanās notiek nekontrolēti.

Dzirdētas arī atrunas no nekastrēta runča saimnieces: “Mans Murītis nemaz nav vainīgs. Es viņu tikai izlaidu laukā pastaigāties!” Bet nesterilizētais kaķis paguvis apskriet vairākus pagalmus un aplaimot nesterilizētas bezsaimnieku kaķenes.

Kurš vainīgs, ka atkal dzims nevienam nevajadzīgi kaķēni, Mura pēcnācēji, kas, visticamāk, tiks noslīcināti vai dzīvos savu smago dzīvi uz ielas?

N. Brūdere norāda, ka sadarbībā ar Pārtikas un veterinārā dienesta speciālistiem uzzinātas vairāku namu adreses, kur mīt nesterilizētu bezsaimnieku kaķu kolonijas. Taču tām ir labvēļi, kas dzīvniekus baro, bet nekontrolē vairošanos.

Jā, joprojām liela daļa sabiedrības uzskata, ka sterilizācija ir kaut kas slikts jeb grēks un labāk, “lai piedzimst viss, ko Dievs devis”.

Vēl nianse, ar kuru saskaras pašvaldības iestāde, ir tāda, ka brīvprātīgās kaķu barotājas uzskata, ka tas ir patversmes uzdevums ārstēt pilnīgi visus slimos, klaiņojošos dzīvniekus. Tas neatbilst patiesībai.

Ziemai nākot, aktuāla kļūst mazdārziņu tēma, bet saistībā ar vasarnieku pamestiem dzīvniekiem.

N. Brūdere precizē: “Šķēde, Ječi un citi kooperatīvi, kur baroti pieklīduši kaķi. Cilvēki interesējas, ko ar viņiem darīt ziemā, jo uz vasarnīcu vairs nebraukšot. Varbūt atvest uz patversmi? Mēs iesakām vērsties konkrētajā pašvaldībā.”

Beidzamajā laikā patversmes “Lauvas sirds” uzmanības lokā nav nonākuši vardarbībā smagi cietuši dzīvnieki.

Patversmes vadītājas vērojumi:

“Dzīvnieku pārprodukcija ir vienkārši šausmīga! Visur, kur sludinājumi, feisbuku ieskaitot, piedāvā kaķēnus un kucēnus.

Vienu paņem, nepatīk, ved uz patversmi. Tad ņem atkal nākamo, jo piedāvājums milzīgs. Ja ir dzīvnieks, kā saimnieks var nedomāt, ka kādu brīdi nesterilizētajam tomēr būs pēcnācēji! Kas tālāk ar viņiem notiks, ko ar mazuļiem iesāks?

Prātam grūti aptverama bezatbildība, kas daudzos gadījumos tiek piesegta ar atrunu, ka nav naudas suņa vai kaķa sterilizācijai.

Kā situāciju labot? Patiesībā jau tagad Latvijā netrūkst likumu, kas regulē dzīvnieku labturību un pavairošanu, bet dzīvnieku saimnieki tos neievēro un kontrolējošās institūcijas PVD un Pašvaldības policija resursu trūkuma dēļ nespēj visam izsekot. Ja katrā Pašvaldības policijā būtu viens inspektors, kurš kontrolētu tikai ar dzīvniekiem saistītās situācijas, pārprodukcija noteikti mazinātos.”

Bezatbildība un nepārdomātas dāvanas 

Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Liberta” dibinātāja un vadītāja Ildze Saulīte informē, ka šobrīd patversmē atrodas apmēram 20 suņi un 60–70 kaķu.

“Siltajā laikā, jo īpaši vasarā, aprūpējamo dzīvnieku skaits parasti palielinās. Tad ir pat līdz 100 kaķiem,” pastāsta I. Saulīte.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem palielinājies pamesto suņu skaits. Pašlaik tie pat gaida rindā, lai tiktu izmitināti patversmē, jo visiem vienkārši vietas nepietiek. 

Par galveno iemeslu, kāpēc dzīvnieki nonāk patversmēs, “Libertas” pārstāve min cilvēku bezatbildību.

