Valdemārpilī Talsu novadā nedaudz vairāk kā divus gadus dzīvo VILJAMS SUMAKOVSKIS no tālās Brazīlijas. Kopā ar sievu Angeliku Boitmani-Sumakovski abi audzina gadu veco Karolinu un darbojas organizācijā “Jaunatne ar misiju”.

Mīlestības valoda

Viljama un Angelikas iepazīšanās stāsts ir visai neparasts. Tā kā “Jaunatne ar misiju” ir starptautiska kristīga organizācija ar bāzes vietām vairāk nekā 120 valstīs, pārcelšanās uz otru pasaules malu nav retums. Arī Viljams šādam solim bija nobriedis, vēl nezinot, kad un uz kurieni dosies, līdz kādu dienu Brazīlijā ieradusies latviešu meitene Angelika, un viss kļuvis skaidrs. Iepazinušies, iemīlējušies un drīz vien devušies uz Latviju, lai apprecētos. Jāpiebilst, ka tolaik Viljams nav runājis ne latviski, ne angliski, savukārt Angelika vēl nebija ielauzījusies portugāļu mēlē. Abi smejas, ka sapratušies mīlestības valodā.

Pirms abu iepazīšanās Viljams par Latviju neko daudz nav zinājis, taču Austrumeiropa allaž raisījusi interesi (starp citu, viņš pats ir poļu izcelsmes). “Biju skatījies amerikāņu filmas par auksto karu un Padomju Savienību. Nodomāju – tā nu gan ir forša vieta, tur ir sniegs! Ticu, ka Dievs mūs saveda kopā, lai mēs nonāktu tieši šeit,” viņš ir pārliecināts.

Kāzas Latvijā nosvinētas pirms trim gadiem, un pēc tam pusgads pavadīts Brazīlijā. Angelika atzīst, ka viņai tas bijis liels kultūršoks, savukārt Viljams Latvijā, par spīti valodas barjerai, veiksmīgi iejuties. “Kādreiz sapņoju par došanos uz Ameriku, bet vairs gan ne. Kad ierados Latvijā, iemīlēju šo zemi un cilvēkus, kuri mani laipni uzņēma. Šķita, ka tikko satiktos latviešus pazīstu gadiem ilgi.”

 Vai pazīsti Neimāru?

Jau divus gadus ģimene apmetusies mazajā Valdemārpilī, bet ikdiena aizrit “Jaunatnes ar misiju” bāzē netālajā Ārlavas pagastā. Viljama darbs galvenokārt saistīts ar jauniešiem. Ārlavā pieejams virves kurss, tiek rīkotas nometnes un citas aktivitātes komandas stiprināšanai. Viljams atzīst, ka viņam patīkot būt cilvēkos.

“Jūs, latvieši, esat ļoti kautrīgi,” viņš novērojis. “Ja prasu, vai runājat angliski, cilvēki parasti izvēlas nerunāt, kaut gan patiesībā valodu zina ļoti labi. Tā ir vienīgā lieta, kas attur no labāku attiecību veidošanas. Taču, kad jūs iepazīst tuvāk, esat lieliski.”

Papildus ikdienas pienākumiem viņš spēlē futbolu vietējā komandā “Laidze/Talsi”, vismaz nedaudz pieslejoties vienam no izplatītākajiem stereotipiem par brazīliešiem. “Dažreiz cilvēki pieņem kā pašu par sevi saprotamu – tu esi no Brazīlijas, tātad tev jāspēlē! Taču tā gluži nav, neesmu profesionālis. Vēl nevaru spēlēt otrajā līgā, bet tas ir viens no maniem mērķiem, ko Latvijā gribētu sasniegt.”

Ar futbolu saistās arī kāds amizants stāsts. Reiz Latvijā viesojusies misionāru komanda no Brazīlijas, un kādu dienu apciemota arī Sabile. Lai sadraudzētos ar vietējiem, nolemts spēlēt futbolu. Jau pati ideja raisījusi lielu rezonansi, dažs pat uzmeistarojis plakātu “Latvija: Brazīlija”. Tā kā viesu komandā bijuši arī spēlētāji, kuri, iespējams, nekad nebija pieskārušies bumbai, sabilnieki izcīnījuši uzvaru. “Viņi bija ļoti priecīgi! Domāju, Sabilē par to vēl tagad runā. Iedomājieties – ierodas komanda no Brazīlijas, un mēs viņus uzvaram!” smej Viljams. Viņš atbild uz vēl dažiem stereotipos balstītiem jautājumiem, ko Latvijā saņēmis ne reizi vien: “Nē, es nepazīstu Neimāru un Ronaldinju, arī citus slavenus futbolistus ne. Nekad neesmu bijis Amazones lietus mežos un nekad neesmu redzējis anakondu.” 

