liepajniekiem.lv
To, ka šī nodarbe nepazīst šķēršļus, zina daudzi liepājnieki, kuri tai aktīvi pievērsušies. Par savu aizrautību stāsta trīs cilvēki, kuri draugos ar ūdeni gan vasarā, gan ziemā.
Iznāc ārā atjaunots
Liepājas Simfoniskā orķestra obojists Āris Burkins pats par sevi brīnās, jo agrāk nevarēja pat iedomāties, ka piedalīsies kaut vai tautas peldēšanas sacensībās.
Jau vairākus gadus viņš regulāri kāpj uz goda pjedestāla gan garajās distancēs atklātos ūdeņos vasarā, gan tikpat labi startē ziemas sacensībās.
“Izkustēšanās. Lai asintiņa pariņķo pa visu organismu. Ir jākustas, man tas vispār daudz nozīmē,”
viņš stāsta.
Citādi, īpaši ziemā, cilvēks iesēžas un zaudē dzīves kvalitāti.
Kādreiz Āris aizrāvās ar skriešanu, tagad to nomainījusi riteņbraukšana un peldēšana, viņš arī burā. Skriešanu pasāka beigt ar peldi jūrā, nepārtraucot iemešanos ūdenī arī rudenī un ziemā.
Peldējis viņš ir kopš bērnības. Pie Dikļu pils bija uzpludināta Mazbriedes upe, kas bērna acīm šķita kā liels ezers.
“Man bija tādas vasaras, kad obligāti katru dienu trīs reizes jānopeld turp un atpakaļ. Tas gan ir bīstami un nav jāpopularizē.
Atrodoties uz ūdens, liekas, ka nemaz nav tālu, bet peldot attālums ir relatīvs jēdziens, viss ir daudz, daudz tālāk, un cilvēks var krist panikā.
Galvenais tad ir apgriezties uz muguras un atpūsties,” uzsver Āris.
Rīgā viņš gāja uz baseinu “Varavīksne”, kur fizkultūras skolotāja kaut ko pamācīja. “Iemācījos kraulā peldēt, izelpot zem ūdens un ieelpot padusē,” viņš smejas.
Studiju gados izmantoja iespēju peldēt Ķīpsalas baseinā. Tā apguvis sadzīvošanu ar ūdeni bez treneru iejaukšanās un sauc sevi par pilnīgu amatieri, kurš kaut kā var nopeldēt diezgan lielus gabalus.
“Man patīk, un prīmā jūtos, arī šodien,” Ā. Burkins pauž pēc uzvaras 2400 metros Liepājas atklātajā peldējumā savā vecuma grupā.
Adrenalīns pirms starta ir, jo Āris apzinās, ka tas būs darbs, taču arī izbauda peldējumu, pie viena atceroties ieteikumus par tehniku.
“”VeloRonī” ir tikai jautri cilvēki!” viņš saka par ziemas peldētāju un veloaktīvistu biedrību, ar kuras ļaudīm sapazinās, pamēģinot ziemas sporta spēlēs nopeldēt 25 metrus.
Tagad viņš sacensībās peld ziemas garo distanci – 450 metrus.
“Toreiz sēdējām pirtī, un es pabrīnījos, ka tur visi tādi pustraki cilvēki vislabākajā nozīmē. Neviens ne par ko nesūdzas,”
saka Āris.
Peldēt labāk patīk vasarā, taču ziemā var iegūt to, ko siltā ūdenī gribēdams nevar dabūt – “noskalojies ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses sevi izskalo un iznāc ārā atjaunots”.
Ā. Burkina metode, kuru iesaka citiem, kas nav pārliecināti par savu varēšanu – skaitīt līdzi roku vēzienus.
“Uztaisi 20 un, ja vairāk nevari, kāp ārā. Nākamreiz varbūt varēsi 25. Nekad nav par vēlu sākt. Ja tu kaut ko māki, nekad nav par vēlu to pilnveidot un attīstīt. Ja nemāki, var sākt no jauna,” viņš iesaka.
“Ne peldēšanas stils, ne ātrums nav svarīgākie.”
Izaugsme ir tur, kur kļūst grūti
“Tas man ir izaicinājums. Man vajag sevi pārbaudīt un darīt to, no kā es baidos,” atklāj Ilze Daugaviete, kura ikdienā strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā.
Pirms gada viņai šķistu, ka to nevar izdarīt – ne ziemā peldēt 100 metrus, ne vasarā 400.
