Pasākuma organizētājs, ukrainis Oleksandrs Grinka, lēš, ka kopā sanākuši aptuveni 100 dalībnieki.

“Šīs ir pirmās Latvijas un Ukrainas integrācijas sporta spēles. Tā kā iepriekš, dzīvojot Ukrainā, Sumos, es šādus pasākumus cilvēkiem ar kustību traucējumiem un invaliditāti rīkoju regulāri, man šķita, kāpēc gan neiepriecināt ar ko tamlīdzīgu arī šajā situācijā. Spēles ir iekļaujošas, tāpēc gaidījām visus, kā fiziski spēcīgus ļaudis, tā cilvēkus ar invaliditāti.

Šī diena domāta, lai gūtu pozitīvas emocijas, draudzētos, smaidītu un atpūstos visi kopā.

Lai arī šīs tiek formulētas kā sacensības, uzvarētāji jau tagad ir visi, kas sanākuši kopā,” pārliecināts O. Grinka.

Lai arī O. Grinka vadīja visus galvenos notikumus, viņš uzsver, ka pasākuma galvenais atbalstītājs ir labdarības fonds “Ticība, Cerība, Mīlestība”, arī organizācija “Tabitas sirds” ir liels atbalsts.

Biedrības “Ticība. Cerība. Mīlestība” pārstāvim Mārtiņam Mamim nav daudz brīva laika, viņš kopā ar O. Grinku jau dala komandas un skaidro noteikumus.

Dalībnieki ar prieku izvēlas sporta veidus un aizrautīgi ļaujas spēlei. Te dzirdami aplausi, te smiekli, šķiet, iecerētais izdevies godam.

Dalībnieki piedalījās dažādās aktivitātēs: mētāja šķīvīšus, veica dažādus vingrinājumus ar bumbu precizitātei un koordinācijai, kamēr vieni centās trāpīt grozā, citi ripināja, kurš nu tālāk, kamēr pārējie vienkārši atpūtās svaigā gaisā.

Ar sporta spēlēm brīvdienu programma vis nebeidzās, nākamajā dienā O. Grinka Liepājas viesus veda pastaigā Liepājas ielās, baudīt Jūras svētku piedāvātos kultūras pasākumus un iepazīt vēju pilsētu.

“Gribētos, lai šīs labās emocijas, ko dalībnieki gūs Liepājā, viņi varētu aizvest sev līdzi,” piebilst rīkotājs.

“Esam pateicīgi, ka Oleksandrs šo visu uzņēmās noorganizēt. Nodarbinātības valsts aģentūra cilvēkiem ar invaliditāti, kas ir bezdarbnieki, var piedāvāt stipendiju. Oleksandrs to saņēma, un šis ir viņa stipendijas darbiņš. Līdz šim mums līdzīgu pasākumu nebija – nav, kas to uzņemtos. Tukumā, Rīgā, Valmierā ik pa laikam tiek rīkoti, tomēr tas ir tālu,” saka Dace Kreičmane no biedrības “Ticība. Cerība. Mīlestība”.

Spēļu karstumā sastopam arī brīvprātīgo ukrainieti Ludmilu Čiročkinu. Viņa pastāsta, ka Liepājā dzīvo jau vairāk kā gadu un ir priecīga par to, kā šeit tiek uzņemta.

Līdzīgās domās esot arī jaunākais dēls, kurš mācās Liepājas Raiņa 6. vidusskolā. “Viņam ļoti te patīk, saka, ka negrib atgriezties. Arī skola patīkot labāk, tāpat šeit apmeklē sporta nodarbības, iet uz baseinu.

Esam izlēmuši, ka vēl vismaz četrus gadus uzturēsimies Liepājā, kamēr skolu pabeigs, tālāk skatīsimies, kā būs.

Pirms pāris dienām vēl Ļvivas centram bija raķešu uzbrukums,” skumji noteic Ludmila un piebilst, ka vecākais dēls, kuram ir 21 gads, joprojām atrodas Ukrainā, pirmkārt, tāpēc, ka nedrīkst izbraukt, otrkārt, viņam tur esot meitene un darbs.

“Pati pagaidām nestrādāju, cenšos apgūt latviešu valodu. Dēlam sanāk daudz labāk, var teikt, ka jau runā brīvi, ar nelielu akcentu. Runā un man vēl iztulko. Es mācos un cenšos nokārtot eksāmenu. Valoda man patīk – kā tā skan, kā to lasa.

Interesantākais ir tas, ka es visu laiku sapņoju, ka varētu dzīvot pie jūras. Gribējās gan dzīvot tur, kur visu laiku būtu silts klimats, bet arī Liepājā ir ļoti skaisti un labi. Jūrā peldamies regulāri, arī tad, kad bija 12 grādi,” par sajūtām vēju pilsētā stāsta L. Čiročkina.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.