Jā, izrādās, ka pasažierus var vadāt, ne tikai saņemot valsts dotācijas. Liepājas autobusu parka publiski pieejamais pārskats liecina, ka 2022. gadā dotācijas bija 8,2 miljoni eiro. Vēl pirms gada gandrīz tikpat.

Tagad šim uzņēmumam uzradies privāts konkurents, kurš apņēmies iztikt bez valsts dāvanām. Ja “Lux Express” ilgtermiņā bizness sekmēsies, tad, kas zina, varbūt tas ļaus ar jaunu, skaidru un kritisku skatu paraudzīties uz dotācijām ne tikai autotransporta nozarē.

Turklāt izrādās, ka par tādu pašu naudu kā līdz šim uz Rīgu var ceļot luksusam pietuvinātos apstākļos,

nevis, it sevišķi vecākas paaudzes pasažieriem, atceroties laikus, kad braukšana cietajos “Ikarusos” bija uzskatāma par veiksmi.

Protams, gribētos kādreiz Latvijā piedzīvot tādu situāciju kā reiz Francijā, kur ātrvilciena mašīnists skaļrunī atvainojās pasažieriem par tehnisku kļūmi, kuras dēļ viņa vadītais sastāvs pārvietojās pārlieku lēni – tikai ar nepilniem 200–280 kilometriem stundā ierasto 300+ vietā.

Mūsdienu kapitālismā jāpastāv tām sfērām, kas pašas spēj sevi uzturēt. Protams, ir izņēmumi, jo izglītība, vismaz pirmsskolas, pamata un vidējā, nekad nepelnīs. Un arī šajos līmeņos, vecāki neļaus samelot, viss ne tuvu nav bez maksas.

Arī medicīnai nevajadzētu būt komercializētai, tomēr realitāte ir atšķirīga, un šis tirgus labākajā gadījumā saglabās hibrīda statusu, lielu daļu izmaksu sitienu uz sevi paņemot pacientiem.

Kultūrai – teātrim, kino, mūzikai – teorētiski vajadzētu sevi uzturēt. Grūti iedomāties, ka, piemēram, amerikāņi subsidētu Holivudu. Taču salīdzinājums ar ASV tirgu nav godīgs, jo tas ir pasaules biznesa supersmagsvars, un biznesa panākumi arī nosaka repertuāru.

Ja Latvijā teātriem un kino vajadzētu pašiem sevi uzturēt, tad šīs nozares droši vien pārceltos uz “akmens laikmetu” jeb eksistētu amatieru un pašdarbnieku līmenī.

Taču subsīdijas ir, turklāt prāvas. Ja operai vajag 11 miljonus eiro dotācijās, tad šī kopumā elitārā un visai šaurā niša to saņem un producē pasaules mēroga māksliniekus.

Biļešu cenas uz operas izrādēm, starp citu, ir visai demokrātiskas. Uz dažiem labiem viduvējas kvalitātes masu mūzikas sarīkojumiem tepat Liepājā nākas šķirties no prāvākām summām.

Joks, bet varbūt arī šlāgeris, kantrī, roks, pops un, it sevišķi, jauniešu iecienītā elektroniskā mūzika, kā arī hiphops, varētu pretendēt uz subsīdijām, lai celtu “nevis rokas, bet līmeni”?

Pastāv gan risks, ka nauda kaut kur ielīs vai izkūpēs…

Par sporta nozari ir līdzīgs stāsts – dažu sporta veidu pieaugušo šķautne izdzīvo, pateicoties savam olimpiskajam statusam un tā saucamajiem starptautiskajiem panākumiem, kā arī pilsētu un valsts “vārda nešanu pasaulē”, kas ir ar realitāti nesaistīts mīts.

Par jauniešu sportu, tāpat kā citu interešu izglītību, nav jautājumu – valstij būtu jāiegulda vēl un vēl infrastruktūrā, apmācībā, lai pēc iespējas samazinātu ģimeņu līdzfinansējumu, palielinātu sportotāju skaitu un uzlabotu nācijas veselību.

Subsīdiju revīzija daudzās nozarēs tām ilgtermiņā, iespējams, nāktu par labu, jo brīvais tirgus nozīmē, lai arī nežēlīgu, bet brīvu konkurenci. Cīņu par klientiem, par auditoriju. Kad tas tiek sasniegts uz augstas meistarības un kvalitātes rēķina, tad ieguvēji ir visi.