Teātra direktora amatā V. Pūce bija 25 gadus – no 1967. līdz 1991. gadam. Krietnais ēkas saimnieks nomainīja grabošo bleķa jumtu pret skaistajiem dakstiņiem, izremontēja teātri un atjaunoja telpās oriģinālās krāsas.

Varbūt citi teātri tika atzīti par labākiem, tomēr liepājnieku kolektīvu V. Pūces vadībā visa teatrāļu brālība nešaubīgi sauca par visdraudzīgāko Latvijā. Lai celtu profesionālo līmeni, viņš aizsāka Liepājas teātru aktieru studiju organizēšanu.

”Tas ir liktenis, ka esmu dzīvs palicis,” V. Pūce teica intervijā ”Kurzemes Vārdam” 2020. gada rudenī. Iespējams, ja četrpadsmit gadu vecumā tiec nosūtīts neitralizēt lādiņus un mīnas, bet ne matiņš no galvas nenokrīt, par likteni žēloties nav iemesla.

Mūža pēdējos gados seniors nešķīrās no sev tipiskā optimisma un spēja priecāties par to, ka saule spīd, kājas nesāp un galva negriežas.

Un laiku pa laikam uzgleznoja kādu skaistu ainavu.

Lauku zēns, kuram gribējās zīmēt, Liepājas mākslas skolā nokļuva teātra dekoratoru darbnīcā pie Albīna Dzeņa. Bijis zīmēšanas skolotājs, vadījis deju kolektīvu, kultūras namu, gribējis tam visam atmest ar roku un iet uz ”Liepājas metalurgu” strādāt, lai spētu uzturēt ģimeni. ”Ja cilvēks ir dumjš, viņu uz visu ko var pierunāt,” tā esot piekritis uzņemties teātra vadību.

”Tu, Voldemār, to medūzas plostu esi izvadījis cauri visām vētrām un orkāniem,” jubilejas svinībās teica viņa kolēģis Gunārs Kugrēns. Tādas postošas stihijas V. Pūce pārlaidis visai daudz, jo, viņam, pēc 60. jubilejas no amata aizejot, teātra ļaudis sprieda, ka tik daudz rāts un lamāts laikam neesot neviens cits teātra direktors.

1991. gada sākumā viņš tika nosaukts starp Gada cilvēkiem Liepājā. ”Teātrī nevar tā – kaut kā. Vajag atdot visu,” tā strādāja V. Pūce.

Kopā ar sievu Ilgu, dzintara mākslinieci, V. Pūce uzaudzinājis meitu Airu, sagaidījis divus mazdēlus un trīs mazmazdēlus. Izvadīšana 17. janvārī pulksten 11 Centrālkapos.