“Saimnieki vēl joprojām nečipo savus suņus. Līdz ar to, ja suns pazūd, tad viss tikai uz paša saimnieka godprātību, vai viņš savu mīluli meklē vai ne.

Daudzos gadījumos sunim čips ir, bet nereģistrēts.” Ja mājdzīvniekam ir reģistrēts čips, tas ļoti atvieglo dzīvnieku glābēju darbu. 

“Bieži vien klaiņojošiem suņiem nav kakla siksnas, nemaz nerunājot par kādu žetonu ar saimnieka kontaktinformāciju. Diemžēl liela daļa tā arī paliek pie mums, jo viņus vienkārši neviens nemeklē,” sašutumu pauž I. Saulīte.

Pieredze rāda, ka daudzi mājdzīvniekus paņem, mirkļa iegribas vadīti. Piemēram viņa min trīs bērnu ģimeni, ar kuru sastapusies pirms pāris nedēļām. Katrs bērns gribējis savu sunīti, kāds vēl arī kaķīti. Rezultātā uz patversmi atvesti trīs suņi un kaķēns. Kas vainojams? Vecāki, pieaugušie, kuri šo situāciju pieļāva. 

Netrūkst gadījumu, kad mājdzīvnieks patversmē nonāk pēc sava saimnieka došanās aizsaulē. Radinieki uzskata, ka viņu pienākums nav pārņemt rūpes par mājdzīvnieku. Vairums ir pārliecināti, ka tam paredzētas dzīvnieku glābšanas biedrības un patversmes. Bieži vien šie paši radinieki bijuši tie, kas sirmgalvim to ķepaini uzdāvinājuši. 

Runājot par potenciālajiem risinājumiem, lai pamesto dzīvnieku būtu mazāk, I. Saulīte saka: “Manuprāt, jāsāk ar cilvēkiem.

Jā, likumi jau Latvijā ir, bet problēmas sākas ar to kontroli.

Nav viegli iemācīt cilvēkiem būt atbildīgiem un pieņemt izglītotus lēmumus. Jāsāk kaut vai ar to, ka cilvēks vēsu prātu izvērtē, kuram var dāvināt mājdzīvnieku un kuram ne. Ja tu kāda cita vārdā ņem dzīvnieku, tev pašam arī jābūt gatavam uzņemties atbildību – mazums, tam cilvēkam kaut kas notiek, varbūt viņš nemaz negrib jauno draugu.”

Biedrība “Liberta” pensionāriem neļauj adoptēt dzīvniekus. Tas gan ir iespējams, ja sirmgalvim ir kāds tuvinieks, kurš gatavs parakstīt adopcijas līgumu un uzreiz reģistrēt dzīvnieku uz sava vārda. Tādējādi ir neliela garantija, ka gadījumā, ja ar saimnieku kaut kas atgadīsies, dzīvniekam būs jau iepriekš nodrošināti aizbildņi.

“Ir bijis, ka kāds uzskata – omei ļoti vajag sunīti, bet, kad pasakām, ka pašam būs jāparaksta līgums, saruna uzreiz beidzas, jo cilvēks nav gatavs uzņemties papildu rūpes,” par savu pieredzi stāsta Ildze.  

Dzīvnieku aizsardzības biedrība “Liberta” sadarbojas ar Dienvidkurzemes novada pašvaldību.

I. Saulīte: “Likumi ir pārmaiņu procesā, tāpēc šobrīd grūti prognozēt, vai ar jauno gadu būs kādas izmaiņas. Pagaidām vēl visus dzīvnieciņus, ko atrod novadā, ved pie mums. Pašvaldība katru dzīvnieku palīdz uzturēt 14 dienas, bet, ja tajā laikā netiek atrasti iepriekšējie saimnieki vai sameklēti jauni, rūpes paliek tikai mūsu ziņā.”

