– Kādi sporta veidi iedzīvojušies aktīvās atpūtas parkā?

– Atpūtas parku atvērām 2013. gadā ar mērķi, kas jau no nosaukuma saprotams, ka te viss būs saistīts ar veikbordu. Tagad paralēli tam mēs piedāvājam SUP dēļu, SURF skeitborda dēļu un sērfa dēļu nomu, skeitborda mini rampu, kā arī vasarās organizējam veikborda skoliņu bērniem.

Jau sākumā bija skaidrs, ka ar sportu vien nepietiks. Pa šiem gadiem esam auguši, izveidojot kempingu un pludmales kafejnīcu, mums ir arī pirts un baļļa. Vieta ir tik skaista, ka gribas, lai visiem šeit patiktu uzkavēties.

– Nākamgad veikparkam būs jau 10 gadu!

– Jā.

Atceros, ka pirmo ballīti, piecu gadu jubileju, nosvinēju nepareizajā gadā, sarēķināju nepareizi

(smejas – aut.). 

– Vai ir daudz liepājnieku, kas nodarbojas ar veikbordu?

– Es tā nevarētu teikt. Pie mums brauc daudz tūristu, mums ir tāds tūristu parciņš, un to var ļoti just. Protams, gribētos jau, lai liepājnieki ir aktīvāki un vairāk sporto, tāpēc arī rīkojam veikborda skoliņu bērniem.

– Šķiet, ka tu sadzīvo ar visu veidu dēļiem. Ir kāds, ar kuru neproti braukt?

– Nu, ripināties es māku, bet man ļoti nepatīk asfalta slimība, tāpēc ar skeitbordu neesmu uz tu, bet ūdenī braucu ar visiem dēļiem, braucu arī ar sniega dēli, kas savā ziņā tāpat slīd pa ūdeni, kuram ir cita konsistence.

Sniega dēlis man bija pats pirmais, tad sekoja kaitbords, kuru vēlāk nomainīja veikbords. Tagad ar veikbordu vairs nenodarbojos. Beidzamos gadus iemēģinu SURF skeitbordu, tas ir labs treniņš sērfošanai, ko sāku mācīties 2003. gadā Tarifā Spānijā, bet daži domā, ka es sērfoju jau kopš bērnības.

– Jā, esmu to gan dzirdējusi, gan arī pati tā domāju.

– Ja es bērnībā būtu dzīvojusi okeāna tuvumā un zinātu, ka ir tāda sērfošana, visticamāk, tiešām sērfotu jau no pieciem gadiem.

– Tu bērnībā biji bezbailīga?

– Manī vienmēr ir dzīvojis sportiskais gars. Bērnībā brīvajā laikā es daudz dauzījos pa āru, un vecāki mani knapi varēja sasaukt mājās. Ar puikām spēlējām futbolu, basketbolu, tenisa mačus taisījām, gājām peldēties un daudz ko citu darījām, biju aktīva.

– Kur palikusi tava kaisle pret veikbordu, kad tā beidzās?

– No 2015. gada sezonas beigām vairs neveikoju. Zinu, ka izklausās neparasti, jo tepat veikparks blakus, principā pati sev to uzbūvēju (smejas), bet nu vairs īsti neizmantoju.

Sanāca tā, ka dzīve piespēlēja traumu – pārrāvu krusteniskās saites, taisot triku. Sapratu, ka vairs nevēlos riskēt.

Ja kaut ko daru, tad uz pilnu banku, jo vienkārši vizināties nav manā dabā.

Bija pienācis brīdis, kad sapratu – šim sporta veidam vairs neesmu gatava atdot sevi visu. Tagad maksimāli pievēršos tikai sērfošanai, kas noteikti ir labākais, ko dzīvē var darīt.

– Tātad nu tava sirds pieder sērfošanai?

– Jā. Tā ir neatkārtojama sajūta! Tu paņem vilni, centies uztaisīt manevru – tas arī rada to kaifu. Tā ir mana pasaule. Esmu ar sevi, ar apkārtējo dabu, šajā laikā piederu tikai sev, nevienam citam. Tas ir kā izaicinājums, kurā vēlos mesties, nemitīgi attīstot sevi.

– Vai esi piedalījusies arī sacensībās?

– Visvairāk sacensību bijušas veikbordā, esmu vairākkārtēja Latvijas čempione kabeļveikbordā. Tāpat esmu piedalījusies un uzvarējusi arī sērfa sacensības, tajā skaitā Lietuvas sērfa čempionātā.

Tagad ar sērfošanu gribētos iziet ārpus Baltijas robežām, pacelt latiņu augstāk, bet, ja Baltijā būs kādas sacensības, noteikti piedalīšos arī tur.

Sērfošana ir viens no sarežģītākajiem ūdenssporta veidiem, kas prasa daudz laika un enerģijas, lai progresētu.

