Ik trešdienu pusdienlaikā Liepājas Diakonijas centrā pulcējas ļaudis, sēžas ap garo galdu un skolotājas mozaīku mākslinieces Agneses Zariņas vadībā no daudzkrāsainiem kriksīšiem rada mozaīkas. 

Agnese, kura līdz tam mozaīkas veidoja galvenokārt savam priekam un draugiem, neslēpj, ka Diakonijas centrā pirms trim gadiem nonākusi apstākļu sakritības dēļ: ”Liepāja ir maza pilsēta, atrodam gan sevi, gan citus. Iepazinos ar ”Radi vidi pats” dibinātāju Agati Babinu. Tā bija zīmīga tikšanās. Pateicoties viņai, iepazinos ar Diakonijas centra cilvēkiem. Šeit notiek dažādas darbnīcas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Agata bija tā, kas mudināja dalīties tajā, ko protu. Un rezultātā savu sirds darbu iznesu cilvēkos.”

Mozaīku nodarbības viņa vada kopš 2016.gada: ”Pirmās nodarbības bija interesentiem. Tie, kurus pirmajā reizē mozaīkas aizrauj, turpina nākt, aug, pilnveidojas un vairs nespēj apstāties. Protams, ir tādi, kuri atnāk un jau pirmajā reizē saprot, ka mozaīkas nav viņiem. Bet nav tādu, kuri atnāk reizēm. Ir galējības – vai nu nāk regulāri, vai nenāk.”

Mozaīkas veido dažādu vecumu cilvēki. Gan kungi, gan dāmas, kaut daiļais dzimums ir pārsvarā: ”Manuprāt, pacietība nav noteicošais apstāklis regulāriem nodarbību apmeklējumiem. Sākt var ikviens. Galvenais ir darīt. Ja patīk, tad arī pacietības pietiek.”

Sāk katrs pēc savām vēlmēm: ”Cik kurš drosmīgs. Var sākt ar puķu podiņu, var arī ar vērienīgiem darbiem, kā to daru es pati. Protams, sākumā zīmējumi ir vienkāršāki. Jo pārsvarā cilvēki ir bailīgi. Bet progress ir ievērojams.”

Problēmas ”izzīmē”

Mozaīku veidotājas atzīst, ka rosīšanās Diakonijas centrā ir veldze dvēselei. Domas sakārtojas, ir gandarījums par paveikto. Visas ir vienisprātis, ka mozaīku veidošana ir iespēja no sevis izlikt, ”izzīmēt” problēmas, kas spiež sirdi.

Viena no mozaīku veidotājām ar lielāko stāžu – jau trīs gadus – ir pensionāre Žanete Andersone. Viņa atceras: ”Sākums bija aicinājums pamēģināt. Neko par šo tehniku nezināju, atnācu paskatīties. Pirmais, ko uztaisīju, bija paliktnītis.”

Un āķis bijis lūpā: ”Nevaru noformulēt, kas man mozaīku veidošanas procesā ir saistošākais. Protams, arī rezultāts ir svarīgs. Vienā lielizmēra darbā atveidoju mazmeitas suni. Zvērs nenovērtēja, bet mazmeitai gan patika. Šī mozaīka tagad laukos grezno sienu. Interesantākais ir pats process. Ne vienmēr iznāk tā, kā gribētos, protams. Flīzēm ir tik daudz toņu, bet, lai darbs iznāktu gluds, izmantojam tikai plānākās. Neesmu arī pārliecināta, vai biezajām pietiktu spēka. Sākām ar saplēstiem šķīvjiem, bet nu jau gribas ko sarežģītāku. Kaut izklausās savādi: sadrupinām flīzīti, lai pēc tam atkal lipinātu kopā.”

Annika Agarkova Diakonijas centrā mozaīkas veido jau otro gadu: ”Man patīk visa veida rokdarbi. Mākslinieciskie, jo man patīk arī zīmēt. Šī ir relaksācija, jo jābūt uzmanīgam – jāliek kripatiņa pie kripatiņas. Un tad izdodas skaisti darbi.”

