Kāds jau jaunībā apgūtajā profesijā nostrādā visu mūžu, cits darbus maina kā zeķes, taču ne viens vien ir pārliecinājies – nekad nav par vēlu, lai apgūtu ko jaunu. Kā vēsta senais teiciens – mūžu dzīvo, mūžu mācies.

No karavīra par tālbraucēju

Liepājnieks Ivars visu mūžu bijis karavīrs jūras spēkos, taču nu savu ikdienu aizvada strādājot par tālbraucēju šoferi Zviedrijā.

“Es biju spiests mainīt profesiju, jo, kā zināms, armijā nedienē ilgāk par 50 gadu vecumu. Man bija jādodas izdienas pensijā, taču tā kā vēlējos strādāt, sāku darīt to, kas man patīk.”

Viņam jau iepriekš patika vadīt automašīnas, taču nebija nepieciešamo zināšanu un pieredzes, lai pildītu tālbraucēja pienākumus. “Ļoti daudz mācījos, gāju dažādos izglītojošos kursos. Ja gribi kaut ko sākt darīt, ir jābūt arī teorētiskām zināšanām.”

Viņš atzīst, ka apgūt jaunu profesiju ir daudz vieglāk, ja par to ir patiesa interese. “Tā kā šī profesija mani interesēja, ar grūtībām bija vieglāk tikt galā. Tiesa, pirms tam biju pieradis strādāt vidē, kur ir ļoti liela kārtība, taču šajā tā nebija, tādēļ nācās pierast pie dažādām specifiskām lietām.”

Bailes kļūdīties, bijušas Ivara lielākās grūtības. “Bija grūti iesākt, lai neizdarītu neko nepareizi, tādēļ ļoti daudz mācījos, skatījos dažādus videomateriālus, lai gūtu plašākas zināšanas un nekļūdītos. Ir svarīgi daudz mācīties, jo kam gan ir vajadzīgi muļķi? Arī Rainis teica – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ir jāpilnveidojas, lai izdzīvotu!”

Nav noteikta vecuma, kad būtu par vēlu mācīties, uzskata Ivars – galvenais ir katram darīt to, kas patīk un padodas. “Kādam jau 30 gadu vecumā ir par vēlu ko mainīt, tas atkarīgs no katra rakstura. Man nebija par vēlu apgūt ko jaunu arī 50 gadu vecumā – ir jābūt tikai ļoti lielai vēlmei ko darīt.”

Savs puķu veikaliņš

Inga vairāk nekā 40 gadus dzīvoja Talsu pusē, gandrīz divdesmit gadus strādāja par bērnudārza audzinātāju. “Bērnudārzs bija nelielā pagastā, visus savus mazos audzēkņus pazinu, tāpat kā viņu vecākus. Arī pēc tam skatījos, kā viņi izaug,” atminās Inga.

Taču attiecību dēļ viņa pārcēlusies uz Liepājas pusi, kur sākusi darba meklējumus. “Izmēģināju pārdevējas darbu, taču tas nebija mans. Arī darbā ar bērniem biju sevi izsmēlusi – gribēju ko mierīgu.”

Viņa brīvo laiku pavadījusi, nodarbojoties ar rokdarbiem, kad izlēmusi apgūt arī floristiku. “Atradu informāciju par floristikas kursiem un tajos pieteicos. Mācības bija ilgas un grūtas, ļoti sāpēja rokas, materiāli bija dārgi, taču gala rezultāts man vienmēr sniedza gandarījumu.”

Kad Inga bija ieguvusi sertifikātu, viņai pavērās iespēja strādāt kādā puķu veikalā. “Pēc vairākiem gadiem, kad sākās krīze, veikala īpašnieki iekļuva finansiālās grūtībās un man bija iespēja veikalu pārņemt. Tiesa – tas bija visai riskanti, taču es ticēju, ka tā ir mana iespēja!”

Nu Inga jau gandrīz desmit gadus ir floriste. “Protams, ir liela konkurence, daudz dažādu grūtību, taču, manuprāt, ir grūti atrast profesiju, kurā viss būtu tikai viegli un skaisti. Ir jārēķinās ar to, ka tas ir darbs – tādēļ arī ir jāstrādā! Es katru dienu mācos no jauna, apgūstu jaunākās tendences, izprotu klientu vēlmes, jo tikai tā es spēšu noturēt savu vietu – pilnveidojoties!”

Lai dzīve būtu smuka

Kaut arī augstskolā apguvis jurisprudenci, Elgars savu dzīvi vēlējies virzīt citā gultnē. “Es teiktu, ka ģimene bija iemesls darbības maiņai, biznesa uzsākšanai.” Kādreiz viņš bijis taksists, taču nu vada pats savu uzņēmumu.

“Svarīgākie iemesli darba maiņai bija tas, ka kā taksistam nācās strādāt naktīs, kā arī atalgojums bija nekonkrēts. Biju bildinājis sieviņu un pēc pāris mēnešiem pieteicās dēls, tāpēc bija jādara lietas, lai dzīve būtu smuka,” saka Elgars. Kopā ar domubiedru viņam radusies ideja par savu biznesu. Viņi izmantojuši iespēju un nu jau vairāk nekā gadu vada savu vīriešu frizētavu. 

Lielākās grūtības bijušas tieši pielāgoties situācijai un dzīves ritējumam. “Tu esi atbildīgs ne tikai par sevi un ģimeni, bet arī par darbiniekiem un uzņēmumu – aug pienākumi un atbildība. Iespējams, visgrūtāk šajā situācijā ir sabalansēt laiku, jo gribas, lai viss ir kārtībā gan ģimenē, gan uzņēmumā, kā arī, lai esi mierā ar sevi.”

Arī viņš piekrīt, ka pārmaiņu atslēga ir izglītošanās. “Ja vēlies mainīt lietas, vienmēr ir jāmācās! Manuprāt, cilvēks nekad nebeigs mācīties, ja viņš vēlēsies sevi pilnveidot un attīstīt, neatkarīgi no tā, ko viņš dara! Dzīvē jāmācās ir vienmēr!”

Elgars smej, ka par vēlu ir “nekad”. “Galvenais ir darīt un darīt labas lietas, tad tiešām viss izdosies!”