Neviens tavā vietā nenoķers to vilni, tikai tev pašam jāiet uz savu mērķi.

Tas ir pats galvenais. Katra sērfa sesija man ir ieguvums.

– Kāda atšķirība starp sērfošanu tepat, Baltijas jūrā, un okeānā?

– Vilnis okeānā ir daudz spēcīgāks, protams, arī tā izmērs ir lielāks. Daudzi domā, ka sērfot var tikai lielos viļņos, bet tā nav, sērfot var dažādos viļņos.

Un ir pasaulē tādi ievērojami viļņi kā Nazarē vilnis Portugālē vai Maverick’s vilnis Amerikā, kuros es nekad mūžā nelīdīšu iekšā. Jāsaprot, ka šādos viļņos ir pavisam cits sērfošanas veids. Ne katram sērferim izaicinājums ir nosērfot lielāko vilni pasaulē.

Citi grib tubus. Tie ir viļņi, kas veļas pāri galvai, un sērferis brauc tā iekšpusē. Un tas nepavisam nav viegli, bet ir daudzu sērferu sapnis.

Atšķirībā no okeāna Baltijas jūrā viļņi nav tik spēcīgi, tos veido vējš, līdz ar to tie bieži nāk tādā kā bardakā. Bet ir reizes, kad visi apstākļi sakrīt, un tad sanāk ļoti labas un tīras sērfa sesijas.

– Kura ir tava iecienītākā sērfošanas vieta Baltijas jūrā?

– Melnraģe Lietuvā ir viena no iecienītākajām. Tur visbiežāk mēdz būt labi apstākļi, kas sniedz okeānam tuvākas sajūtas.

– Es nesen iegādājos sērfa dēli. Ko tu man varētu ieteikt kā jaunai censonei?

– Es noteikti ieteiktu sākt sērfot kopā ar instruktoru, lai gan pati nevienu no dēļu sporta veidiem pie instruktora neesmu mācījusies. Pati visam izgāju cauri, bet jāapzinās, ka sāku pasen, kad Latvijā vēl nebija tādi instruktori pieejami.

Salīdzinot ar tiem laikiem, šodien tev burtiski visu pasniedz uz paplātes. Diezgan ātri var saņemt ļoti daudz informācijas un gūt pamatiemaņas. Galvenais ir gribēt un darīt.

– Tu daudz sērfo ārpus Latvijas?

– Jā, no 2015. līdz 2018. gadam ziemas sezonās devos uz Portugāli un sērfoju tur. Pēdējā laikā braucu uz Franciju un Spāniju. Esmu bijusi arī Indonēzijā un Filipīnās. Pagājušajā ziemā biju Maldīvu salās un Šrilankā. Ja runājam par Eiropu, beidzamajos gados iecienītākā ir Francija, tur ļoti patīk.

– Kāpēc Francija?

 – Kad esmu tur un ieelpoju to gaisu, redzu okeānu un dabu visapkārt, manī uzvirmo tāda kā māju sajūta.

– Vai okeānā tu sevi izjūti labāk?

– Tas ir tāds traks jautājums. Iespējams, jo vispār man ir ļoti svarīgi, lai okeāns būtu blakus.

– Pastāsti par savu pieredzi, sērfojot citviet pasaulē.

– Man ir bijušas divas sesijas, viena Marokā, otra Portugālē, kur esmu riskējusi un iegājusi pārāk lielos viļņos, neredzot straumi.

Piemēram, Portugālē, no krasta vilnis neizskatījās tik liels, bet, kad biju ūdenī, sapratu, ka tas ir daudz lielāks. Airējot sajutu, ka straume gar klintīm mani velk uz citu pludmali. Airēju, airēju, bet nekādi netiku ārā no tās zonas.

Situāciju vēl interesantāku padarīja tas, ka nāca virsū tumsa, un negribas taču nakts melnumā palikt okeānā. Tajā brīdī jāapzinās, ka nedrīkst airēt pret straumi, ir jāairē citā virzienā, jāmēģina tikt ārā no straumes.

Kaut kādā veidā man izdevās to izdarīt un nonācu line up (viļņu lūšanas zonā), kur bija nākamais uzdevums – paņemot vilni, tikt krastā. Tiku arī ar to galā.

Savukārt Marokā bija lieli viļņi un ļoti daudz cilvēku, kas tos centās noķert. Nolēmu paklausīt viena argentīnieša ieteikumam necensties sagaidīt viļņus sāniņā, bet airēt uz galveno lūšanas punktu un ņemt pirmo vilni, kas parasti ir nedaudz mazāks.

Jau airējot šķita, ka tā nav laba doma – ja gadījumā nepaņemšu pirmo, uz galvas nāks viss sets ar lielajiem viļņiem.

Tā arī notika, nepaspēju uzairēt uz pirmā viļņa, un man virsū nāca lielais vilnis un saplīsa virs galvas.