Šobrīd Annika veido filigrānu koku, taču atzīst, ka jau iepriekš strādājusi pie smalkām mozaīkām: ”Šis darbs ceļos uz Angliju, to noteikti zinu. Būs dāvana. Iepriekš uztaisīju tulpes. Smalkas. Aizvedu dēlam uz Angliju. Otrs dēls pateica: man arī vajag!”

Ar puķupodu apdarināšanu viņa neaizraujas: ”Man pamatā ir šādi darbi. Jo sīkāki, jo labāk. Lai sliktām domām nav laika.”

Savukārt Irina Šteina ar mozaīkām aizrāvusies gadu: ”Man ļoti patīk! Ja izdodas sasniegt iecerēto rezultātu, gandarījums ir milzīgs. No malas var šķist, ka mozaīku veidošana ir primitīva, bet patiesībā tā nebūt nav. Jābūt uzmanīgam un precīzam.”

Irinas ar pinceti veidotie darbiņi gan pagaidām netiek atdāvināti: ”Pagaidām paturu sev. Greznoju istabu.”

Noemi Birkenfelde no Ungārijas, kura runā skaidrā latviešu valodā, pie mozaīkām nonākusi Annikas pamudināta: ”Arī man ļoti patīk! Bet galvenais nav rezultāts. Svarīgākais ir process, darbošanās. Esmu četru bērnu māmiņa un šī ir mana atpūta.”

Netur sveci zem pūra

Noemi darbiņu, kurā attēlota ziedoša pļava un koši zilas debesis (apgriežot mozaīku otrādi, var saskatīt arī upes malā ziedošu pļavu), Agnese plāno izmantot izstādes bukletam. Un pie Diakonijas centra darbinieku izstādes atklāšanas jau tiek strādāts. Tā būs skatāma kafejnīcā ”Darbnīca”.

Jāpiebilst, ka Diakonijas centrs nebūt nav vienīgais, kur Agnese cilvēkiem ar īpašām vajadzībām māca veidot mozaīkas, tādējādi ļaujot viņiem augt un attīstīties.

”Aptuveni pusgadu rosījos jauniešu projektā ”Proti un dari,” viņa stāsta: ”Tur iesaistās jaunieši, kuri nestrādā un nenācās. Projekta ietvaros tur jauniešiem palīdz attīstīt viņu talantus, atrast sevi.”

Projekta laikā Agnesi uzrunājusi Sociālā aprūpes centra logopēde Rita Reiha, aicinot ar jauniešiem strādāt Aprūpes centrā Apšu ielā: ”Tas aizgāja. Strādāju Sociālās aprūpes centrā par interešu pulciņa audzinātāju. Mums ir plāns veidot mozaīkas sienu, ideja jau ir apstiprināta.”

Un turpina: ”Viena no izcilākajām manām audzēknēm ir vājdzirdīga meitene. Kristīne ir viena no pērlēm. Viņa strādā ļoti cītīgi, strauji progresē un par to man liels prieks. Otrs izcilnieks ir puisis autists, kurš gatavs gadiem sēdēt un ķibināties.”

Jautāta, vai liepājniekiem, kuri vēlētos pamēģināt mozaīku veidošanu, mūsu pilsētā ir tādas iespējas, Agnese atzīst, ka Diakonijas centrs gan nebūs vieta, kur mozaīkas veidot ikvienam: ”Te galvenokārt pulcējas cilvēki ar īpašām vajadzībām, ar invaliditātēm.”

Taču Agnese gatava ikvienu apmācīt individuāli: ”Liepāja ir pietiekami maza, lai tie, kuri vēlas, mani varētu uzmeklēt. Turklāt individuālais darbs ir pats labākais variants, kas vien var būt. Protams, ja interese būtu lielāka, varētu veidot arī grupas. Pagaidām līdz tam neesmu tikusi, rokas par īsu.”

29Skatīt galeriju