Būtiņģe – kādreizējais latviešu, kuršu ciems, tūlīt aiz Latvijas robežas Lietuvā*. Baltās jūras kanāls – pašos Krievijas ziemeļrietumos. Un Susumana – pilsētiņa apmēram 400 kilometru no Magadānas, Krievijas Tālajos Austrumos jeb Kolimā, sauktā arī par “Daļstroju”.

Lai cik mežonīgi tāli visi šie punkti ir kartē, liepājnieces Mildas Ļaudupes vecāki Niklāvs un Anna Freimaņi spēja tos visus sasiet vienā ģimenes pavedienā, lai viņu bērni un mazbērni galu galā varētu dzīvot savā tautā Latvijā.

Kāzu bildē divdesmitgadīgajai Annai ir tumša kleita un balts plīvurs. Viņai blakus stāv jaunais vīrs – Niklāvs, kuram ir 27 gadi. Viņi ir latvieši, Būtiņģes kuršeninki – kā latviešu tautas piederīgos sauc tajā pusē. Ir 1940. gads. Abi jau ir dzīves sisti un rūdīti – Anna vecākus zaudējusi bērnībā, pie pamātes viņai viegli neklājās. Niklāva tēvs nomira, kad zēnam bija 13 gadu, nu viņam vajadzēja uzņemties saimnieka lomu ģimenē, kurā vēl bija divas māsas.

Jaunais Freimaņu pāris vadīja savu nelielo zemnieku saimniecību un dzīvoja visai trūcīgi – stāsta viņu jaunākā meita Milda. Kara sākumā sētā ienāk krievu karavīri un grib paņemt tēva mīļos zirgus. Niklāvs aizstājas kumeļiem priekšā, nedos! Zaldāti rauj tēvu aiz stūra – šaus nost! Iejaucas kāds virsnieks un slepkavību novērš. “Mūsu citādi nemaz nebūtu,” saka Milda. Šī epizode ir viena no nedaudzajām, kuru viņai vecāki ir pastāstījuši no dzimtas dzīves Lietuvā.

Pēc kara Būtiņģes un Sventājas meži ir pilni ar izbadējušiem bēgļiem. Lietuvā ir ļoti daudz mežabrāļu, kuri cīnās pret padomju okupāciju. Mildai tēvs vēlāk stāstījis: “Iznāk no meža cilvēks, es taču redzu, ka viņš izsalcis, aiznesu viņam ēdienu.”

Kāds kaimiņš to redz un tēvu nodod. 1949. gada 25. martā Freimaņus deportē. Tēvu no ģimenes sievietēm nošķir. Annu un vecomāti, Niklāva mammu Katrīnu, ieliek citā vagonā. Nākamajā dienā vilciens vēl nav atstājis staciju, Annai vagonā piedzimst bērniņš, Ināriņa. Brīnumainā kārtā Annu ar mazulīti un vecomāti izliek no vagona ārā. Par viņām padzirdējusi Niklāva māsa, viņa jūdz zirgu, brauc pēc radiniecēm un pārved pie sevis uz Sventāju. Savās mājās Būtiņģē Freimaņi vairs neatgriežas nekad.

Lietuvā izsūtīšanas turpinās arī nākamajos gadus. Kad Inārai ir trīs gadiņi, viņu un mammu deportē otro reizi. 1952. gads. Šoreiz viņas aizved ļoti, ļoti tālu – uz Tālajiem Austrumiem, uz Kolimu, pie Magadānas. Vecomāti atstāj mājās, Sventājā. Vēlāk Katrīna bieži pieminējusi, ka mazmeita, pasteidzoties tik ātri piedzimt, izglābusi viņai dzīvību.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 24.marta numurā.

#kvards-20170324-01#