Opozīcijas partijas gan nikni iestājas pret partnerības institūtu, norādot, ka tā ir augsnes sagatavošana viendzimuma pāru laulību legalizācijai. Arī baznīctēvi uzskata, ka šādi būs apdraudēta laulība un ģimene.

Tikmēr iedzīvotāju balsojums referenduma ierosināšanai par partnerības institūta likuma grozījumu atcelšanu vedina domāt, ka lielai daļai sabiedrības šis nebūt nav ļoti sasāpējis jautājums.

Demokrātija nav lēts prieks

Partnerība, ko varēs noslēgt un izbeigt pie notāra, būs jauns veids, kādā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu cilvēku, tostarp viena dzimuma pāru, attiecības un paredzēt tām noteikta veida sociālo, kā arī ekonomisko aizsardzību, skaidro Tieslietu ministrija.

Pēc partnerības nodibināšanas partnerim būs tiesības pieņemt lēmumus, kas saistīti ar otra partnera ārstniecību, ja tas pats nebūs spējīgs par sevi parūpēties vai brīvi paust savu gribu, iegūt sociālās garantijas, piemēram, saņemt partnerim aprēķinātās pensijas summas, kas nav izmaksātas līdz viņa nāvei, kā arī iegūt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus savstarpējiem dāvinājumiem un aizdevumiem.

Neprecēto pāru kopdzīves regulējumu pēc kaislīgām debatēm Saeimas vairākums galīgajā lasījumā pieņēma pagājušā gada novembrī, taču decembrī uzsāka 34 Saeimas deputātu ierosinātu parakstu vākšanu ar mērķi savākt 155 000 parakstus referenduma sasaukšanai centienos novērst regulējuma stāšanos spēkā.

Parakstu vākšana noslēdzās šī mēneša sākumā.

Rezultātā referenduma nebūs – par tā ierosināšanu savākti vien 22,8% no nepieciešamajām balsīm jeb nepilna mēneša laikā parakstījušies tikai 35 089 iedzīvotāji.

Liepājā, kur ir 45 605 balsstiesīgie, parakstījušies 1804 cilvēki jeb 3,96%, Dienvidkurzemes novadā – 949 cilvēki jeb 3,56% (kopējais balsstiesīgo skaits – 26 651). 

Parakstu vākšana, kas būtībā neko nemainīja, valstij izmaksāja vairāk nekā miljonu eiro. Vai tā nav nelietderīga valsts līdzekļu izšķērdēšana?

Politologs Filips Rajevskis skaidro, ka demokrātija prasa savu: “Demokrātiskās procedūras vienmēr bijušas dārgas. Tomēr, ja likums būtu grozīts un parakstu vākšana notiku elektroniski, ar e-parakstiem, tas viss būtu krietni lētāk. Ir slikti, ka tas netika izdarīts.

Saprotams, ka pēc likumdošanas kārtības viņi nevarēja sagrozīt likumu uz ātru roku. Tomēr, ja tas tiktu izdarīts, demokrātiskā procedūra strādātu labāk, kā arī parakstu vākšana nebūtu jāveic caur vēlēšanu iecirkņiem, kur nepieciešami cilvēkresursi.

Tā ir neizdarītā lieta, kuras dēļ mēs esam samaksājuši lieku miljonu.

Skaidrs, ka visa šī sistēma ir komplicēta, tādēļ sanāk tā, kā ir. Pieņemam vienu likumu, otru atliekam uz vēlāku, un, kad tas “vēlāk” pienāk, rodas šāda situācija. Te gan man gribētos vaicāt juridiskās komitejas vadītājam, vai tagad beidzot likums tiks grozīts. Vai bijusi mācība no bezrezultatīvās miljona iztērēšanas, vai tomēr ne?”

Ne viens vien izbrīnīts par iztērētās summas apmēru.

F. Rajevskis teic, ka tas bija gaidāms, jo visdārgākais klātienes parakstu vākšanā ir tajā nodarbināto cilvēku darba samaksa, nākamais varētu būt telpu noma, papildus visam – nodokļi.

“Tas, ko šajā visā varam saukt par izšķērdību, ir, ka partijas, kuras parakstījās un lūdza prezidentu uzsākt šo procesu, pilnīgi neko neizdarīja, lai savus vēlētājus aizvestu līdz šiem iecirkņiem. Nebija ne vēlētāju aģitācijas, ne darba uz vietas. Tas tomēr būtu vienīgais ceļš, kā panākt to, lai cilvēki tur ietu.

