Pircējs tirgū
grib ideāla izskata preci un reizē grib to arī ekoloģiski tīru – saka zemnieki,
kas par to paši pārliecinājušies. Kukaiņu apgrauztais kāposts, lai cik
ekoloģisks, palikšot uz letes pēdējais. Vai mūsdienu tirgus situācijā
audzētājs, kam no ražas atkarīga ģimenes iztikšana, var atļauties iztikt
pavisam bez lauksaimniecības ķīmijas un minerālmēsliem?

Viss tiek
uzskaitīts

Vilnis Mačiņš,
Nīcas novada zemnieku saimniecības “Kalmes” īpašnieks, ir integrētais
dārzeņu audzētājs. Tas nozīmē, ka viņš drīkst saprātīgās devās izmantot
lauksaimniecības ķīmiju un minerālmēslus. “Visu pareizās normās, iepriekš taisot
augsnes analīzes, un pēc to rezultātiem dodot mēslojumu, augsni kaļķojot,
ievērojot pareizu augu seku, atļautās devās lietojot ķimikālijas,” viņš
skaidro, kā tāds zemnieks strādā.

Bioloģiskie
zemnieki uzskata, ka bez tā visa ir iespējams iztikt. “Es dārzeņus audzēju
lielākos apjomos, es nevaru konkurēt, ja man ir, piemēram, jāņem kaplētāji, kas
visu izravēs.” V. Mačiņš nezina, kā ar “visādām kāpostu mušiņām
un blusiņām” galā tiek bioloģiskie audzētāji, bet, “ja man paliek
kāds stūrītis, kas vienu reizi gadā nav nomiglots pret kukaiņiem, tad tur
izaugušais nav lietojams pārtikā”. Viņš saka – nevar atļauties neiegūt
ražu. “Paši taču zināt – kad cilvēks atnāk uz tirgu, viņš vispirms skatās,
lai produkcijā nebūtu caurumu un grauzumu.”

Lauksaimniecības
ķīmija ir dārga, bet tās lietojumu attiecīgie dienesti ļoti stingri kontrolē –
uzsver zemnieks. “Viss tiek uzskaitīts, ko un kad mēs nopērkam, kā tas
tiek izlietots un kad. Mums jāsniedz atskaites, pie mums brauc pārbaudes.”

Paņems tik,
cik vajag

Šaubīgs, runājot
par sertificētu bioloģisko saimniecību audzētu dārzeņu priekšrocību attiecībā
pret tādiem, kurus pielabojušas palīgvielas, ir arī Medzes “Arāju”
saimnieks Rolands Dambis. “Ja platības ir lielākas, nav taču iespējams ar
kaut kādiem novārījumiem kukaiņus apstrādāt.” To varot atļauties tikai
mazās platībās.

R. Dambis
zina teikt, ka, piemēram, Zviedrijā, “ja ābolā nav tārps iekšā, normāls
cilvēks to nepērk”. Bet pie mums šāds princips, izrādās, nedarbojoties:
“Tirgū nogrozīs kāpostgalvu piecpadsmit reižu, ieraudzīs tārpu un noliks
atpakaļ. Pircējs grib ideālu preci un arī ekoloģiski tīru. Kāposts, uz kura
nekas nebūs uzpūsts un būs tārpiņš, tā arī nostāvēs uz letes, nevienam to
nevajadzēs.”

Augs ir tāds
pats kā cilvēks, kuram kādreiz vajag iedzert minerālūdeni, lai dabūtu organismā,
teiksim, magniju un kāliju – zemnieks salīdzina. Kūtsmēsli kā risinājums?
Pirmkārt, tie vairs neesot tik plaši pieejami, lai lielās platībās lietotu.
Otrkārt, tiem jābūt kārtīgi noturētiem, lai ķīmiskais sastāvs tajos būtu
izlīdzinājies. “Svaigas govs kakas varbūt vēl vairāk nitrātus iedos nekā
kādi minerālmēsli. Paskaties, piemēram, uz tādu kartupeli – zilumzils.
Saimnieks saka – nekādus minerāļus taču nav licis! Bet svaigus kūtsmēslus gan. Ķīmiskā
formula jau viena un tā pati.”

“Arāju”
saimnieks lietojot tikai vienu, paša pārbaudītu minerālmēslu veidu. “Augs
no tā paņems tikai to, ko tam vajag.” Piemēram, rudenī, kartupeļus ņemot,
īpaši, ja laiks sausāks, mēdzot būt tā, ka uzbērtais mēslojums pat nav izkusis
– augs nepaņems no tā vairāk kā no kūtsmēsla.

R. Dambis
savu produkciju devis arī analīzēm, un saņēmis atbildi, ka tādu arī paši
analizētāji nešauboties ēstu. Attieksme pret audzēšanu viņam ir tāda: lai
neskādētu sev un neskādētu citiem. “To pašu, ko pārdodu, pats ēdu, dodu
mazbērniem un bērniem.”