Pamatīgi izmalos pa ūdeni cauri vēl kādiem pieciem viļņiem, paralēli mēģinot gūt elpu, turklāt apzinājos, ka ne jau tikai ārā ir klintis, bet arī zem ūdens. Paldies Dievam, dēlim līšs (drošības saite) nenoplīsa – dēlis ir drošības pludiņš un var izglābt dzīvību.

– Kā tu juties pēc tam?

– Sajūtas bija tādas, it kā man buldozers būtu pārbraucis pāri, pēc tam jau vairs nejūti neko, jo adrenalīna deva ir milzīga. Tādos brīžos jāsaprot, ka par visām varītēm jātiek ārā no izveidojušās situācijas, un pats galvenais – nedrīkst krist panikā.

– Sērfošana ir riskants sporta veids?

– Tas atkarīgs no tā, cik tālu tu dodies. Pašam jāizvērtē savas spējas un zināšanas. Bet, jā, risks pastāv.

Viļņi atšķiras, ir tādi, kas der tikai pieredzējušiem braucējiem, un ir arī viļņi, kas piemēroti iesācējiem.

Piemēram, ja dosies pārāk lielos viļņos, var gadīties visādi. Ja tev nav priekšzināšanu, tu nedrīksti līst tādos viļņos iekšā. Katram jāapzinās savu spēju robeža.

– Tu esi ļoti aktīva. Vai tavā listē ir vēl kaut kas, ko tu gribētu sākt darīt?

– Es jau sāku darīt to, ko sen gribēju. Zini, kas tas ir?

Tajā trakajā gadā, kad iesprūdu Latvijā pandēmijas dēļ, jo ierobežojumi liedza normāli ceļot, es Poproka skolā sāku mācīties spēlēt bungas.

Tas bija sen lolots sapnis.

Ilgi domāju, vai sūtīt pieteikumu. Nosūtīju, un viņi man ilgi neatbildēja. Jau sāku domāt, ka vecums ir šķērslis, jo anketā tas bija jānorāda, bet mani tomēr uzņēma.

– Un kā sanāk?

– Šķiet, ka man padodas. Skolotājs vismaz bija izbrīnīts, kad dzirdēja mani spēlējam. Es patstāvīgi daudz trenējos. Pēc mēneša jau bija pirmais koncis skolā, kur spēlēju “Sweet Child O’ Mine” no grupas “Guns N’ Roses”.

– Kad redzēsim tevi uz “BB Summer Jam” skatuves?

– Es domāju, ka nebūs pārāk ilgi jāgaida (smaida – aut.), kaut gan vēl daudz kas jāapgūst, bet man baigi patīk, un es labprāt visiem kaut ko uzspēlētu.

Mājās man ir elektroniskais sets, un es daudz mācos, bet mana prioritāte tik un tā vienmēr būs sērfošana.

– Kad tevi satieku, tu vienmēr smaidi un izskaties patiesi laimīga. Tā ir?

– Jā, viennozīmīgi tā ir. Ja es smaidu, tad esmu uz pareizā un laimīgā ceļa. Šķiet, ka esmu pozitīvs cilvēks un cenšos maksimāli pozitīvi domāt.

Par to pašu veikparku runājot, iesākumā daudzi nemaz neticēja, ka man te kas sanāks. Bet man šķita, ka tam ir jāizdodas, un es uz to arī gāju. Ko uzsāku, to cenšos izdarīt līdz galam. Ja ķeros kaut kam klāt, tad zinu, ka man tas patīk, tas ir mans.

Neiesaistos tajā, kas nepatīk, un neeju pret sevi.

Tas ir tas, kas rada pozitīvas emocijas. Protams, arī okeāns un saule dod vajadzīgo enerģiju.

VIZĪTKARTE

Santa Vēvere

• Sērfošanas entuziaste un “BB Wakepark” īpašniece.
• 30. augustā dzimusi liepājniece, 37 gadi.
• Mācījusies Liepājas 5. vidusskolā, Latvijas Kultūras koledžā ieguvusi 2. līmeņa augstāko izglītību kultūras menedžmentā ar svētku režijas specialitāti, Ekonomikas un kultūras augstskolā ieguvusi bakalaura grādu kultūras menedžmentā.
• Strādājusi ekstrēmo sporta veidu veikalā “Boards.lv”, bijusi kaitborda instruktore.
• Desmit gadus dejojusi sporta dejas, vēlāk tās mācījusi deju skolā “Lesto”. # Ģimene: vecāki – Liepājas Reģionālās slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas vadītāja Inga Vēvere un “BB Wakepark” galvenais labiekārtošanas darbu iniciators un veicējs Aldis Vēveris; māsa Iveta, kas gādā ne tikai par Liepājas Simfoniskā orķestra, bet arī Vēveru ģimenes sabiedriskajām attiecībām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.