Tā bija viņa reakcija uz iepriekšējā dienā publicēto rakstu par šoferiem, kuri iekasē naudu par biļetēm, bet izsniedz “nulles talonus”, tādējādi faktiski apzogot uzņēmumu un arī pašvaldību, kam šīs nulles biļetes jāapmaksā.

No malas raugoties sanāk tāda win-win situācija – šoferi saņem 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas un piepelnās šādā veidā, bet darbadevēji faktiski nezaudē ieņēmumus par pārvadātajiem pasažieriem, jo tos taču kompensē no nodokļu maksātāju naudas.

Sieviete, kura pati regulāri braukā ar autobusiem ārpus Liepājas, uzsver, ka lielākoties šoferi ir forši, vienīgi rūgtums ir par tiem vairākiem vadītājiem, kuri

ne tikai nedod biļetes, bet vēl arī “palaiž muti”.

Tādēļ savu atvasi vienu braukt ar autobusu joprojām nelaiž, reizēm no rītiem gadoties “tādi riebekļi, ka ir sajūta, ka viņi piespiedu kārtā izrauti no gultas un kāds viņiem liek iet uz darbu pret viņu gribu.”

Rakstā ieskicētas vairākas epizodes, minēti vairāki maršruti, kuros pasažieri novērojuši negodprātīgo praksi ar biļešu izsniegšanu.

Līdz ar to nenopietni izskatās apņemšanās rūpīgi izmeklēt konkrēto gadījumu un pētīt, vai viena konkrēta epizode bija nelaimes gadījums jeb tai bija ļauns nolūks.

Cik gan ļoti jāignorē pasažieru sūdzības par regulāriem, sistemātiskiem pārkāpumiem,

lai vērtētu vienu epizodi un neredzētu regulāru praksi?

Runājot par šoferu komunikāciju, tā tiešām ir ļoti dažāda. No kāda pat sveicienu neizspiest, cits aiz laipnības staro un gados jaunos līdzbraucējus pacienā ar šokolādi.

Šoferis pats to mirkli iepriekš bija saņēmis no kādas seniores kā pateicību par piestāšanu nevis pieturā, bet tur, kur viņai līdz galamērķim īsāks un vieglāks ceļš ejams.

Vismaz ārpus Liepājas joprojām ierasta prakse ir pieturēt tur, kur nepieciešams pasažieriem, nevis tikai tur, kur zemē iemiets pieturzīmes stabs. Ja vajag, tad ceļa galā, ja vajag, pretī kapiem utt.

Gluži kā mežonīgajos maršrutnieku laikos Liepājā, kad mikriņi apturēja pēc katra lūguma: “Krustojumā pieturiet, lūdzu”.

Reiz kāda ārpuspilsētas maršruta šoferis nedaudz pārsteidza pieturā gaidītājus, ierastā, pārdesmit ļaudis uzņemt spējīgā autobusa vietā pieripinot lielizmēra busu.

Turklāt ar krietnu kavēšanos. Tās iemeslus viņš gaidītājiem neatklāja, bet to uzzināt palīdzēja šofera telefona saruna ar kādu draugu vai radu.

“Kur esmu? Darbā, protams. Sanāca nokavēt. Jā, šoreiz nācās paņemt lielo busu. Kamēr sapratu, kas un kā, tikmēr laiks pagāja.”

Šāda atklāsme komplektā ar nedrošo manevrēšanu pa ielām,

dažiem braucējiem lika saausīties un aizdomāties, vai negaidīt citu reisu.

Tomēr ārpus pilsētas robežām vairs nebija tādas dilemmas.

Brauciena vienmulību pārtrauca vien šofera reakciju uz ceļmalā pamanīto policijas auto.

Roka atkal pastiepās pēc tālruņa, un tika ierunāta brīdinājuma balss ziņa acīmredzot kādā autobraucēju čatā: “Pulksten 15.34, Kapsēdes skola.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.