“Viņa aiziešana ir liels zaudējums,” saka muzikoloģe Aija Engelmane, kuras skolnieks bijis arī L. Džeriņš, “perfekcionists, visu darīja ar aizrautību, azartisks, vienmēr tiecās pēc labākā, sevi nežēloja. Viņa dzīves jēga bija – mūzika.”

Lotars bija Latvijā pirmais ērģeļspēles maģistrs, mācījies Jāzepa Vītola konservatorijā Tālivalža Dekšņa klasē, bet daudz papildinājies meistarklasēs ārzemēs, kur arī koncertēja.

Tā arī ieguvis personiskus kontaktus ar citvalstu mūziķiem, kurus vēlāk aicināja uz Liepājas ērģeļmūzikas festivālu, kuram aizvien izdomāja ko jaunu, radošu, tā daudziem liepājniekiem liekot no jauna pamanīt Liepājas unikālo bagātību – vēsturiskās un pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles, gan arī tā pievēršot ārzemju mākslinieku uzmanību Latvijas senajiem interesantajiem instrumentiem. Viņš arī izveidoja nebijušu Lieldienu mūzikas programmu – naktskoncertu “Mūžīgās baznīcas parādīšanās”, organizēja labdarības koncertus ērģeļu glābšanai. Un arī pats kļuva par ērģeļmūzikas skolotāju.

Reiz intervijā viņš neslēpa, ka mazliet aizskar tas, ka ērģeles savā varenībā ērģelnieku aizēno, klausītāji ērģelnieku parasti neredz, un ir radies teiciens: “Skanēja ērģeles.” Bet tas ir ērģelnieks, kurš viens pats var pavēlēt 7000 stabulēm.

Lotars Džeriņš par savu darbu vienmēr stāstīja ar ļoti lielu degsmi un aizrautību: “Dažreiz pa desmit stundām spēlēju plus divos grādos, solisti prasa, kā to var izturēt. Cenšos pēc tīrākās sirdsapziņas cilvēkam iedot to, ko tajā brīdī varu. Man jāpārvērš svētkos tas mirklis, citādi nav jēgas. Tikko sāc šķirot – vai klausās Ferhoigens ar kundzi, Ulmanis, Gailis vai kāda kinozvaigzne, vai piecas tantiņas – tad tu neesi savā vietā.”

Taču vairākus savas dzīves pēdējos gadus viņš vairs nevarēja savu dzīves mīlestību piepildīt, jo to liedza slimība. Kad pēdējo reizi tikāmies, viņš atzinās, ka tomēr lolo cerību pie ērģelēm reiz atkal atgriezties.