Tie, kas seko līdzi biedrības sociālo tīklu kontiem, zina, ka dzīvnieki, kas patversmē dzīvo gadu, divus vai pat trīs, tiek uzturēti tikai ar līdzcilvēku atbalstu un ziedojumiem. 

Pajautājām biedrības vadītājai, kas visvairāk būtu vajadzīgs no pašvaldības puses. “Iespējams, būtu vieglāk, ja tiktu sniegts lielāks informatīvais atbalsts, proti, ja pašvaldība palīdzētu reklamēt noklīdušos dzīvniekus.

Piemēram, ja dzīvnieks ir pazudis kādam vecākam cilvēkam, tad lielāka iespējamība, ka šis seniors tomēr vairāk lasa vietējo laikrakstu. Tur ievietojot informāciju, palielinātos iespēja atrast kāda dzīvnieciņa saimnieku. Pašreizējo sadarbību ar pašvaldību kopumā vērtēju pozitīvi.”

Tomēr neziņa par biedrības nākotni šobrīd ir I. Saulītes lielākā problēma: “Biedrībai nav patversmes statusa, bet ir attiecīgas iestādes, kas grib panākt, lai visas biedrības tagad tiktu reģistrētas kā patversmes. Par to vēl lems, vai biedrības un dzīvnieku glābēji varēs darboties. Mēs ļoti ceram, ka mums tomēr būs iespēja palīdzēt dzīvniekiem un par to nesaņemsim sodu.”

Pieklibo ar abām

Latvijā ir “Dzīvnieku aizsardzības likums” un virkne dažādu Ministru kabineta noteikumu, bet īstas kārtības tomēr nav. Likumi pieklibo te ar vienu, te otru kāju.

Kā atgādināja N. Brūdere, tā pati nu jau pirms gadiem pieciem pieņemtā čipošana un reģistrācija, kas diemžēl pilnībā nestrādā, nav arī uzraudzības par pieņemto noteikumu izpildi.

Pēdējā laika aktualitāte ir Latvijas dzīvnieku aizstāvju celtā trauksme par mīļdzīvnieku pārprodukciju –

kaķu un suņu ir krietni vairāk nekā cilvēku, kuri tos vēlētos pieņemt un aprūpēt.

Ielūkojoties tikai vienā sludinājumu vietnē ss.lv, redzams, kasadaļā “Kucēni” un “Atdod” šīs nedēļas sākumā bija 49 sludinājumi, kuros teikts, ka bez maksas atdod vai dāvina ne tikai kucēnus, bet arī pieaugušus suņus.

Piemēram, 8 gadus vecu vācu aitu suni, 4 gadus vecu takša un kāda bezšķirnes suņa krustojumu, 6 gadus vecu “ļoti labu mājas sargu”. Un vēl izcelsmes ziņā raibs un ļoti plašs kucēnu piedāvājums!

Atverot sadaļu “Pārdod”, ir pat 44 lapas, kur katrā pa 30 atsevišķiem sludinājumiem! Starp tiem arī tādi, kur piedāvā barību, kakla siksnas u.c., bet vairumā – šķirnes un bezšķirnes suņus. 

Ja kāds grib kaķēnu bez maksas (atdod, neprasot naudu), tad sludinājumu klāsts ir īpaši plašs. Bez maksas var dabūt kā tikko dzimušus, tā gadu vecus un vecākus kaķus ļoti plašā izvēlē – pavisam 114 sludinājumu.

Lielākajā daļā no tiem piedāvā nevis vienu, bet vairākus kaķēnus, pat līdz astoņiem.

Sadaļā “Pārdod” ir 24 lapas (katrā no tām 30 sludinājumi), un tajās piedāvā kā šķirnes, tā bezšķirnes dzīvniekus, sākot no 10 centiem līdz 1500 eiro.

Šobrīd Latvijā aizvien biežāk izskan informācija, ka pastāv nopietna suņu un kaķu pārprodukcija, ar ko jo īpaši saskaras galvaspilsētā un tās tuvumā esošās dzīvnieku patversmes.