Citādāk sanāk tā – tu uzsāc procedūru un tad nospļaujies, jo zini, ka nekas nesanāks, bet miljonu iztērē jebkurā gadījumā,”

spriež politologs.

Nodoti konservatīvie vēlētāji

Saeimas deputāte Linda Matisone (“Apvienotais saraksts”) pauž, ka tik būtiskus jautājumus ir svarīgi izlemt demokrātiskā procesā, dodot sabiedrībai iespēju balsot referendumā, bet tā vietā partnerības grozījumus parlaments izskatīja steidzamības kārtā divos lasījumos, nevis trīs, kā ierasts, nedodot iespēju par tiem pienācīgi izdiskutēt ne Saeimas deputātu vidū, ne ar pilsonisko sabiedrību, ignorējot labas likumdošanas principus.

“Šie likuma grozījumi netika apspriesti ar sabiedriskajām organizācijām, izņemot vienu – kustību “Dzīvesbiedri”, kas ir tieši ieinteresēti šo likuma grozījumu pieņemšanā,” akcentē deputāte.

Viņa arī norāda, ka iedzīvotāji varēja parakstīties tikai klātienē, samērā īsā laikā, turklāt tas sakrita ar svētku laiku.

“Manuprāt, pietrūka par parakstu vākšanu informācijas sabiedriskajos medijos, jo ļoti daudz cilvēku par šādu iniciatīvu uzzināja novēloti. To, ka bija informācijas vakuums, pierāda fakts, ka parakstu skaits ar katru nedēļu pieauga, pirmajā nedēļā bija nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem parakstītāju, pēdējā – vairāk par 10 tūkstošiem.

Prognozēju, ka, ja parakstu vākšanas periods būtu ilgāks, rezultāts būtu ievērojami labāks.

Vai 35 089 parakstītāju ir daudz vai maz? Manuprāt, pietiekami daudz, lai saprastu, ka lielai iedzīvotāju daļai šis jautājums nav vienaldzīgs. Ja salīdzinām ar citām parakstu vākšanas iniciatīvām, tad šī parakstu vākšana par konkrēto iniciatīvu savāca daudz vairāk parakstu, nekā, piemēram, par ostu reformas atcelšanu. Tur parakstījās mazliet vairāk par septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju.

“Apvienotais saraksts” no savas puses Saeimā iesniedza izskatīšanai izmaiņas referenduma ierosināšanas kārtībā, lai šo procesu padarītu demokrātiskāku un vienkāršāku. Diemžēl koalīcijas atbalstu šie priekšlikumi neguva.”

L. Matisone uzskata, ka deputātu vairākums – “Jaunā vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība, “Progresīvie” – pieņēma šo regulējumu, piekrāpjot vēlētājus, kas bija ievēlējuši konservatīvu Saeimu.

ZZS pirms vēlēšanām solījusi vienu, taču, balsojot par atbalstu partnerības institūta ieviešanai, rīkojusies pilnīgi pretēji.

Deputāte arī atzīmē, ka grozījumu aktīvākie aizstāvji un iniciatori pat nav slēpuši, ka šāda laulībai paralēla institūta izveidošana ir tikai pirmais solis uz plašākām pārmaiņām sabiedrībā.

Piemēram, partija “Progresīvie” pēc likuma grozījumu apstiprināšanas sarīkojusi speciālas svinības ar nosaukumu “Pirmais solis”, šādi apstiprinot, ka nākotnē būs gaidāmi arī nākamie soļi.

“Līdzīgi arī citi aktīvisti neslēpa, ka jaunais regulējums pagaidām esot “skapis bez satura” un būs nepieciešami nākamie soļi, piemēram, līdzīgi kā Igaunijā – viendzimuma laulību legalizācija un tālāk jau bērnu adopcija viendzimuma pāriem.

Manuprāt, tas no bērnu tiesību aizsardzības viedokļa ir absolūti nepieņemami, jo katram bērnam ir tiesības uz abiem vecākiem – tēvu un māti.

Tāpat līdz ar partnerības institūta ieviešanu laulības nozīme un vērtība tiks nonivelēta, tiks nojaukta izpratne par ģimeni kā savienību starp vīrieti un sievieti, kas mūsu tautai vienmēr bijusi pati par sevi saprotama vērtība.”

