Tādas ir manas atmiņas no kādas vasarrieta nakts kaut kad deviņdesmito gadu nogalē. Atminos mūsu kompānijas pārdomas par to, ka citviet Eiropā tik klusu un mierīgu pludmali pilsētā droši vien būtu grūti atrast.

Savu aptuveni divu gadu desmitu vecumā paši bijām paviesojušies dažās ārvalstīs, kaut ko bijām redzējuši mākslas filmās, kaut ko lasījuši, kaut ko dzirdējuši no citiem, bet kaut ko, iespējams, izfantazējuši.

Spriedām, ka būtu neaprakstāmi forši, ja arī Liepājas pludmalē naktīs kūsātu dzīvība, jo šī ir lieliska vieta vasaras kafejnīcām un ballītēm, lai jūras doto enerģiju baudītu tur, nevis sēžot smiltīs un sūcot tālaika jaunatnes labāko draugu pilzenieku.

Pārdesmit gadus vēlāk secinu, ka jaunības vēlme ir īstenojusies.

Un ne jau tādēļ, ka to ar draugiem vēlējāmies, vērojot tās augusta nakts krītošās zvaigznes. Patīk tas kādam vai ne, pludmales iekļaušanās pilsētas izklaides industrijā ir neizbēgama.

Neatceros, kas mūsu liedagā parādījās vispirms – vasaras kafejnīcas, kam sekoja “Beach Party”, vai pirmais bija mūzikas festivāls, kas praksē pierādīja teoriju par izklaides potenciālu un dzīvotspēju smiltīs, savukārt kafejnīcas kļuva par likumsakarīgu šī eksperimenta iznākumu.

Taču te nu mēs esam – šīgada kūtro vasaru centra pludmalē sagaida pārītis jau stabilu un visa gada garumā strādājošu kafejnīcu, kam pievienosies vēl dažas atpūtniekus gaidošas iestādes.

Pati pludmale, kāpas un daļēji arī parks pirms kādas nedēļas nedaudz atgādināja būvlaukumu, kas līdz ar šodienas neērtībām, cerams, nozīmē komfortu kaut kad nākotnē.

Varētu pagausties par dabas unikalitātes zaudēšanu līdz ar pludmales apbūvēšanu,

tomēr upurus prasa ne tikai mode, bet arī attīstība. Lai gan patiesībā jau starp abiem terminiem varētu būt liekama vienādības zīme.

Mūsdienās atpūtai ir nepieciešamas ērtības, un gribas domāt, ka tieši tās ir Liepājas pludmales pārvērtību pamatā. Aiziet pagulēt smiltīs, papeldēt, apēst un izdzert līdzpaņemto vairs nav trendā. To sen aizstāja pludmales krēsli un ieturēšanās, kā arī iestiprināšanās kādā no jūrmalas bufetēm. Topošie koka celiņi nozīmē, ka līdz pašai jūrai, cerams, varēs bez pūlēm aizstumties vai aizmīties ar divriteni, kā arī ar bērnu un invalīdu ratiņiem.

Ja pirms teju ceturtdaļgadsimta izteiktā vēlēšanās ir īstenojusies, tad tagad, negaidot šīgada augusta krītošu zvaigzni, cerēšu, ka visas pārmaiņas ne tikai nāks par labu uzņēmējiem un tūristiem vai vietējiem atpūtniekiem, bet būs arī lielākā vai mazākā harmonijā ar dabu.

Vismaz bez kanalizācijas caurulēm, kas paslēptas smiltīs, ja ne bez kafejnīcu rūsēt un pūt sākušām konstrukcijām, kas manītas kaut kur tūristu iecienītos galamērķos Vidusjūras krastā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv