Dabas parks nav parks ar
soliņiem un apstādījumiem, un laikā, kamēr ap Papes ezeru tāds pastāv,
apmeklētāji to jau diezgan labi ielāgojuši – saka Rucavas novada tūrisma
speciāliste Dace Mieme. Turp dodas pat stopotāji no citām zemēm, lai vienkārši
izbaudītu gabaliņu neskartas Latvijas. Tikmēr, runājot par pastāvīgu atbalstu
šādai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai, vēl aizvien var vēlēties vairāk,
norāda dabas parka “Pape” pārstāvis Ints Mednis.

Kājām uz Papi

Ko dabas parks nozīmē Rucavas novadam? Materiālās vienībās to izmērīt
nevar, bet atpazīstamībai un tēlam dod daudz – saka D. Mieme. “Vācu
tūristiem un lietuviešiem tas ir pirmais, pēc kā viņi taujā.” Daudzi
novada viesi pirms došanās šurp jau ievākuši informāciju, viņi zina, ko grib
redzēt. Protams, esot arī tādi, kas vaicā – kur tas parks? Ak, tas!
“Cilvēkiem, kas nekad nav bijuši dabas parkā, liekas, ka tur jābūt
izbūvētām taciņām, soliņiem, visām ērtībām. Es saku – nē, tā ir unikāla vieta,
kur daba ir saglabāta neskarta, tāda, kāda tā ir.”

Visbiežāk dabas parka apmeklētāji interesējas par iespējām apskatīt
Papes zirgus un citus dzīvniekus, visvairāk pēc tiem prasa ģimenes ar bērniem.
Mēdzot izskanēt arī jautājums:  vai ar
šiem zirgiem drīkst jāt? “Tad sakām – nē, nē, tie nav izjādēm
domāti,” D. Mieme smejas.

Šogad starp Papes apmeklētājiem daudz bijis kājāmgājēju.
“Piemēram, meitene no Prāgas, kura ar stopiem bija atbraukusi šurp
vienkārši pavērot putnus. Viņa jau zināja, ka te ir tāds parks, ka te ir tādas
un tādas putnu sugas. Dabas mīļotāju vidū tas ir pazīstams jau arī ārpus
Latvijas robežām.” Arī latviešu tūristu esot diezgan daudz. Ļaužu
informētībai daudz palīdz virtuālās pasaules iespējas, dabas parkam ir
atjaunota mājaslapa, nesen izveidota arī aplikācija viedtālruņiem – Latvijas
dabas tūrisma piedāvājumā tas esot līdz šim nebijis piedāvājums.

Kā medusmaize

D. Mieme uzklausījusi arī tādu viesu viedokli: perfektie un tīrie
pilsētas parki mums nav vajadzīgi, mums vajag dabu, savvaļu! Un tādus cilvēkus
nebaida arī brišana pa brikšņiem. “Protams, mēs varētu gribēt vairāk
ērtību, bet dabas vērotājam tas patiesībā nav svarīgi.”

Papes viesu nams “Pūķarags” ik gadu rīko pārgājienu pa dabas
takām, kurā var piedalīties visi interesenti. Un šogad atsaucība esot bijusi
necerēti liela. “Citus gadus bijām ne vairāk par desmit, šogad bija
sešdesmit. Viens vīrietis ar sabiedrisko transportu bija atbraucis no Valmieras
tikai tāpēc, lai ietu šajā pārgājienā. Ir arī rīdzinieces, kas brauc katru
reizi – pēc gada birojā tā esot kā medusmaize.”

Aizsargājamās teritorijas statuss uzliek ierobežojumus saimnieciskajai
darbībai – piekrīt tūrisma speciāliste. Bet jāatrod līdzsvars, kā apvienot to
ar dabas vērtību saglabāšanu.