Nevienlīdzības cena – dārga

Liepājniece Sendija Gabriela Oficiere un Danute Tamme attiecībās ir jau sešus gadus, sievietes publiski atzinušas, ka ir biseksuāls viendzimuma pāris.

Laikam ejot, viņām radās vēlme attiecības sakārtot arī formāli, tādēļ viņas izšķīrās par labu laulībām. Tā kā Latvijā viendzimuma pāris reģistrēt laulību šobrīd vēl nevar, Sendija un Danute attiecības padarīt oficiālas lēma Dānijā, precīzāk, Kopenhāgenā, kas ir tuvākā vieta, kur to iespējams izdarīt.

Uz jautājumu, cik būtisks viņām ir partnerattiecību likums, Sendija laikrakstam atbild īsi un kodolīgi:

“Man nav būtisks partnerattiecību likums. Mums tas neko nemaina.

Ja arī maina – neesmu iedziļinājusies tik ilgi, līdz tas nav pieņemts.”

Tikmēr liepājnieks Aleksandrs Vabelis pauž, ka partnerības regulējuma ieviešana viņam ir gaidīts notikums. Lai gan pats neplānojot izmantot “Notariāta likumā” sniegtās iespējas, to esamības ietekme esot vērtējama daudz plašāk.

Viņaprāt, partnerattiecību regulējuma ieviešana ir simbols ievērojamai tautas daļai.

“Valsts vairāk nekā 30 gadus pēc atbrīvošanās no morāli degradējošas okupācijas spēj pateikt, ka tuvākā pieņemšana ir viena no tās pamatvērtībām. Ir vairāki pētījumi, analīzes un pārspriedumi par Latvijas nevienlīdzības cenu. Tos visus, lai arī detaļās atšķirīgus, vieno viens secinājums – tā ir dārga, un mēs esam pārāk maza valsts, lai daļu savējo atstumtu vai izliktos neredzam.

Te es nerunāju tikai par tiem augsti kvalificētajiem latviešiem, kuri par mājām izvēlas saukt vietu, kur jūtas piederīgi, bet gan arī par tiem, kuri neredz vajadzību investēt un attīstīties valstī, kura nespēj sakārtot pavisam elementārus jautājumus.

Iemesls, kādēļ sākumā uzsvēru bijušo okupāciju, ir tas, ka vēl pavisam nesen pasaule mūs redzēja kā daļu no visu aprijošas, indivīda vērtību neizprotošas impērijas. Mēs tādi vairs neesam (daži nekad arī nebija).

Mums gan sev, gan pasaulei ir jāspēj nepagurstoši apliecināt, ka mums rūp katrs Latvijas iedzīvotājs, un šī likuma pieņemšana ir viens no šādiem apliecinājumiem.

Pēc daudzu gadu darba pieņemtais partnerattiecību regulējums apliecina valsts attieksmi un piederību tai. Šis pāri slieksnim spertais solis vismaz daļēji rada pilntiesīguma sajūtu gan manī, gan katra brālī vai māsā, draugā, kolēģī vai kaimiņā,” viņš saka.

Dairis un Kitija kopā ir jau aptuveni 12 gadus, nu jau viņu ģimenē aug divas atvases. Ikdiena aizrit kā ikvienā pilnvērtīgā ģimenē, tomēr laulību apliecība atvilktnē nestāv vis. Kāpēc tā?

“Līdz šim vienmēr par to esam tikai runājuši. Starp studijām, bērniem, darbiem tas vienmēr ir palicis sarunu līmenī. Tā noteikti nekad nav bijusi prioritāte, nav bijis arī iemesls apšaubīt mūsu attiecību noturīgumu, lai tikai bērnu dēļ vai kā citādi sarakstītos. Kā parasti, nāk spiediens no malas, kad parādās bērni.

Bet kaut kā šobrīd mums abiem liekas, ka tas varētu būt forši – tā nosvinēt jau kopā esošos gadus ar kaut ko nozīmīgāku,”

skaidro Kitija.

Par to, kas mainīsies, kad iestāsies partnerattiecību regulējums, pāris pagaidām nav padziļināti interesējies. “Jau labu laiku domājam, ka beidzot vajadzētu sarakstīties. Kopā izlēmām, ka nekādi mūsu ģimeni neietekmētu šis likums, jo dosimies tur, kur jādodas, kad oficiāli to vēlēsimies izdarīt.