Intensīvie
paliek pie sava

Strādājot ar
bioloģiskām graudaudzēšanas metodēm, ražā tomēr ir zināms ierobežojums –
“Zaļā Istaba” uzklausa arī labības audzētāju viedokļus. Lai saražotu
pārtikas kvalitātes kviešus, tajos tomēr esot jāiegulda zināms barības elementu
daudzums. Bioloģiskie saimnieki oponētu, bet konvenciālie tomēr paliek pie sava
– audzējot, īpaši lielākos apjomos, no augsnes tiek ņemts, tāpēc tai ir arī
jādod atpakaļ. Par konvenciālo jeb intensīvo sauc tādu lauksaimniecību, kurā
izmanto ķīmiski sintezētus minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, kur ir
augsts mehanizācijas līmenis un iespēja sasniegt lielākas ražas. Tātad – tā ir
iespēja lētāk saražot pārtiku.

Turklāt, no
tirgus viedokļa raugoties, tikai pēdējā laikā esot sākušas attīstīties
izdevīgas noieta iespējas bioloģiski ražotiem graudiem, iepriekš cena par tonnu
nemaz neesot īpaši atšķīrusies. Izskan arī diezgan skarbs apgalvojums –
bioloģiskā saimniekošana ir sinonīms vārdiem “neko  nedarīt”, bet saņemt ES
platībmaksājumus. Tas gan būtu attiecināms tikai uz tādām saimniecībām, kas
labību pārdošanai ražo ļoti maz.

Taču Liepājas
pusē ir arī saimniecības, kas graudus pārliecināti audzē ar bioloģiskām metodēm
lielās platībās, piemēram, Aizputes novada “Ozollejas”.

Jābrauc
skatīties!

“Vai ar
aci, bez mērierīcēm, pircējs var noteikt, kurš dārzenis vai auglis ir bioloģiski
audzēts un kurš ne?” vaicājām ADELEI BALTĀVIČAI, Durbes novada zemnieku
saimniecības “Stiebri 1” pārvaldniecei.

“Nevar
pateikt! Ja nezina un pats nav pārliecinājies, tad to nevar pazīt. Pie mums jau
iepirkties nāk tie, kas zina, ka esam oficiāli sertificēta bioloģiskā
saimniecība. Bet, kad kāds pircējs prasa, kā tad var zināt, ka patiešām tādi
esat, saku pretī, lai atbrauc un paskatās. Cits atkal prasa – kāda tur vispār
atšķirība? Nu, tie cilvēki, kas šo preci izvēlas, to dara tāpēc, ka, piemēram,
bērniem alerģija vai kas cits. Tā jau katra paša izvēle! Tādi pircēji atgriežas
atkal un atkal un prasa, kad būs tāda vai cita prece nopērkama.

Citreiz pircēji
domā, ka to, no kādiem audzētājiem nākusi prece, var noteikt, piemēram, pēc
ieplīsuma tomāta miziņā, īpaši tādus meklē, kas tik labi neizskatās. Bet tā nav
raksturojoša lieta, tās ir šķirnes īpatnības. Piemēram, tomāti
“Rally” sprāgst pušu, bet “Matias” neplīst, ļoti smuki
izskatās. Par tādiem atkal pircēji saka: “Tu no Polijas ved! Kā var būt
visi tādi vienādi?” Grūti pateikt, kā cilvēkiem izpatikt (smejas)!
Nu, tad es vienmēr saku: “Kas jums traucē atbraukt un pašiem apskatīties?
Ceļš nemaz tik dārgi nemaksā!” Mēs labprāt aicinām pie sevis – lai redz,
kā laucinieks dzīvo un strādā!

Savu produkciju
tagad pārdodam Zaļajā tirdziņā Velnciemā, dodam arī trīs veikalos Karostā un
Tosmarē.”

Iecienītākās
preces Liepājas ekoveikalos

Zāļu ielas
ekoveikalā “Elza”:

/ bezglutēna
produkti, arī dažādi saldumi bez glutēna;

/ graudaugu
produkti – auzu pārslas, griķi u.c.;

/ bērnu pārtika;

/ veselīgi
ēdiena papildinājumi, tādi kā spirulīnas pulveris (spirulīna ir zilaļģe jeb
ciānbaktērija, bioloģiski viena no senākajām planētas iemītniecēm), čia sēklas;

/ mazgāšanas un
tīrīšanas līdzekļi saimniecībai;

/ matu krāsas.

“Līvas
bodē”:

/ bezglutēna
produkti;

/ mazkaloriju
graudaugu produkti ar lielu uzturvērtību – čia sēklas, kvinoja, amarants, arī
auzu pārslas u.c.;

/ dažādi  našķi, kas nesatur glutēnu, laktozi;

/ ekoloģiski mazgāšanas līdzekļi traukiem, veļai,
īpaši tos meklē bērnu drēbju mazgāšanai.

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/320/2015