Kā “Kurzemes Vārdam” pastāstīja labdarības fonda “Sofi” komunikācijas pārstāve Sindija Liepiņa, ir pienācis laiks istabas dzīvnieku pavairošanu vairs neuzskatīt par hobiju jeb – lai katrs dara, ko un kā grib.

Valstī pastāvošā istabas dzīvnieku pārprodukcija jāmazina, nevis likvidējot esošos dzīvniekus, bet ieviešot normas, kas novērstu cēloņus – nekontrolētu dzīvnieku pavairošanu, nereģistrējot saimniecisko darbību.

Dzīvnieku aizsardzības biedrības uzskata, ka istabas dzīvnieku pavairošana patlaban ir būtisks ēnu ekonomikas segments,

kam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība no valsts puses.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā notika labdarības fonda “Sofi” rīkotā konference “Izglābt nedrīkst likvidēt. Kur liksim komatu?”, kurā runāja par praktisku pienesumu dzīvnieku labklājības uzlabošanai Latvijā, tajā skaitā par pavairošanas kontrolēšanu.

Vērā ņemams ieteikums bija biedrības “Dzīvnieku pansija “Ulubele”” vadītājai Ilzei Džonsonei. Viņas priekšlikums,

lai kontrolētu istabas dzīvnieku pavairošanu, katram metienam izsniegt licenci, kas apliecina, ka dzīvnieku metiens ir reģistrēts.

Licences numurs būtu obligāti norādāms sludinājumā par mājdzīvnieka piedāvāšanu atsavināšanai, kas nodrošinātu efektīvu dzīvnieku pavairošanas kontroli un patērētāju aizsardzību.

Šis ierobežojums arī apgrūtinātu no ārvalstīm nelegāli ievestu dzīvnieku atsavināšanu Latvijā.

Praktiski visu patversmju un dzīvnieku glābšanas organizāciju darbiniekiem ir vēlme un reizē ieteikums, kas varētu ierobežot nereģistrētu dzīvnieku pavairošanu, proti, visdrīzākajā laikā pieņemt normatīvos aktus dzīvnieku pavairotāju uzskaitei un kontrolei.

Kā rīkoties, ko ņemt vērā sabiedrībai jeb suņu, kaķu un citu mīļdzīvnieku kārotājiem? Ļoti nopietni un vispusīgi apsvērt savu vēlmi pēc mājdzīvnieka, visu laiku paturot prātā trīs vārdus: atbildība, pienākums, izdevumi.

Pārprodukcija rada ciešanas

Inese Bāra, juriste, labdarības fonda “Sofi” pārstāve

Nu jau vairāk nekā 22 gadus Latvijā darbojas “Dzīvnieku aizsardzības likums”, bet reālā dzīve rāda, ka šo gadu laikā nevis esam virzījušies uz attīstību, bet vērojams kritums.

Lietas dzīvnieku aizsardzības jomā tomēr nav sistēmiski sakārtotas.

Sadarbībā ar citām dzīvnieku aizsardzības organizācijām, patversmēm, biedrībām esam apkopojuši ieteikumus, kas, mūsuprāt, pievērš uzmanību galvenajām šī brīža problēmām, kas jārisina.

Šeit pieminēšu tikai dažas. Noziegums, kas izdarīts pret kaķi, suni vai citu radību, nav mazsvarīgāks tāpēc, ka tas izdarīts pret dzīvnieku. Mēs atgādinām, ka vardarbība ir vienlīdz bīstama, ja tā vērsta kā pret cilvēku, tā citu dzīvu būtni.

Pētījumi apliecina, ka tad, ja cilvēks bijis vardarbīgs pret dzīvnieku, līdz vardarbībai pret citu cilvēku viņam ir tikai viens solis.

Latvijas organizācijas jau izdarījušas ļoti daudz, lai kā viens no papildu sodiem būtu aizliegums turpmāk turēt dzīvniekus. Šobrīd gan vēl daudz jāstrādā pie tā, lai šis aizliegums tiktu piemērots.

Ir tik daudz atrunu, ka to nav iespējams izdarīt, jo nav kontroles mehānismu.