Cik no lasītā saprotu – lai slēgtu partnerattiecības, nepieciešams doties pie notāra un kārtot formalitātes, tad kāpēc tikpat labi to neizdarīt sarakstoties vai laulājoties?” retoriski vaicā Kitija.

Politiķi izvēlas pseidoproblēmas

Politikas procesu pārzinātājs Jurģis Liepnieks pauž, ka vienmēr atbalstījis viendzimuma pāru tiesības visos veidos.

“Un tomēr, ja raugāmies uz mūsu valsts problēmām kopumā, šis ir ļoti sīks jautājums, kuram nebūtu jābūt politiskās dienaskārtības augšgalā. Daudz svarīgākas problēmas valstī ir vājā ekonomika, nelielie budžeta ienākumi, kas neļauj pienācīgi finansēt nedz veselību, nedz zinātni, izglītību, budžeta iestādēs strādājošos un novērst nabadzību.

Īstās problēmas valstī ir nabadzība, nevienlīdzība, vājā ekonomika, sliktā veselības aprūpe, nekonkurētspējīgā izglītības sistēma, korupcija, tiesu sistēmas vājums un daudzas citas.

Politiķi nav spējīgi risināt nevienu no tām un tāpēc izvēlas problēmas, kuras viņiem ir pa spēkam, taču diemžēl tās ir tikai pseidoproblēmas, kas pilnīgi neko vai gandrīz neko neizmaina reālajā valsts dzīvē.”

J. Liepnieks uzskata, ka Stambulas konvencija, ko viņš atbalsta, viendzimuma pāru tiesības, vai pretēji – tradicionālās ģimenes aizstāvība –, tās visas ir pseidoproblēmas, un vienīgais iemesls, kāpēc sabiedrībā par tām vispār runā, ir tas, ka politiķiem un publiskās debates veidotājiem trūkst intelektuālās kapacitātes, pieredzes un kompetences pat tikai pietuvoties īsto valsts problēmu risināšanai.

Draudu un bubuļu taktika – kontroles rīks

Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Viendzimuma pāru laulību piesaukšana diskusijās, kas saistītas ar partnerattiecību likumu, šoreiz gan īsti nav pielīdzināma Kremļa naratīvam.

Nenoliedzami Kremļa instrumentārijā patīk turēt dažādu veidu draudus: gan slēptus, gan atklātākus.

Te var runāt par politiku kopumā, jo šajā jomā draudu un bubuļu izmantošana ir gana izplatīta taktika. Tādēļ to nevar piedēvēt Kremlim kā kaut ko unikālu.

Sabiedrības un savas auditorijas biedēšana pirmkārt demonstrē skaidru ienaidnieku. To, kuram nav taisnība, kurš rīkojas pretēji mūsu interesēm.

Tajā pašā laikā iebiedēšana ir lielisks rīks, lai saliedētu sabiedrību. Auditorija, uzzinot, ka mums ir kopīgs naidnieks, nekavējoties saliedējas, lai viņu uzveiktu.

Politikā šādu retoriku var izmantot tas, kurš ir tā sauktais karoga nesējs, ap kuru visi saliedējas, un viņš kļūst par noteiktas sabiedrības daļas aizstāvi pret slikto, nepareizo un nepieņemamo.

Tā ir vienkārša politikas tehnika, kas eksistē gadu tūkstošiem.

Teorētiski politikā uzmanības novēršana dažādos līmeņos var tikt un arī tiek izmantota. Lielā ažiotāža palīdz novērst uzmanību no svarīgiem un sasāpējušiem jautājumiem.

Tas tiek izmantots arī mazākā lokā, kad nepieciešams savas auditorijas uzmanību novērst citā virzienā brīdī, kad jārisina kas konkrētai auditorijai svarīgs. Tādējādi līderi apmierina arī savas personiskās politiskās ambīcijas.

Kopumā politiskajam līderim tas ļauj kontrolēt savu sekotāju uzmanību. Piemēram, viņš saka – lūk, šis jautājums ir aktuāls, līdz ar to pārējie jautājumi no darba kārtības izkrīt un laika gaitā tiek piemirsti.

