Iepirkšanās

To, protams, apliecina arī atsevišķās dienās un atsevišķās stundās novērojamie sastrēgumi pie veikalu kasēm.

Jo potenciāli zemākas cenas veikals, jo lielāka iedzīvotāju interese par tiem, kas loģiski, ņemot vērā augošo dzīves dārdzību un daudzu mājsaimniecību cīņu ar ikdienas tēriņiem.

Acīmredzot pat paši veikalnieki cenšas taupīt un, lai vajadzētu algot mazāk kasieru, izveido vairāk pašapkalpošanās kasu.

Tā, starp citu, tiešām ērta lieta, ja vien cilvēki prot tās pilnvērtīgi izmantot. Pāris portāla padomi, lai gan pašiem šis process ātrāks, gan citiem rindā stāvētājiem nerastos vēlme izrakstīt jums ceļazīmi uz kādām ne pārāk labi smaržojošām telpām.

Pīp, pīp, pīp – un preču svītrkodi noskenēti.

Pēc skenēšanas pirkumus ir iespējams uzreiz ielikt jau iepriekš noskenētā iepirkumu maisiņā, nevis atkārtoti pārcilāt pirkumus, saliekot tos uz letes, un tad pārceļot savos maisos vai somās.

Visu procesu paātrina arī, ja atlaižu karte ielādēta telefonā un ja apmaksā ar telefonu.

Tiesa, tas aktuāli tiem, kuri skaita laiku. Ja laika nevis trūkst, bet tā ir pārpārēm, un nepieciešams to nosist, tad, protams, neviens nevar aizliegt to izmantot neracionāli.

Sirds

Tuvāk pagājušās nedēļas beigām vakara stundā kāda konflikta dēļ bākugunis mirgoja pašā Liepājas sirdī – apdziedātā Rožu laukuma apkārtnē.

Skaista un nesen sakopta vieta, lai gribētos tur vakaros pasēdēt un pabaudīt gan ziedu smaržu, gan pavērot pieklusušo pilsētas dunu.

Gribētos, tomēr labāk to nedarīt.

Soliņi ar skatu uz “Kurzemi” un “Šautru” jau sen kā saulesbrāļu privatizēti. Un, pat, ja paši saimnieki tur nav redzami, viņu atstātais kultūrslānis iedarbina savu drēbju un veselības saudzēšanas režīmu.

Līdz ar bezpajumtniekiem un iedzeršanas entuziastiem šo potenciālo miera ostu par savu teritoriju uzskata dažādas jauniešu kompānijas.

Citas klusākas un pozitīvākas, citas – skaļākas un agresīvākas, kam hobiji līdzīgi kā gados vecākajiem un iepriekš aprakstītajiem Rožu laukuma rezidentiem.

Lai arī novērošanas kameras it kā pieskatot šo pilsētas daļu, ar drošības un komforta izjūtu tā nesaistās un ģimenēm ar bērniem ir vēlme nevis tur uzkavēties, bet pēc iespējas ātrāk izskriet cauri vai paiet garām.

Acīmredzamais

Lai konstatētu vispārzināmo – ka daži autovadītāji ziemā savus četrriteņu rumakus vada bez laika apstākļiem atbilstošiem pakaviem –, pirms nedēļas norisinājās nu jau kārtējais protektoru mērīšanas reids.

Šajā konkrētajā pārbaudē riepas prasībām neatbilda 4,5 procentiem no 153 automašīnām.

Šādus reidus pilnīgi droši var rīkot daudz biežāk – ja ne katru nedēļu, tad vismaz katru mēnesi. Iespējams, ka sākumā rezultāti būtu līdzīgi, bet ar laiku kāds lūžņu kalna īpašnieks varbūt beidzot sāktu saprast, ka šosejas nav nekādas slidotavas, kur slidināties ar savu transportlīdzekli.

Likumu ievērošana var uzlaboties, ja vien likuma aizstāvji dabā apliecina, ka kontrolē tā izpildi,

nevis paļaujas uz iedzīvotāju apzinīgumu. Šajā ziņā vēl daudz vietas progresam.

Pašu drošība un veselība šādiem cilvēkiem bieži vien ir mazsvarīga, jo vadās viņi pēc “Nem**, nekas nevar notikt!” principa.

Šī reida kontekstā iepriecināja arī ziņa par auto trokšņa mērīšanu. Lai tā nebūtu tikai epizodiska formalitāte, ar to vērts iespringt gada siltajos mēnešos, kad guļamrajonos un maģistrālo ielu malā dzīvojošo liepājnieku naktsmieru dažādot cenšas wannebe auto un moto sportisti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.