Mācās kopā ar meitu

Tieši futbola treniņi esot labākā iespēja praktizēt latviešu valodu. Viljams paškritiski vērtē, ka valodu apguve neesot viņa stiprā puse, taču saruna nesen apgūtajā angļu valodā norit bez aizķeršanās, un paspējam apmainīties pieklājības frāzēm latviski. Taču, ierodoties Latvijā, tieši valodu prasmju trūkums bijis smagākais pārbaudījums. “Man patīk runāt un būt cilvēkos, taču, kad šeit ierados, turējos savrup. Tagad varu teikt, ka bija vērtīgi iziet cauri šādām grūtībām. Brazīlijā apgūt kādu svešvalodu ir ļoti grūti. Tā ir milzīga valsts, kur dzīvo gandrīz 300 miljoni cilvēku. Ierašanās Latvijā man ļāva mācīties ātrāk,” viņš novērtē.

Pirms gada un trim mēnešiem ģimenei piepulcējusies meitiņa Karolina. Mamma ar mazo sarunājas latviski, bet tētis — portugāliski, un šķiet, ka viņa vienlīdz labi saprot abus. “Latviešu valodu gribu iemācīties meitas dēļ. Arī viņa tagad to apgūst, tāpēc varēsim mācīties kopā. Viņai gan izdodas ātrāk nekā man,” smej Viljams.

Otrs lielais izaicinājums – Latvijas klimats. Ja filmās sniegs šķitis vilinošs, tagad Viljams atzīst, ka ziemas esot pārāk aukstas. Divus gadus pārziemojis, galvenokārt uzturoties iekštelpās, turpmākos divus viņš plāno ciemoties pie ģimenes Brazīlijā. Taču par pastāvīgu došanos prom šobrīd nedomā. Kopš pārim piepulcējusies Karolina, ģimene īpaši novērtē Latvijas mieru. Kad šeit būs pavadīti pieci gadi, varēs iegūt pastāvīgu uzturēšanās atļauju un vēlāk arī pilsonību, ko Viljams ir apņēmies izdarīt. 

Novēlējums Latvijai

“Pirmkārt, gribētu, lai Latvijā beigtos alkoholisms. Ir ļoti skumji redzēt, ka pat jauni cilvēki nonāk šajā atkarībā. Otrkārt, ceru, ka mazināsies šķirto laulību skaits. Tās ir divas lietas, kas samaitā valsti un par ko šajos gados esmu lūdzis. Protams, arī Brazīlijā ir tās pašas problēmas, bet, tā kā cilvēku skaits ir ļoti liels, tās tik ļoti nemana. Šeit cilvēku ir maz, tāpēc katrs gadījums atstāj spēcīgu iespaidu uz sabiedrību. Ceru, ka jaunā paaudze spēs doties citā virzienā.” 

Ēdiens

Lielākā atšķirība starp Latvijas un Brazīlijas virtuvi – pie mums ēdot daudz mazāk sāls un cukura. Arī brazīliešu deserts “Pudim de leite” jeb piena pudiņš esot ļoti salds. Lai to pagatavotu, vajadzīga bundža iebiezinātā piena ar cukuru, tikpat daudz parastā piena, trīs olas un trīs ēdamkarotes cukura, ko sajauc viendabīgā masā. No vēl sešām ēdamkarotēm cukura pagatavo karameli. To lej veidnes apakšā, pa virsu uzlej piena masu, un visu cep 150 grādos ūdens peldē. 

Neparasti

Vieni no Brazīlijas slavenākajiem svētkiem ir karnevāls, ko februārī, kad Dienvidu puslodē ir vasara, īpaši krāšņi svin Riodežaneiro, Resifi un Salvadoras pilsētās. Valsts dienviddaļā, no kuras nāk Viljams, tik greznu svinību neesot. Savukārt jūnijā brazīlieši atzīmē Svētā Jāņa dienu. Šajos svētkos cilvēki dejo pie mūzikas, kas esot ļoti līdzīga latviešu šlāgerim, un pat lec pāri ugunskuram, kas uzskatāma par ļoti tradicionālu nodarbi. 

VĀRDNĪCA

labrīt – bom dia

ģimene – família

māja – casa

koks – árvore

ūdens – água

rīsi un pupiņas – arroz e feijão

cukurs – açúcar

ticība – fé

Dievs – Deus

paldies – obrigado