Fakti

Ģimenes tipu sadalījums Latvijā 2022. gadā

• Vientuļās mātes – 187 tūkstoši;
• precēti pāri ar bērniem – 131,6 tūkstoši;
• precēti pāri bez bērniem – 90,6 tūkstoši;
• vientuļie tēvi – 38,8 tūkstoši;
• pāri nereģistrētā kopdzīvē ar bērniem – 25,9 tūkstoši;
• pāri nereģistrētā kopdzīvē bez bērniem – 21,8 tūkstoši.

Avots: LV portāls, Centrālā statistikas pārvalde

Uzziņai

> Zvērināts notārs taisa notariālo aktu par partnerību, ja divas pilngadīgas personas kopā personīgi ierodas pie zvērināta notāra un apliecina, ka tām ir tuvas personiskas attiecības, kopīga saimniecība un nolūks rūpēties par to, kā arī gādāt un atbalstīt vienai otru. Partnerība nav pielīdzināma laulībai. 

> Zvērināts notārs taisa notariālo aktu par partnerību, ja personas izsaka par to savu gribu un:

* nav laulībā;
* nav radinieki taisnā līnijā;
* nav brāļi un māsas vai pusbrāļi un pusmāsas.

> Notariālajā aktā par partnerību norāda personu apliecinājumu par savu gribu reģistrēt partnerību, rūpēties par kopīgu saimniecību, gādāt un atbalstīt vienai otru. 

> Partnerība izbeidzas:

* ar personas nāvi,
* ja tiesa vienu no personām izsludina par mirušu,
* ar vienas vai abu personu laulību,
* ar abu personu gribas izteikumu notāram,
* ar tiesas spriedumu.

Avots: Grozījumi ”Notariāta likumā”

Es domāju tā: Ko saprotat ar vārdu “partnerattiecības”?

Anda Vīksne – strādā teātrī:

– Tās ir divu pieaugušu cilvēku attiecības – draudzība, ģimene. Partnerattiecības var būt kā neprecētiem cilvēkiem, tā arī starp viena dzimuma personām. Galvenais, ka partnerattiecību likums, ap kuru Latvijā tik daudz peripetiju, regulēs attiecības starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Eiropā līdzīgi likumi ir sen un nekas viņiem tur nav sabrucis, ar ko mūs daži cītīgi baida.

Laima Laugale  – pašnodarbinātā:

– Man tomēr šķiet, ka partnerattiecības ir kas tāds, kas pastāv starp vīrieti un sievieti. Bet es neesmu aizspriedumu cilvēks. Ļoti daudzi pāri dzīvo kopā neprecēti. Rodas iespaids, ka laulības institūts jūk un brūk pa visām vīlēm. Ja kāds sūdzas, ka nav likuma, kas ļautu pārim nokārtot savstarpējās attiecības, tad vajag aiziet pie notāra un tur attiecības sakārtot ar jau esošajiem likumiem.

Roberts – strādā:

– Es to saprotu ar savstarpējo sapratni, piesaisti. Arī draugu un ģimenes locekļu attiecības plašā nozīmē var saukt par partnerattiecībām. Tikko esi kopā ar cilvēku, tās jau ir partnerattiecības starp diviem. Es esmu neitrāls. Neesmu par kādu attiecību veidu un neesmu pret citu attiecību veidu. Manu dzīvi tie nemaina. Ja politiķi vai citi sabiedrību ar kaut ko baida, tas tiek darīts ar mērķi iebiedēt zemākos slāņus.

Sintija Brečneidere – strādā ārzemēs:

– Vārdam ir dažāds segums: laulātie, draugi u.c. Runājot par neprecētiem pāriem, kas dzīvo kopā, es domāju, ka tas nav labi no reliģijas viedokļa. Es esmu ticīga, un kristīgā ticība saka, ka visam jābūt ar Dieva svētību un ziņu. Ja tic Dievam, tad attiecības veidojas ilgstošas. Ja tā nav, tad attiecības ātri izirst.

Kristīne Kauše – priekulniece:

– Attiecības starp vīrieti un sievieti. Par partnerattiecību likumu esmu dzirdējusi, bet tā niansēs neesmu iedziļinājusies un to lasījusi neesmu. Tāpat kā daudzi citi. Kopumā ņemot, man ir vienalga, kā un ar ko citi cilvēki dzīvo. Ja partneri ir viena dzimuma un viņiem ir bērni, tad tiem skolā varētu būt problēmas viena dzimuma vecāku dēļ. Vai par to kāds domā? Mums ir konservatīva sabiedrība.