Mūsu uzskats, ka nedrīkst veselu mīļdzīvnieku, kas paņemts savam priekam, bez būtiska iemesla nogalināt, aizvedot uz klīniku, kur veic eitanāziju.

Gribu uzsvērt, ka nav vieglas nāves. Tas ir mīts, ka eitanāzija to garantē. Nāve ir un paliek nāve. Dzīvniekam, nākot pasaulē, arī ir tiesības uz dzīvību. Eitanāzijas aizliegums attiektos arī uz patversmēm, kur dzīvnieks rod patvērumu, nevis nokļūst, lai tiktu iemidzināts.

Šobrīd Latvijā pastāv vairāki absolūti nebūtiski iemesli, kāpēc dzīvnieku drīkst iemidzināt.

Vēršam uzmanību arī uz atbildības novelšanu starp atbildīgajām iestādēm, jo, tiklīdz ir likuma robi par nepietiekami nodalītu kompetenci, tā sākas atbildības pārbīdīšana, kas ko darīs vai nedarīs, bet dzīvnieks tikmēr cieš, jo viņam palīdzība nepieciešama tūlīt, it sevišķi gadījumos, kad bijusi cietsirdīga izturēšanās.

Var būt kā administratīvi pārkāpumi, tā noziedzīgs nodarījums, un tāpēc atbildība tiek dalīta starp Pārtikas un veterināro dienestu un policiju. Rezultātā, kamēr notiek strīdi par nodarījuma kvalificēšanu, dzīvnieks nesaņem palīdzību.

Atbalstu 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā PVD nevar nodrošināt, jo tas nav operatīvais dienests.

Jāsaprot, ka dzīvnieku populācijas kontrole nenozīmē visu lieko likvidēšanu. Pasaules praksē pierādīts, ka, likvidējot nevajadzīgos mājas un mīļdzīvniekus, tomēr netiek panākts ilgstošs rezultāts.

Likvidēt, pirmkārt, ir neētiski un nehumāni. Otrkārt, likvidācija ir īstermiņa risinājums, jo pēc būtības skaits netiek kontrolēts.

Tas ir fakts, ka pastāv mīļdzīvnieku pārprodukcija un notiek nekontrolētā pavairošana. Tā rezultātā dzīvnieku glābējiem ir aizvien vairāk darba un pietrūkst resursu.

Savukārt pārprodukcijas rezultātā dzimušajiem kaķiem un suņiem – aizvien lielākas ciešanas. Neviens, kurš piedzimst šajā pasaulē, nenāk ar vēlmi būt lieks un nevajadzīgs.

Mūsu ieskatā Latvijā dzīvnieku pārprodukcijas jautājums praktiski netiek risināts. Ir manipulatīvi teikt, ka vairākos normatīvajos aktos ir normas, kas sakārto šo jautājumu, jo tās neskar pašu galveno – nenosaka dzīvnieku pavairotāju (audzētāju) tiešo reģistrāciju un viņu uzraudzību.

Uzziņai

Pirms iegādājies suni (arī kaķi), vispirms godīgi atbildi sev uz dažiem jautājumiem:

• Vai man tiešām būs pietiekami daudz brīva laika, ko veltīt sunim (kaķim)?
• Vai spēšu par dzīvnieku rūpēties katru dienu līdz viņa nāvei?
• Vai suni varēšu vest regulārās pastaigās vismaz divas reizes dienā? Vai vedīšu uz paklausības nodarbībām?
• Vai suns (kaķis) iederēsies ģimenē un mājinieku dzīves ritmā (mazi bērni, citi mājdzīvnieki)? Jau iepriekš noskaidro, vai kādam no ģimenes locekļiem nav alerģija.
• Ko es iesākšu ar dzīvnieku, kad došos brīvdienās? Kas viņu pieskatīs?
• Vai man ir pietiekami daudz vietas mājā vai dzīvoklī, kur turēt suni, lai viņam būtu ērti?
• Vai man ir pietiekami daudz naudas, lai uzturētu suni (kaķi)? (Vidējās izmaksas par suni gadā var sasniegt pat 1000 eiro – barība, aprūpes piederumi, veterinārie pakalpojumi, suņa turēšanas nodeva u.c.).

