Atzīmējot Latvijas Tautas frontes 30 gadu jubileju, vakar Dailes teātrī Rīgā norisinājās plaša starptautiska konference “Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30”, uz kuru devās arī kādreizējie LTF biedri no Liepājas.

Latvijas Tautas fronte bija valsts vēsturē lielākā sabiedriski politiskā organizācija ar vairāk nekā 250 000 biedru un vēl lielāku skaitu atbalstītāju gan Latvijā, gan trimdā. Tās darbība aizsāka Trešo atmodu jeb dziesmoto revolūciju, kas beidzās ar neatkarības atjaunošanu Baltijas valstīs.

1988. gada 8. oktobrī Rīgā notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Uz to bija pulcējušies vairāk nekā tūkstoš delegātu no visas Latvijas, tai skaitā 39 pārstāvji no Liepājas. Mēnesi vēlāk, 12. novembrī, notika LTF Liepājas pilsētas nodaļas pirmā konference. LTF Liepājas pilsētas nodaļa bija otra lielākā pēc Rīgas nodaļas – mūsu pilsētā bija apvienojušies apmēram 13 000 biedru.

Sagaidot LTF 30 gadu jubileju, laikraksts aicināja mūsu pilsētas kādreizējos tautfrontiešus atcerēties Trešās atmodas norises. Visi kā viens atzina, ka tas bijis ļoti īpašs, notikumiem bagāts un emocijām piesātināts laiks. Bet kas katram palicis visspilgtāk atmiņā, kas visvairāk saviļņojis un licis sirdij notrīsēt? Ieskatam – vairāku LTF toreizējo aktīvistu atmiņu ainiņas.

“Kaut arī biju tas, kurš piedalījās Liepājā Ļeņina pieminekļa nocelšanā, kurš meta cilpu ļeņineklim kaklā, tomēr tas bija tikai tāds viens notikums. Visspilgtākais, kas man palicis atmiņā, bija milzīgā tautas vienotība atmodas laikos, kad latvieši bija pamodināti pēc ilgajiem apspiestības gadiem. Lielākā daļa Latvijas labā centās darīt, cik spēja, nežēloja ne laiku, ne spēkus. Nesavtīgi, brīvprātīgi, neprasot atlīdzību. Notikumu jau bija ļoti daudz, bet jo sevišķi vienotību varēja izjust barikāžu laikā. Par savu naudu īrējām autobusus, bet arī daudzi uzņēmumi deva transportu, lai cilvēki tiktu uz Rīgu, uz barikādēm. Un tur pat sirmas Ulmaņlaika tantītes nevarēja palikt malā, nesa barikāžu dalībniekiem pīrādziņus, siltu tēju,” atceras Imants Aizkalns.

“Atmodas laikā pamatā darbojos medijos. Visspilgtāk atmiņā palicis barikāžu laiks janvārī, kad Rīgā notika apšaude un gāja bojā cilvēki. Strādāju toreizējā Liepājas televīzijā, sapratu, ka jādodas uz Rīgu. Piezvanīju vienam operatoram, viņš visādi izlocījās un teica, ka nebrauks (nesaukšu tagad viņu vārdā). Otrs operators Aigars Hibneris uzreiz bija uz mieru: jā, braucam! Pusnaktī Peldu ielā iekāpām mikroautobusā un braucām. Nezinājām, kas mūs tur sagaida, varbūt omonieši pie Rīgas robežas, varēja būt visādi,” stāsta Normunds Kārkls.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 9. oktobra numurā.

#kvards-20181009-07#