“Šajā kompānijā mani iedrošināja, un es to varu,” saka “VeloRoņa” biedre.
Peldēšana ir viņas hobijs, ko dara tikai sava prieka pēc.
Ilze rudenī sāka vientulīgus peldējumus, līdz satika roņus un integrējās. “Tālāk jau, kā mans tēvs saka, kādā barā esi, tādu dziesmu dziedi,” viņa pauž.
“No ūdens rodas eiforija, īpaši ziemā, tā ir kaut kāda absolūtā ķīmija.
Spiediena maiņas un tā lidošana droši vien ir dabiskais veids, kā sasniegt tādu lidojumu bez ķīmiskas iejaukšanās vai stimulatoriem. Iepriekš nekad neko tādu neesmu sajutusi.”
Vasarā peldēt savukārt ir silti un patīkami. Iepriekš Ilze arī siltā ūdenī nebija nekāda peldētāja, iebrida jūrā atvēsināties. “Bet es saku: ko kompānijas dēļ neizdarīsi!”
Sportiskais azarts I. Daugavietei ir svarīgs. Viņa nodarbojusies ar distanču slēpošanu, pabeigusi Sporta akadēmiju.
“Bērnus dzenu diezgan profesionālā sportā. Visu laiku jābūt izaicinājumiem. Ja ir viegli, tad tas nozīmē, ka tur nav nekādas izaugsmes.
Izaugsme ir tikai tur, kur jāpārvar sevi, kur kļūst grūti.
Domāju, ja mani bērni var, kāpēc es nevaru? Man arī ir jāvar,” saka peldētāja.
Pārvarot sevi fiziski un psiholoģiski, viņa jūtas labāk.
Bet ja nav sportošanas pieredzes un cilvēkam šķiet, ka nevar? “Savi spēki jāpārbauda drošā vidē. Šī tāda ir,” Ilze saka par peldētāju kopienu.
“Ja man saka, ka peldēs blakus, mani atbalstīs, tad es varu, tas mani iedrošina. Viena es to nedarītu, nesaņemtos, bet drošā kompānijā ir ļoti forši. Katrā ziņā to var sākt darīt arī 50 plus gados. Nav tā, ka visi spēki ir tikai jaunībā. Ir daudz resursu, ko mēs nenovērtējam.”
Līdzsvaram un mieriņam
Liepājas bāriņtiesas locekles Zanes Dambītes dzīvē ūdens ir bijis no bērnības.
“Kopš sevi atceros, esmu gājusi peldēties uz jūru. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Bija Veltas tante, kura katru vakaru gāja uz jūru, un mēs, bērnu bariņš, gājām kopā ar viņu,” atceras Zane.
“Tas katru vasaru bija nemainīgi – pulksten astoņos ar Veltas tanti iet peldēties.”
Tad ūdens bija plunčāšanās nozīmē, bet peldēšanu kā prasmi viņa apguvusi tikai beidzamajos gados, kopš iesaistījās “VeloRonī”.
“Sāku ziemā peldēt un sapratu, ka ir jāmācās. Tie ir gadi septiņi, kopš pamazām, pamazām, un pēdējie divi ir tādi, kad patiešām varu teikt, ka protu peldēt,” uzsver Z. Dambīte.
No labas peldētprasmes sajūtas nemainoties, tās mainās, kad Zane tiek ūdenī.
“Ūdens paņem prom visu negatīvo. Forši paliek,”
viņa saka.
Ziemas peldēšanai ir īsāks laiks, no aukstuma gūst milzīgu enerģijas devu un adrenalīna pieplūdumu. Vasarā atrašanās ūdenī ir ilgāka un peldēšana vairāk ir tāda kā līdzsvara un mieriņa atgūšana.
Zane uzskata, ka peldēšanai var pievērsties ikviens neatkarīgi no vecuma vai fiziskā stāvokļa.
“Sacensībās redzēju, kā vīrietis nopeldēja 2400 metrus, iznāca no ūdens līdz viduklim, un tad viņam pienesa kruķi, lai var tikt tālāk krastā. Tā ka pilnīgi nav nozīmes fiziskai kondīcijai. Mācīties peldēt var jebkurā vecumā, un tas pat ir vajadzīgs,” uzsver Z. Dambīte.
“Tā jau šaubās var nodzīvot visu mūžu!” peldētāja teiktu tiem, kas nevar saņemt dūšu. “Vienkārši jāmēģina. Ja ir bail vai nav kompānijas, vajag nākt un peldēt kopā ar “VeloRoni”.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