Divi ieteikumi, ko noteikti nedarīt:

– Nekad dzīvnieku neiegādājies steigā, citu cilvēku, medijos vai soctīklos publicētas informācijas iespaidā, pirms viss nav rūpīgi apsvērts un izvērtēts. Dzīvnieks nedrīkst būt dāvana, iepriekš nevienojoties ar potenciālo saimnieku.

– Nesarunā tikšanos ar mājdzīvnieka pārdevēju autostāvvietā, degvielas uzpildes stacijā vai citās tamlīdzīgās vietās. Nepiekrīti suņa vai kaķa piegādei uz mājām. Iegādājoties dzīvnieku, dodies pats uz tā mājvietu un pavēro to ierastajā vidē. Novērtē, kādos apstākļos dzīvnieks uzturas, kāda ir viņa socializācijas pakāpe.

Avots: www.dzivniekupolicija

Es domāju tā: Kad mainīsies sliktā attieksme pret dzīvniekiem?

Dace Auziņa – liepājniece:

– Man šķiet, ka tagad dzīvniekiem pievērš lielāku uzmanību nekā cilvēkiem. Attieksmes ziņā arī turpmāk nekas nemainīsies, viss turpināsies. Dzīvībai neredz vērtību. Ja tā uztver cilvēkus, tad par attieksmi pret suņiem, kaķiem nav, ko brīnīties. Visus nekad neizmainīs uz labu. Būs tikai trakāk, ne labāk.

Svetlana Jevdokimova – liepājniece:

– Domāju, ka nemainīsies, jo vienmēr būs vienaldzīgi, neapdomīgi cilvēki. Ļoti daudzi vispirms dara jeb paņem dzīvnieku, bet domāt sāk tikai pēc tam, kad paliek grūti. Jo izrādās, ka par mīluli katru dienu jārūpējas. Var rakstīt, runāt, piesaukt likumus un sodus, bet tik un tā vairums rīkojas, kā pašiem labāk. Nekādas pamācības, pieredzes un sodi neiedarbojas.

Elīna Gerliņa – sociālā darbiniece:

– Nekas nemainīsies, tāpat vien būs, jo cilvēki ir cietsirdīgi. Tāda ir pasaules kārtība, ka visi nebūs labi un apzinīgi, diemžēl. Var taču viegli no liekā atbrīvoties. Ja pat par bērniem daļa nerūpējas, tad kur nu vēl par dzīvniekiem. Vienīgā izeja – smagāki, nopietnāki sodi un notiesājoši spriedumi. Nevis nosacīti vai naudas sodi. Lai iet un atstrādā dzīvnieku patversmēs.

Aldis Ābols – suņa saimnieks:

– Nezinu, kad, bet mainīsies, jo cilvēki tomēr paliek izglītotāki, informētāki. Tā tam vajadzētu notikt. Mums ģimenē dzīvo suns, un zinu, ka tā ir liela atbildība. Regulāri un joprojām ejam uz paklausības treniņiem. Ja cilvēks grib mājas mīluli, tad jāatceras, ka dzīvnieks nav bezmaksas prieks. Tam jāvelta gan nauda, gan daudz sava laika.

Svetlana Tiško – strādā:

– Tad, kad būs tiešām nopietni, kārtīgi sodi. Varbūt tad sāks domāt. Noteikti vajag speciālu dzīvnieku policiju, kas notiekošo stingri kontrolēs. Šodien Latvijā ir drausmīga situācija, jo pastāv ļoti liela bezatbildība. Pieņemt lēmumu par suņa vai kaķa iegādi – tā būs atbildība par dzīvnieku vairāk nekā desmit gadus. Ja nopērk dārgu šķirnes suni, iespējams, atbildība būs lielāka nekā par kranci.