Hroniska problēma

Bet cik viegli ir strādāt pašam dabas parkam? Vai valsts, piešķirot
teritorijai šo statusu, pārējo neatstāj uz parka pleciem vien? Tajos vairāk
nekā desmit gados, kopš šī teritorija ir izveidota, situācija uz labo pusi ir
mazliet mainījusies, bet problēmas paliek – saka dabas parka fonda pārstāvis
Ints Mednis.

“Protams, valsts finansējums īpaši aizsargājamu dabas teritoriju
uzturēšanai kopumā ir nepietiekams. Daudz ko vajadzētu vēl šai lietā darīt.
Dabas parka “Pape” apsaimniekošana notiek no projekta uz projektu,
tur nekas nav mainījies,” viņš saka. Ja nauda ir, tad ieceres var īstenot,
ja tās nav, nu, tad nevar. “Tā ir dabas aizsardzības hroniskā problēma.
Valsts raksta investīciju programmas finansējuma piesaistei, bet to apguve,
īpaši nevalstiskajam sektoram, ir grūta – ir vajadzīgs līdzfinansējums, naudu
saņem tikai pēc tam, kad padarīts, turklāt naudas ir tikai tik, cik ir.”
Taču vienkārši valsts finansējuma piešķiršana arī būtu apgrūtinoša, jo to nevar
ieguldīt privātā īpašumā, bet parkā saskaras visas īpašuma formas – valsts,
pašvaldības, privātā. “Atkal koks ar diviem galiem…”

I. Mednis atzīst, ka viņu kaitina visa, arī apsaimniekotu dabas
objektu gribēšana par brīvu. “Esam patēriņa sabiedrība – re, taka
uztaisīta, forši! Bet infrastruktūra prasa regulārus izdevumus, tie būs
jāsedz arī pēc projekta beigām.”

Viņš arī norāda, ka “realitātē Papes dabas parks ir 90 procentu lietuviešu,
un ar šo auditoriju vēl strādāt un strādāt”. Lielākā daļa lietuviešu par
dabas parkiem un aizsardzību nezinot neko, prieks, ka vismaz daļa zvanot parka
darbiniekiem un vaicājot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. “Mēs cenšamies
arī tiem oficiālajiem viesu namiem, kas lietuviešiem pieder, šo informāciju
nodot.”

Un šai sakarībā I. Mednis atgriežas pie priekšlikuma, par kuru ar
pašvaldību tiek runāts jau kopš 2004. gada – par iebraukšanas maksas noteikšanu
šajā teritorijā. “Nauda, kas nāktu no tās, tiktu ieguldīta tūrisma
infrastruktūrā, izglītošanā. Vēlētos, lai šie lēmumi tiktu pieņemti ātrāk, tas
būtu risinājums, reāls ieguldījums.”

Visbiežākie pārkāpumi dabas parkos

1. vietā – piekrastes
izbraukāšana, Aizsargjoslu likuma un Ministru kabineta noteikumu par īpaši
aizsargājamām zonām neievērošana – cilvēks cenšas piekļūt pēc iespējas tuvāk
jūrai. Sevišķi liela šī problēma ir Ziemupē, kur tādējādi tiek iznīcināta
smiltāju neļķe.

2. vietā – kāpu izbradāšana,
aizsargājamo augu plūkšana – reiz inspektori uzgāja lielu klēpi ar saplūktām
jūrmalas dedestiņām, kas nomests gulēja zemē. Visticamāk, tas bijis
nepieciešams divu minūšu skaistumam – lai nofotografētos.

3. vietā – ugunskuru dedzināšana ārpus
speciāli ierīkotām vietām. Latvijas iedzīvotāji nu jau ielāgojuši, kur to
drīkst darīt, bet šis pārkāpumus ir populārs lietuviešu atpūtnieku vidū. Viņi
atrunājas ar noteikumu nezināšanu.

Pēc DAP Kurzemes reģionālās administrācijas vecākā
valsts vides inspektora Andra Maisiņa sniegtās informācijas sagatavojusi Ilze
Šķietniece.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/320/2015